Mākslinieču Rasas Šulcas un Daces Dēliņas-Lipskas izstādes "Un vilks" atklāšana Latviešu biedrības namā otrdien, 27.septembrī, bija saistījusi daudzu interesantu uzmanību.

Viesu vidū bija ne tikai izstādes autoru kolēģi, bet arī Liepājas simfoniskā orķestra vadītāji – diriģents Atvars Lakstīgala un valdes loceklis Uldis Lipskis, šoreiz gan mākslinieces vīra statusā.

Kas saista abas mākslinieces? Vispirms jau tas, ka abas reizē ieguvušas maģistra grādu Mākslas akadēmijas figurālās glezniecības meistardarbnīcā, saka Dace Dēliņa-Lipska. Abas kopā izstādījušas arī savus diplomdarbus. Ideja, ka Rīgā, Kalnciema kvartālā, abām jāsarīko šī izstāde, piederot Rasai Šulcai. Tagad tie paši darbi skatāmi Latviešu biedrības nama galerijā.

Ideja dzimusi pērn Igo rīkotajā Jūrkalnes plenērā, kur abas mākslinieces, desmit dienas dzīvojot vienā istabiņā un tērzējot, atklājušas, ka abām ir līdzīgs skatījums uz dažādām lietām.

"Tur sēkla iekrita auglīgā zemē."

Savukārt darbi tapuši pēc tam gada laikā darbnīcā.

Pie izstādes tēmas nonākušas, "nekautrējoties pakratīt savas zemapziņas dzīles", smaidot saka Dace Dēliņa-Lipska.

Māksliniece atzīst, ka abām autorēm ir mazliet atšķirīgs skatījums uz "zvēru sevī".

Meklējot, ko jaunu pateikt par "iekšējā zvēra" tēmu, Dēliņa-Lipska iedvesmu smēlusies Junga psihoanalīzes teorijā, tieši viņa analizētajās pasākās. Arī par Sarkangalvīti un vilku.

"Es vairāk esmu domājusi par sievietes iniciācijas ceļu, no jaunas meitenes kļūstot par pieaugušu sievieti. Tas ir tāds neizbēgams process, kurā, neklausot māmiņu, var sastapt arī vilku… Bet jautājums arī, vai māmiņa ir jāklausa?"

Rasa Šulca saka – viņas gleznās atainota sievietes saruna ar savu iekšējo zvēru, viņa atšifrēšana, pētniecība, kā rezultātā vieglāk saprast pašai sevi, saprast, kāpēc rīkojusies vienā vai otrā veidā, saprast, cik varbūt tas ir svarīgi, – nedarīt, kā pieņemts.

Viena no Rasas Šulcas gleznu modelēm – Ivonna Kalita – vaicāta, vai pozējot gleznai, sajutusi zvēru sevī, atteica: ja esi nolikta guļus un gandrīz kaila, iekšējo zvēru nevar nesajust...

Izstādes ievadtekstā teikts: "Zvērs nav ne slikts, ne labs. Zvērs ir un būs, kamēr vien mēs dzīvosim. Tikai no mums ir atkarīgs, vai tas būs mūsu kalps vai pavēlnieks. Kad Zvērs kļūst par Nezvēru, mums nākas pakļauties tā rīcībai, jo pirmatnējais izdzīvošanas instinkts ir jo spēcīgs. Lai Zvērs neplosītos, un negribētu mūs aprīt, par to jārūpējas. Tomēr kā par to rūpēties, lai neietu Zvēra pavadā?"