Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariātā kā nacionālais eksperts strādāja arī Igaunijas Ārlietu ministrijas diplomāts Tomass Tīrs (Toomas Tirs), kura tēvs ir liepājnieks.

Latvijas prezidentūras laikam beidzoties, vasara igauņu diplomātu kopā ar ģimeni atvilināja uz bērnības pilsētu Liepāju, un Tomass Tīrs labprāt atbildēja uz irliepaja.lv jautājumiem.

"Mana latviešu valoda nav simtprocentīga," sarunas sākumā brīdināja Tīrs, un lūdza interviju pirms publicēšanas parādīt. To prasa arī viņa diplomāta statuss.

Vispirms par Liepāju, – vai taisnība, ka šī pilsēta jums ir īpaša?
Ir. Liepāja ir pilsēta, kur esmu pavadījis savas bērnības vasaru skaistāko laiku. Kad biju bērns, katru vasaru braucām uz šejieni, pavadījām nedēļu, varbūt ilgāk. Pludmale, jūra, gājām caur kāpām... To šodien atcerējos, kad ar meitu gājām peldēties. Pasakaina pasaule! Un, protams, radi... Tirgus, maza pilsēta, visa tā staigāšana, Gulbju dīķis... Ļoti saldas atmiņas.

Kāda tieši ir jūsu saistība ar Liepāju?
Mans tēvs Mihails, bet visi viņu sauca par Miku, ir no Liepājas, arī mani vecvecāki – Elizabete un Boriss... Ļoti labi savu vecmammu atceros. Vectēvu mazāk – man bija divi gadi, kad viņš nomira. Un, protams, mana tēva māsa Irina [Tīre], tēva brālēna ģimene, visi viņu skolas laika draugi...

Mums Latvijā un arī Liepājā ir ļoti daudz radu un draugu, ar kuriem katru gadu braucam tikties.

Te ir arī manas sievas Gundas radi. Viņas mamma ir no Aizputes, un sievas brālēni un māsīcas ar ģimenēm arī dzīvo Liepājā. Mūsu bērniem te ir daudz otrās un trešās pakāpes brālēnu un māsīcu, ar kuriem spēlēties.

Lai gan ik vasaru esat Liepājā, jūsu mājas ir...
...Tallinā. Jā, tā vienmēr ir bijis. Mans tēvs un viena viņa māsa aizprecējās uz Igauniju. Mana mamma Anne nāk no Igaunijas vidienes. Mamma bija fizikas un elektrotehnikas skolotāja, tēvs – inženieris, padomju laikā strādāja uzņēmumā "Estoplast", kas ražoja lampas. Vēlāk un arī tagad strādā uzņēmumā, kas pārdod smago būvtehniku – ekskavatorus un tamlīdzīgi. Mani vecāki satikās Maskavā, kur abi mācījās.

Jums ir arī jaunāks brālis. Ar ko viņš nodarbojas?
Timo ir uzņēmējs, viņam ir divi naktsklubi – "Vabank", Tallinā un Tartu, arī vairākas kafejnīcas. Viņam ļoti labi iet! Brālis organizē arī koncertus... Tā ir vesela izklaides industrija.

Vabank?
Jā, kluba galvenā zāle atrodas vecā bankā. Pagrabā ir liels seifs, kur var dzert šampanieti, – tur atrodas bārs...

Ģimenē runāja igauniski?
Sākumā tēvs ar māti sarunājās krieviski, bet es tā saprotu, ka tēvs bija pieņēmis lēmumu iemācīties igauņu valodu, un viņš to mācījās kopā ar mani. Es ar saviem vecākiem vienmēr esmu sarunājies igauniski.

Latviešu valoda man bija tāda brīnumvaloda. Es to šeit dzirdēju, bet īsti nesapratu. Zināju tikai svarīgākos vārdus, piemēram, "Nedrīkst!"

