Atmodas laika sauklis – kaut pastalās, bet brīvi – ir labi attiecināms arī uz Liepājas mākslas galerijas Klints dibinātājiem Aivaru un Ingu Kleiniem, raksta portāls db.lv.

Tiesa, mākslas galerija Klints Liepājā vairs nav atrodama. SIA Klints galerija dibinātājs Aivars Kleins šajā laikā paspējis īslaicīgi pastrādāt par amatu mācības skolotāju, tomēr Kleinu ģimenes pamatnodarbošanās un iztikas avots joprojām ir pašu rokām darinātas lietas, mākslas plenēra organizēšana un dalība izstādēs, raksta portāls db.lv.

Nedrīkst nogurt

"Gribējām doties atvaļinājumā. Tad parēķinājām ģimenes budžetu un sapratām, ka neesam noguruši," ironizē Aivars Kleins, raksturojot uzņēmuma darbību. Galerija Klints savulaik bija viena no Liepājas kultūras zīmēm. Tā pastāvēja tik ilgi, kamēr namīpašnieki ņēmuši vērā faktu, ka Kleini savām rokām atjaunojuši graustu un uztur ēku kārtībā. Namā, kur atradās galerija Klints, reiz bija dzīvojusi leģendārā latviešu aktrise Anta Klints un viņas brālis, kinematogrāfists Alberts Jekste. Kad pēc desmit gadu ilgas saimniekošanas galerijā beidzās līgums un Jekstu dzimtas mantinieki pieprasīja no Kleiniem nomas maksu, galerijas pastāvēšana vairs nebija rentabla. Taču tās pārtapšanu par lētu suvenīrbodīti negribējās pieļaut, stāsta A. Kleins. "Mēģinājām balansēt pa vidu starp dārgiem mākslas darbiem un lētiem nieciņiem, pārdodot labus amatniecības izstrādājumus un nelielus mākslas darbus. Taču tad ir vajadzīgs arī sabiedrības vidusslānis, kurš spēj novērtēt mākslu un ir gatavs par to maksāt," skaidro A. Kleins. Sākumā bija cerība uz tūristiem, kas pēc Latvijas iestāšanās ES plūda arī uz Liepāju. "Praksē izrādījās, ka maz tūristu atklīst līdz galerijai. Viņiem tomēr ir priekšstats, ka mākslas galerija – tas ir dārgi, un to viņi šeit nemeklē," stāsta mākslinieks. Tā kā lēnām, pašu rokām, Ingas vecāku privātmājas dārzā bija uzcelts neliels namiņš dzīvošanai, Kleini atteicās no galerijas telpām un kļuva par mājamatniekiem. Inga ir pašnodarbinātā, turpina izgatavot aizslietņus, segas, apģērba aksesuārus, bet Aivars pievērsies galdniecībai un glezniecībai.


"Zaudējam bagātību"

Sākotnēji virmojusi doma atrast citas telpas galerijai, jo Liepājā ir daudz vēsturisku koka namu. Pagājušā gadsimta 80. gados pēc Liepājas pilsētas tā laika galvenā arhitekta Ulda Pīlēna ierosinājuma vēsturiskās koka apbūves avārijas stāvoklī esošie namiņi interesentiem tika piedāvāti par pārsimts rubļiem. Dažas mājiņas jaunie īpašnieki tiešām arī sakopa, viešot cerību par savdabīga pilsētas vēsturiskā centra atdzimšanu. Neatkarības gados denacionalizācija parakstīja spriedumu daudzām ēkām, bet "treknajos gados" uzplauka vēlme būvēt stikla un plastmasas "brīnumus". Pēdējos gados pat izsniegtas atļaujas nograut pilsētbūvniecības pieminekļus, piemēram, autostāvvietas ierīkošanai. "Varētu pelnīt ar galdniecību, ja pilsēta būtu saglabājusi savu vēsturisko koka apbūvi," lēš A. Kleins. "Man saka: jaunās celtnes – tas ir kulturāli, bet es saku – ir ļoti nekulturāli iet garām sabrukušām, izdemolētām un pieķēzītām vēsturiskām ēkām." Mākslinieka vīzija bija citāda – līdzīgi kā Francijā un Itālijā ir nesteidzīgas un pašpietiekamas pilsētiņas, kur iedzīvotāji samaksās dārgāk, bet pirks maizi pie kaimiņa, šūs apģērbu pie vietējās modistes un gleznu izvēlēsies rūpīgāk nekā auto. Tādai, viņaprāt, vajadzēja kļūt arī Vecliepājai. "Zaudējam bagātību, tā nav tikai sena apbūve, tā ir arī cilvēku iekšējā pasaule, attieksme," viņš uzsver. Varbūt tāpēc viņš par pārdesmit latiem mēnesī Diakonijas centrā galdniecības pamatprasmes ierāda grūtdieņiem. "Šodien amatniecība ir māksla, bet māksla patēriņa grozā cilvēkiem ir pati pēdējā," pauž A.Kleins. Tāpēc atmesta doma "audzēt muskuļus, attīstīt biznesu", tomēr ne brīdi Kleini nav domājuši atteikties no mākslas.


Saviļņo pilsētu

Lai gan ikdienā Kleinu ģimene klusi un nemanāmi dara savus darbiņus, šo to piedāvājot internetā, izpildot vienu otru individuālu pasūtījumu, pāris reižu gadā viņiem izdodas saviļņot Liepājas sabiedrības kulturālāko daļu. Liepājas muzejā patlaban skatāma Kleinu jubilejas izstāde Svētku renesanse, kurā izstādīti pēdējā gada darbi – Ingas šūtās gleznas un Aivara vienkoči. Mērķis ir saglabāt, attīstīt profesionālu lietišķo mākslu, nepakļauties apjukumam, ko radījusi globālā virtuālā vide un sintētiskā masu produkcijas industrija. "Nav jāpalaižas pa straumei," pārliecināta I.Kleina. Savukārt vasarā uz Liepāju dosies daudzi mākslinieki, lai piedalītos Kleinu organizētajā plenērā. Šogad būs jau 18. starptautiskais plenērs. Pirmsākumos bija doma, ka Liepāja veidosies par "plenēru meku", jo te ir gan mākslinieki, gan tradīcijas, gan vide. Pirmo plenēru devīze bija Mosties, celies, strādā! Vēlāk – Pilsēta un jūra, tad nāca Mūzu hepenings, kādu brīdi bija tikai Marīna. Jau ziemā sākas aktīva rosīšanās, apzvanot potenciālos dalībniekus, organizējot naktsmājas, meklējot sponsorus. Bez plenēriem Liepājas vasara zaudētu daļu no sava rakstura, domā mākslinieki.