Trešdien, 16.novembrī, Latviešu biedrības nama galerijā savu "mazo rudens izstādi" atklāja mākslinieks un plenēra "Pilsēta un jūra" rīkotājs Aivars Kleins.

Ja "lielā" rudens izstāde, kas šobrīd skatāma Liepājas muzeja izstāžu zālē, aptver plašu māksliniecisko izpausmju spektru, tad "mazā", kas atspoguļo laikposmu no 1996.gada, kad plenēra tradīcija aizsākās, līdz 2015.gadam, konsekventi ietur klasisko tradīciju.

"Izstāde nebija speciāli plānota, bet – cilvēks domā, Dievs dara, un es esmu ļoti priecīgs," neslēpj Kleins."Muzejā dominē māksla mākslai, šī izstāde savukārt vairāk domāta tautai, liepājniekiem, it sevišķi tiem, kas te nodzīvojuši visu mūžu."Viens no vecākajiem izstādē skatāmajiem darbiem ir Alda Kļaviņa "Stūrmaņu iela", otrs – Gunāra Locika "Bāriņu ielas pagalms" (Hoijeres viesnīca, saukta par Pētera I namiņu). Seko 1998.gada un turpmāko septiņpadsmit plenēru darbi. Pavisam izstādē skatāmas 27 gleznas un zīmējumi, ko veidojuši ap divdesmit autoru, – plenēru dalībnieki no Liepājas, Jelgavas, Jūrmalas, Rīgas, Maskavas. Atsevišķi darbi uz izstādi atceļojuši no Kleina mājas, un nu kādu laiku nākšoties pieciest plikās sienas.

"Man ir tā, ja esmu darbu pie sienas pielicis, vairs nevaru nomainīt, vairs nevaru citu darbu ielikt vietā."

Izstādes veidotājs uzsver, ka visu darbu autori ir ieguvuši mākslas izglītību, citi arī labu akadēmisko izglītību. Un, lai arī rokraksti atšķiras, ir  vienojošs elements – klasiskie pamati, profesionālisms, sižets, plenēra nosacījumi, proti, gleznošana ārā, brīvā dabā.

Autoru profesionālismu un meistarību apliecina visi klasiskie paņēmieni, kas izmantoti darbos, – zīmējums, akvarelis, tušas zīmējums, pastelis, eļļas glezniecība un akrils.

Vērtība ir arī darbu dokumentalitāte, kurai "blakus nav stāvējis fotoaparāts, tikai acs un rokas ģēnijs", – paskatoties senākajās gleznās, redzams, ka daudzviet jau vairs tā neizskatās.

"Liepāja zaudē gleznieciskumu. Cilvēki nesaprot, cik tālu drīkst iejaukties pilsētvidē."

Plenēra darbi un arī izstādē skatāmā retrospekcija rāda Liepāju, bet jau pavisam citu, daļēji zudušo. Viens piemērs – Agnijas Ģērmanes iemūžinātais "Gaiļa nams", darbs, kuram autore devusi nu jau kā dziļi ironisku uztveramu nosaukumu "Liepājas rota". Tāpat vairāki Peldu ielas pagalmiņi, kuri "jūk un brūk" un par kuriem izstādes veidotājs saka: "Ar skumjām eju garām..." Arī Mālu ielas un Zirņu ielas stūris, kura "pasakainais namiņš" jau zudis.

"Ja kādreiz vēl varēja iesprukt kādā Jaunliepājas vai ezermalas pagalmiņā un saskatīt tur ko romatisku, tad tagad pilsoņi savā pārcentībā nīcina to visu ārā – bruģi, veco dēli..."

Diemžēl tad zūd jēga arī plenēra glezniecībai, teic Kleins, salīdzinot notiekošo ar "veco Eiropu", kur "tā nenotiek".

"Tā ir tā mūsu, pārprastā izpratne par progresu."

Kleins cer, ka kāds vēl attapsies, jo atsevišķi precedenti ir, un tāpēc viņš apņēmies neklusēt un "bļaut, kamēr vēl esmu dzīvs", jo "samierināties ar to nevar".

Tāds "bļāviens" vai provokācija pret snobiem, kā saka Kleins, savā ziņā ir arī tikko atklātā izstāde.