Trešdien, 8.jūlijā, pulksten 16 galerijā “Sv. Jāzepa tornis” tiks atklāta Ilzes Karlsones personālizstāde "Bijušo sajūtu restaurēšanas darbnīca".

Ilze Karlsone dzimusi Rīgā. Beigusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Metāla un dzintara apstrādes nodaļu. Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu 1977.gadā absolvējusi kā grafiķe.

Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā Ilze Karlsone par zīmēšanas un gleznošanas skolotāju strādā kopš 1997.gada. 2015.gadā par mūža ieguldījumu saņēmusi balvu "Zelta griezums".

Izstāde ar nosaukumu "Bijušo sajūtu restaurēšanas darbnīca" pirms neilga laika bija skatāma Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolas zālē. Galerijā “Sv. Jāzepa tornis” Karlsones  darbu ekspozīcija papildināta.

Izstādes nosaukums aizgūts no Hardija Lediņa apvienības NSRD, pieminot meistaru 60 gadu atceres jubilejā.

Ilzi Karlsoni allaž saistījusi abstraktā māksla un minimālisms, krāsu laukumu un līniju krustpunktos skatītājam ir iespēja saskatīt dabas, meža, ūdeņu un nosacītus atmiņu tēlus, kā arī  faktūras.

Ilze sevi neuzskata par zvērinātu pilsētnieci. Garās runās par veciem laikiem neielaižas, bet uzsver, ka dzimta cēlusies no Zemgales – tēvs no Jelgavas, mamma no Leišmales. Ilzei nācies dzīvot dažādās Latvijas malās.

“Pirms kāda laika apciemoju vecās vietas Leišmalē, gāju uz kapsētu apciemot vecmāmiņu”, – Ilze stāsta. “Gaiss tik brīnišķīgi smaržoja pēc āboliņa un ziedošiem zirņu laukiem. Vējš tāds maigs un draudzīgs. Vēl atceros pavasara braucienus uz mājām Ziemeļkurzemē – Rīgā jau apstādījumi sazaļojuši, bet tur vēl uz meža ceļa ēnas pusē ledus. Priežu galotnes saulē un gaiss smaržo brīnišķīgi svaigi. Ūdens meža strautos pilnīgi caurspīdīgs – dzintarainos toņos. Eglēm zari līdz zemei un galotnēs tumši sarkani čiekuriņi. Tas mani iedvesmo – dabas krāsas un smaržas. To es saku pa īstam, nevis lai izklausītos romantiski”.

Karlsones darbā “Novembris” redzams uzarts lauks, zemes krāsas un sniegs. “Par to ir stāsts no Melnsila laikiem”, – Ilze saka. “Mēs ar vīru, kā ne visai labi saimnieki, arām zemi novembrī. Jau tāds mazs sniedziņš bija uzsnidzis – balts lauks un tumšs lauks. Aršana notika ar zirgu kā vecos laikos.

Ilze, tu esi saņēmusi balvu par mūža ieguldījumu pedagoģijā un reiz esi teikusi, ka māksliniekam kādā brīdī ļoti ir vajadzīgs cilvēks, kurš atbalsta un ievada mākslas dzīves apritē. Tu esi skolotāja, pedagoģe, pamācītāja, atraisītāja. Vai ikvienu var atraisīt, vai ir cilvēki, kuriem nav iespējams piekļūt?
Par savām pedagoģiskajām spējām nezinu teikt, tas jājautā audzēkņiem. Es cenšos.  Man šķiet, ka ap gadiem divdesmit studentam vajadzētu atrast Savu Skolotāju, kuram uzticēties, mīlēt, uzklausīt, cienīt, apbrīnot. Ir vajadzīgi mācekļa gadi un Skolotājs, kurš prot izcelt gaismā un atraisīt spējas. Un tad var iet savu ceļu. Ļoti jaukas ir intensīvas dabas studijas, ko pierādīja nesen notikusī “Zaļā” prakse Liepājā un Alsungā. Vienkārši desmit dienas tik zīmē, glezno – un, kādi rezultāti! Šķita, mēs saprašanā kopīgi tikām tālāk nekā pa visu mācību gadu.

Vai tev apkārtējā vide ir svarīga? Cilvēki apkārt. Vai ir laimējies atrast domu biedrus?
Ar draugiem un domu biedriem ir tā – labi, ka ir “Mākslas kolēģi” un ir kopīgas izstādes, braucieni uz interesantām vietām, tas ir vērtīgi. Vairāk man arī nevajag, jo katrs mākslinieks ir viens ar savām domām un darbu, tur jau draugus nevajag. Draugi – tā ir ārpuse, sevišķi jauni draugi. Vienkārši man ir tādi gadi, ka neprasās to, kas bija svarīgi jaunībā – bohēma un kopā būšana. Kopš akadēmijas laikiem man Rīgā ir pāris draugi, kuri ir pārbaudīta un nemainīga vērtība.

Mākslinieks Jānis Spalviņš, IAA/AIAP UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas vadītājs, akcentē: “Mākslinieces Ilzes Karlsones darbi ir profesionāli, interesanti, tie uzrunā un atstāj iespaidu. Darbi ir  ar dažādām koncepcijas ievirzēm, pārsvarā dominē  dekoratīvās kompozīcijas, kurām pakļaujas tehniskais izpildījums. Māksliniece ir sasniegusi vērā ņemamu meistarību šinī virzienā. Ir jūtams, ka māksliniece ir iepazinusies ar vadošām tendencēm “Baltic Bridges” projektos. Aicinājums autorei vairāk piedalīties starptautiskās izstādēs un republikas pasākumos. Paldies māksliniecei – tā turpināt. Radošu garu un drošu otas vēzienu!”

Mākslinieces kolēģi par Ilzi Karlsoni.
Dita Lūse: "Cik Ilzi pazīstu, no viņas vienmēr izstarojis dziļš iekšējs miers, un viņa ir viens no retajiem mūslaiku cilvēkiem, kam lieliski piestāv senais, jau gandrīz aizmirstais vārds "Krietns". Tāds pamatīgums, kas reizē ļauj viņai mākslā izpausties ar brīnišķīgu vieglumu un atraisītību."

Laine Kinstlere: "Ilze ir patiesa. Patiesa savā attieksmē pret katru, sevi un mākslu. Smalkjūtīgi patiesa. Pārliecinoši izjusti ir viņas darbi, domas un pilnīgi nesamākslots Viss! Retums mūsdienās un dabīgs brīnums – es ieteiktu Ilzi iekļaut aizsargājamo un apbrīnojamo sarakstos."

Mārtiņš Krūmiņš: "Skaisti darbi, kurus pirmo reizi pamanīju Rīgas miniatūrgrafikas triennālēs astoņdesmitajos.”

Kristīne Kupše: "Ļoti jauneklīga un progresīva savā būtībā un domāšanā, tas atspoguļojas un ir nolasāms Ilzes Karlsones daiļradē. Sirds sajūtu cilvēks visā savā būtībā!"

Aldis Kļaviņš: "Ilze ir māksliniece, kura atklāj savas jūtas neportretējot konkrētus sižetus."