Liepājas teātra vadītājs Herberts Laukšteins pirmdien, 30.martā, sabiedrības pārstāvjus bija aicinājis uz diskusiju "Teātris un skatītājs".

Teātra vadītāja aicinājumam, kā saskaitīja aktieris Gatis Maliks, atsaukušies bija ap septiņdesmit interesentu, viņu vidū arī aktieri, žurnālisti un pašvaldības amatpersonas.

Jau diskusijas sākumā Laukšteins pavēstīja, ka teātris ir "pašpietiekams", jo visi tajā ir ambiciozi un talantīgi profresionāļi, arī savu piecgades mērķi – būt mīlētiem mājās un atpazītiem Eiropā – teātris ir sasniedzis. Jautājums vienīgi, vai teātris var sadzīvot ar vidi, kurā atrodas un kuru Laukšteins raksturoja kā "Eiropas provinci".

Pēc trīs stundu garās viedokļu apmaiņas diskusijas iniciators tomēr atzina, ka ir sadzirdējis to, ko vēlējies, aicinādams uz sarunu, proti, ko vajadzētu ņemt vērā, kā teātrim attīstīties. Kā vienu no pamattēzēm nākamās piecgades plānā Laukšteins solīja likt Ventspils kultūras nama "Jūras vārti" vadītājas Ivetas Ērkšķes teikto, ka teātris ir atbildīgs par saviem skatītājiem, tāpat kā vecāki ir atbildīgi par saviem bērniem. "Cukurvate nevar būt bērnu ikdienas pārtika un skatītāju nevar barot tikai ar "Ugunsgrēku""...

Diskusijas pirmajā daļā tās vadītāja (otrajā daļā arī viņa pati kļuva par diskusijas dalībnieci) teātra zinātniece un Valmieras teātra literārā vadītāja Edīte Tišheizere aicināja izteikties "prezidiju" – Laukšteinu, režisoru Sergeju Zemļanski, scenogrāfi Larisu Lomakinu, kritiķi Līviju Dūmiņu un Liepājas Universitātes pārstāves Sandru Okuņevu un Zandu Gūtmani.

Saruna galvenokārt vērpās ap tematiem: ko nozīmē būt provinces teātrim? Kas ir provinciālisms? Vai skatītājs ir jāaudzina? Kur ir robeža starp skatītāja audzināšanu un iztapšanu viņam?

Sergejs Zemļanskis uzskatāmi parādīja, cik nosacīti ir jēdzieni "centrs" un "province" – salīdzinot ar Rietumeiropu, Maskava ir province, Jekaterinburga ir province, salīdzinot ar Maskavu, bet šajā provincē ir 1,5 miljoni iedzīvotāju... Režisors arī novērojis, ka dažkārt provinces teātri tik ļoti baidās būt provinciāli, ka uzstāda maksimāli augstus mērķus, un bieži vien tiem arī ļoti labi izdodas šos mērķus sasniegt.

Liepājas reģionālās slimnīcas ārsts Ivars Krastiņš, šķiet, visskaidrāk formulēja kopīgo domu, ka "ģeogrāfiski provinces nav, province ir tikai cilvēku galvās". Arī "muļķu procents jebkurā vietā – gan Rucavā, gan Ņujorkā – ir identisks", sacīja dakteris.

Taču, lai arī Liepājas teātri nevar uzskatīt par provinces teātri, tam, tāpat kā Valmieras un Daugavpils teātriem, ir jārēķinās ar ļoti dažādu publiku, uzsvēra diskusijas vadītāja, norādot, ka tā ir pavisam cita situācija, nekā Rīgas Jaunajam teātrim, kuram ir viena, domubiedru publika.

Eksperti bija vienisprāt, ka teātrim nav jāiztop publikai. Larisa Lomakina nešaubīgi pauda viedokli, ka režisors "kategoriski nedrīkst domāt par skatītāju", jo tas nozīmē "uzlikt rāmi progresam". "Režisoram ir jādomā par globālo ideju, ko viņš grib izteikt, un tad arī skatītājs būs ieguvis". Lomakinas viedoklis: skatītājs ir jāizglīto, ja ne, sabiedrība ar laiku atkal nonāks pie sārta, uz kura sadedzināja Džordano Bruno...

Nelikt sevi rāmjos, necenzēt – arī pēc Līvijas Dūmiņas domām tie ir priekšnoteikumi nebūšanai provinciāliem.

Tajā pašā laikā, kā atzina Laukšteins, teātrim ir jāmeklēt saskarsmes punkti ar skatītāju.

Uz līdzīgiem jautājumiem – Kas ir provinciālims? Vai skatītājs grib, lai viņu audzina? Ko skatītāji gaida no teātra? – atbildēt bija aicināta tā diskusijas dalībnieku daļa, kas pārstāvēja publiku. Te atbildēs dominēja pozitīva attieksme pret teātri kā publikas audzinātāju, ar nosacījumu, ja tas tiek darīts gudri, bez didaktikas (kā pretējs piemērs minēts iestudējums "Paradīze").

Skatītāji no teātra gaida daudz – gan izrādes bērniem un jauniešiem, gan muzikālas izrādes un izrādes, kas liek domāt. Gaida patiesumu. Gaida mazās zāles izrādes. Ieklausīties šajās vēlmes tika aicināti arī pašvaldības pārstāvji, kuru ziņā ir finansējums iestudējumiem, ierēķinot tajā arī iespēju dažkārt izgāzties, un trupas mākslinieciskajai izaugsmei tik nepieciešamās mazās zāles izveide.

Garajai diskusijai tuvojoties nobeigumam, izskanēja doma, ka nu tikai tā īsti tā varētu sākties. Iespējams, turpinājums būs – teātra vadītājs Herberts Laukšteins apliecināja, ka ir par "atvērtu teātri – domu, viedokļu apmaiņu, dažādu uzskatu paušanu".

Vislabāko vēlējumu teātrim izteica pats tā vadītājs – "nepalikt neinteresantam pašam sev un skatītājiem".

Savukārt teātra vadītājam varētu novēlēt deklarēt dzīvesvietu Liepājā, lai viņa maksātais iedzīvotāju ienākumu nodoklis nonāktu pašvaldības kasē, un caur to – teātrī.