Tagad mana sieva ar bērniem – mums ir dēls un divas meitas – vienmēr runā latviski, es – igauniski. Visi runā ļoti labi latviski, igauniski. Angliski, protams. Viena meita skolā mācās krievu valodu, bet dēls runā arī franciski, jo mēs četrus gadus dzīvojām Briselē. Tā kā esmu diplomāts, man bija norīkojums uz Igaunijas pārstāvniecību Eiropas Savienībā, atbildēju par tirdzniecības lietām.

Dzirdēju, ka esat ne vien labi iemācījies latviešu valodu, bet arī latviešu tautas dejas?
Kad bijām Briselē, sākām dejot latviešu tautas dejas, jo tur bija ļoti foršs latviešu pulciņš, forša deju skolotāja – Dagnija Martinsone no Jūrmalas. Vispirms bērni, un tad piedāvāja arī mums ar sievu. 2013.gadā pat piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Kad atgriezāmies Igaunijā, dejojām arī tur, un arī piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos, kas ir gandrīz tikpat lieli kā Rīgā – ja Latvijā bija gandrīz 14 tūkstoši dejotāju, tad Tallinā – desmit tūkstoši.

Tagad, kamēr biju Rīgā, dejoju vidējās paaudzes deju kolektīvā "Mārupieši", ko vada Gunta Skuja, un šovasar piedalījos vidējās paaudzes deju svētkos Jelgavā.

Dejošana ir ļoti laba gan izklaide, gan hobijs!

Varbūt sports?
Latviešu tautas dejas īstenībā ir sports, igauņu dejas ir mazliet lēnākas...

Tomēr?
Protams! Ir diezgan liela atšķirība. Latviešu tautas dejas ir ļoti skaistas, vairāk kā skatuves dejas. Stilizētas, bet nu ļoti skaistas!

Tātad jūsu ģimenes hobijs ir dejas?
Jā, visi dejojam, arī bērniem dejošana ir galvenais hobijs. Visi ir dejojuši sporta dejas, jaunākā meita vēl tagad to dara, bet dēls izvēlējās breakdance un Elsa – hiphopu, piedalās sacensībās Latvijā, Lietuvā, Polijā.

Ar ko Igaunijā nodarbojas jūsu sieva Gunda?
Viņa strādā Igaunijas izglītības ministrijas institūcijā, kas organizē valsts eksāmenus, bet viņas darbs jau astoņus gadus ir saistīts ar starptautisku projektu – pētījumu par pamatskolas izglītības līmeni, kurā iesaistījušās 70 valstis. Gunda ir šī projekta vadītāja Igaunijā, viņa, latviete, arī pārstāv mūsu valsti ārzemēs – Brazīlijā, vai Taizemē, vai Īrijā...

Bijām pārsteigti, ka Igaunijas bērni šajā pētījumā izrādās diezgan augstā līmenī. Ir ko domāt, lai nezaudētu šo līmeni, un ko varētu uzlabot, lai mēs būtu vēl augstāk.

Atgriežoties pie jūsu misijas Latvijā, – pēc Briseles strādājāt Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariātā?
Mazliet vairāk nekā deviņus mēnešus. Mani sūtīja, lai es mācītos, saprastu, kā notiek Prezidentūras pasākumu organizācija prezidentūras galvaspilsētā.

Tātad mācījāties no latviešu kļūdām?
Nēē... Ziniet, kļūdu bija ļoti maz, visi pasākumi bija tik labi organizēti! Es domāju, jūs varat būt ļoti lepni par saviem ierēdņiem un rezultātiem. Par savu valsti.

Tad jau Igaunijai rezultāti būs vēl labāki – diez vai kāds tik ilgu laiku pirms Latvija kļuva par prezidējošo valsti, tam bija gatavojies tā, kā to darījāt jūs.
Process visiem ir ļoti līdzīgs. Gandrīz visas valstis trīs gadus iepriekš sāk gatavošanos, veido savu sekretariātu vai kodolu, kas visu organizēs, apmāca ierēdņus, diplomātus, beigās arī ministrus, lai tie ir gatavi vadīt savas padomes Briselē un neformālās padomes savā valstī.

