“Ziemsvētkos vienkārši ir jāiet uz baznīcu! Jāskatās un jāklausās,” tā šodien, Ziemassvētku priekšvakarā, aicina Liepājas Sv.Annas ev.lut. draudzes mācītājs Jānis Bitāns.

 

Ielas. Ziemsvētku rotājumi un gaismas, šur tur skaļāk vai klusāk Ziemsvētku mūzika vai dziesmas.

Mājas. Eglīte, svētku cienasti un dāvanas.

Baznīcas. Sveču liesmas, dievkalpojumi un “Ziemsvētku himna” – Klusa nakts, svēta nakts.

Cilvēki, uz ielas, pa mājām un baznīcās, tik atšķirīgi un dažādi, tomēr visi kopā šajā Ziemsvētku laikā.

Viss kā ik gadus, un tomēr kādās niansēs citādāk un atšķirīgi svinīgāk.

Pāri visam Dievs, pamanīts un nepamanīts, tāds kāds ir un tāds kāds tiek veidots dažādos prātos.

Dievs mīl savu radību un cilvēkus, tik ļoti, ka naktī, kuru apdziedam kā klusu un svētu, Viņš lika reiz piedzimt un miesā nākt pasaulē Dieva dēlam Jēzum Kristum.

Var skaidrot Ziemsvētku vēsti rakstos, uzrunās un sprediķos. Kāpēc Dievam jātop par cilvēku? To var darīt un arvien Vārda sludinātāji dara!

Tomēr kāda cita lieta ir tā, kas to dara saprotamu un personiski piedzīvojamu. Proti, tā ir iešana pretim šim notikumam.

Ne tā kā tas bija iespējams austrumu gudrajiem no tālienes vai ganiem, kas naktī nomodā pieskatīja ganāmpulkus, bet tā kā tas ir iespējams šodien mums – doties turp, kur šo dzimšanu svin ar vēsti par to, ar dziesmām par to, ar lūgšanām par to, ar Betlēmīšu uzstādīšanu, lai labāk redzētu un saprastu atgādinājumu kāpēc tā ir svēta nakts. Ir apsveicami nerimstoši centieni mācīt par Kristus nākšanu pasaulē, mācīt atpazīt viņā katram savu Pestītāju, tomēr uzmanīgi ielūkojoties evaņģēlijā, ieraudzīsim, ka Kristus dzimšanas notikumā galvenais ir AICINĀJUMS! Ganiem laukā un naktī toreiz parādījās eņģeļi. Tas bija eņģeļa aicinājums iet atrast kūti, kurā būs silītē guļošs bērns. Viņu pielūguši viņi aizgāja ar varenu prieku!

Austrumu gudrie gāja zvaigznes aicināti, līdz nonāca pie jaundzimušā, kuru pielūguši apdāvināja ar zeltu, vīraku un mirrēm.

Ziemsvētku dievkalpojuma aicinājums baznīcā ir tas pats – iet ieraudzīt un pielūgt! Dažkārt cilvēki tā arī dara, iet un iet Ziemsvētkos baznīcā, līdz ierauga, līdz sāk pielūgt, kad atskārst, ka līdz tam tā ir bijusi vairāk meklēšana nekā pielūgšana ticībā. Ziemsvētkos vienkārši ir jāiet uz baznīcu! Jāskatās un jāklausās. Toreiz, tajā svētajā nakti uz to redzamā veidā debesīs aicināja gan zvaigznes, gan eņģeļi.

Šodien nekas nav mainījies. Tiem, kas “paceļ acis uz zvaigznēm un mēdz būt nomodā”, šis aicinājums noteikti būs sadzirdams, ka ir jāiet un jāierauga!

Tas palīdz saprast, kāpēc uz ielām un mājās mums greznojumos tik daudz zvaigznīšu un eņģeļu!

Toreiz, tikai kūtī atradās vieta, kur dzimt pasaules Pestītājam, vieta kur Viņu atrast meklējošiem un tiem, kas nomodā.

Un pat ja šodien atrastos vēl kāda iela vai nams, kur Viņam nav vietas un pagodinājuma, tomēr noteikti atradīsies kādas ielas un nami, kuriem blakus būs baznīca, un pilnīgi droši, ka tur Viņu varēs atrast – Ziemsvētku vēstī, dziesmās, un lūgšanās.

Ir jāiet!

Ir jāmeklē!

Ir jāierauga!

Ir jāatrod un jāpielūdz!