Igaunijā, kura būs prezidējošā valsts 2018.gada pirmajā pusē, sekretariāts ir jau nodibināts. Mans darbs šeit, Latvijā, bija īstajā brīdī – mums vēl ir laiks padomāt, apspriest, ko redzējām Latvijā. Ļoti daudz igauņu brauca uz Prezidentūras pasākumiem kā novērotāji.

Vai tas sekmēja arī Latvijas un Igaunijas sadarbību?
Es noteikti tā domāju! Kā esmu dzirdējis, tas, ka kāds [ārvalstu diplomāts] tik ilgi strādā sekretariātā, bija pirmo reizi. Šajā laikā arī Ārlietu ministrijā kā eksperti par drošību, attīstības politiku utt. strādāja desmit, divpadsmit ārvalstu diplomāti no dažādām valstīm, bet tā ir vienmēr, tas nebija nekas jauns.

Ko īsti nozīmē strādāt kādas valsts prezidentūras ES Padomē sekretariātā?
Sāksim ar pamatlietām. Rotācijas kārtībā katrai valstij pusgadu ir jābūt ES Padomes prezidējošai valstij. Tas nozīmē vadīt visas oficiālās sanāksmes ES Padomē Briselē vai Luksemburgā, kas savukārt nozīmē, ka Latvija pārstāv valstis sarunās ar Eiroparlamentu vai Eiropas Komisiju, vai meklē kompromisu starp valstīm. Pusgadu tā bija Latvija, pie kuras visi nāca, un Latvija rakstīja galīgo teksta variantu – gan vēstnieku līmenī, gan ministru līmenī. Tajā pašā laikā vienu reizi Prezidentūras pusgadā ministru vai darba grupu, vai vecāko amatpersonu līmenī sanāksme notiek arī prezidējošajā valstī uz vietas.

Pavisam šajā pusgada laikā Latvijā bija 197 pasākumi. Divdesmit no tiem – A līmeņa, tostarp desmit ministru līmeņa pasākumi, Austrumu partnerības samits, kad Rīgā bija ne tikai ES augstākās amatpersonas un ES valstu vadītāji, bet arī valstu vadītāji no sešām Austrumu partnerības valstīm.

Bija arī 44 dažādas konferences, kas nozīmē, ka ierodas 200–300, pat 500 delegātu no ārvalstīm. Pusgada laikā kopā šajās sanāksmēs Rīgā piedalījās 25 000 dalībnieku un vairāk nekā 800 ārzemju žurnālistu.

Es biju tajā komandā, kas palīdzēja organizēt šos gandrīz divsimt pasākumus.

Kādi tieši bija jūsu uzdevumi?
Man bija divas lomas – biju akreditācijas sistēmas administrators, un otrs – Ārlietu ministrijai palīdzēju organizēt trīs neformālās sanāksmes par tirdzniecības tēmu, viena no tām bija ministru līmenī. Biju ļoti lepns un gandarīts, ka latvieši man uzticēja koordinēt šādus savus projektus. Viss izdevās ļoti labi, delegāti bija apmierināti. Tad arī sapratu, ka latviešiem un igauņiem atbildības sajūta, pienākuma apziņa ir ļoti līdzīga.

Jau teicāt, ka kļūdu bija maz un Latvija sevi parādīja labā gaismā, bet, vai tas bija arī ekonomiski izdevīgi?
Pirmais audits jau ir bijis, un tas rāda, ka Prezidentūra bija izdevīga, jo Latvijas aptuvenais ieguvums ir 64,5 miljoni eiro.

Ko jums nozīmē šī pieredze un darbs Prezidentūras sekretariātā?
Līdz tam nekad nebiju strādājis ar tāda mēroga un apjoma projektiem un sanāksmēm. Strādājot Briselē, man bija viena konference pusgada laikā, te bija 44!

Ko darīsiet līdz 2018.gadam, kad Igaunija būs ES prezidējošā valsts?
Vēl nezinu! Tagad man ir atvaļinājums, piecas nedēļas varu "lādēt baterijas", atpūsties no Prezidentūras. Un joprojām strādāju Igaunijas Ārlietu ministrijā, nodarbojos ar tirdzniecības politiku.