Piedāvājam turpinājumu sarunai ar atklātā sabiedriskā fonda "Liepājas ebreju mantojums" valdes locekli un direktori Ilanu Ivanovu par Liepājas ebreju draudzes iecerēm un aizvadīto salidojumu.

(Nobeigums. Intervijas sākumu lasiet šeit)

Ko vēl bez tā, ka atklājāt aleju „Taisnīgajiem starp tautām” un piemiņas zīmi sinagogas atrašanās vietā, piedāvājāt Vispasaules Liepājas ebreju salidojuma dalībniekiem?
Salidojuma atklāšana notika 7.jūlijā draudzes zālē. Bija koncerts un iepazīšanās. Saucām valsti, cilvēki iznāca, stādījās priekšā un aizdedza sveci par tiem, kuru vairs nav, par tiem, kas uztur ebreju tradīcijas Liepājā, un visiem liepājniekiem. Tas bija aizkustinoši līdz asarām. Atbraucēji, kas cits citu nepazina, tiekoties jutās tā, it kā būtu radinieki.

Salidojuma dalībniekiem gribējām parādīt, ka Liepāja joprojām ir skaista, viesmīlīga, un liepājnieks ir liepājnieks – cilvēks ar siltu un mīļu sirdi. Tas mums izdevās – viesnīcās, restorānos, visur, kur vien kādu uzrunājām, cilvēki bija ļoti atsaucīgi, darīja visu ar lielu mīlestību. Saņēmām apsveikumus pat no Valsts prezidenta un ārlietu ministra!

Fonds arī gatavo jaunos gidus, un bijām noorganizējuši trīs stundu garu ekskursiju angļu valodā „Liepājas vēsture un tās ebreju lappuses”.

Nākamajā dienā salidojuma dalībniekus pieņēma vicemērs Ansiņa kungs un vakarā notika lasījumi par dažādām tēmām – ebreju emigrācija caur Liepājas ostu, profesors Dribins stāstīja par ebreju kultūru – varietē, kas savulaik bija Liepājā, Rita Bogdanova iepazīstināja ar interneta resursu lvva-raduraksti.lv, kurā apkopoti Latvijas valsts arhīva materiāli utt.

Vai ebreju draudze saņem pašvaldības atbalstu un palīdzību? Memoriāls taču piesaista arī tūristus.
Noteikti! Arī salidojums kalpo tūristu piesaistei – jau tagad esam saņēmuši vēstules no Amerikas, no Austrālijas, no Dienvidāfrikas, kurās Liepājas ebreju pēcnācēji interesējas par iespējām atbraukt uz Liepāju. Savukārt Latvijas tūrisma firmas organizē grupas jau kopš 2005.gada, kad atklāja memoriālu.

2011.gadā, kad Vispasaules Latvijas ebreju salidojuma ietvaros notika arī liepājnieku saiets, no ASV uz salidojumu Liepājā atbrauca Gerijs Bušofs, un tik ļoti iemīlēja pilsētu, ka apsolīja atvest arī savus vecākus un brāli. Šogad viņi visi četri atbrauca. Mammai, deviņdesmit gadus vecai, ļoti žiperīgai kundzei no ļoti slavenas Latvijas ebreju dzimtas – Papiermeister – pirmais jautājums bija: „Vai tad parks vēl ir? Un strūklaka arī? Un der Strand*?” Satiku viņus nākamajā dienā nākam no pludmales, un Bušofa kudzei acīs bija asaras! Bet tādu cilvēku bija daudz.

Kad būvēja memoriālu, dome gādāja par ceļa izveidi. Arī mūsu ideja par aleju pašvaldībai likās loģiska un atbalstāma. Memoriāla kopšana, zaļie stādījumi, kas ir mūsu ziņā, prasa daudz darba. Gribētu arī aicināt apmeklētājus – neatstājiet aiz sevis sadzīves atkritumus!

Liels paldies kokaudzētavai „Īve”, kas ir ļoti pretimnākoša. Tāpat akmeņkalim Mārim Kandēvicam un viņa firmai, kas paveica visus plānotos darbus, un uzstādīja piemiņas zīmes alejā.

Kas šobrīd aktuāls Liepājas ebreju draudzē, jūsu fondā?
Patlaban tulkojam latviešu un krievu valodā grāmatu par pirmskara Liepāju – „Pilsēta, kuru sauca Libau” („The town named Libau”). Varbūt varēsim arī publicēt. Šo atmiņu grāmatu astoņdesmitajos gados jidišā, arī angļu un vācu valodā izdeva kādreizējie ebreju izcelsmes liepājnieki. Ar kādu mīlestību viņi raksta par pirmskara dzīvi Liepājā, par toreiz valdošo savstarpējo toleranci! Ikviens bija liepājnieks jeb Libauer. Un tur tik daudz var uzzināt par Liepāju!

Profesore Raja Vestermane-Mazina savu atmiņu stāstījumu šajā grāmatā sāk ar sava vīra teikto: „Raja, tava Liepāja ir visdīvainākā pilsēta pasaulē – pirms kara jūsu tur bija ap desmit tūkstošiem ebreju, no kuriem 99% tika nogalināti, bet, lai kur mēs brauktu, tu vienmēr satiec kādu liepājnieku!”

Tas laikam ir ne tikai ebreju, bet visu mūsu, liepājnieku, fenomens.

Septembrī autoru grupa Leo Dribina vadībā sāks strādāt pie vēl viena izdevuma par ebreju kultūrvēsturisko mantojumu un sociālekonomisko ieguldījumu pilsētas attīstībā – „Ebreji Liepājas vēsturē”. Tajā mēs nerunāsim par holokaustu, bet par laiku līdz šai traģēdijai.

Izdevām arī liepājnieces Fanijas Pavlovas atmiņu grāmatu „Esmu no holokausta” latviešu, angļu un krievu valodā.

Bet kopā ar Austrijas pusi gatavojam pētījumu, izstādi, iespējams, arī kādu drukātu izdevumu un sarīkojumu par futbola treneri Otto Fišeru, kurš no Austrijas tika uzaicināts trenēt Liepājas "Olimpijas" futbolkomandu, trenēja arī ebreju biedrības "Maccabi" jaunos sportistus, bet vēlāk Šķēdē tika nošauts.

Taču mēs neuzskaitām, cik daudz un ko darām. Galvenais ir, ka mēs zinām, kāpēc to darām, – par godu tiem tūkstošiem, kuri nesagaidīja ebreju dzīves atjaunošanos Liepājā.

Darām to arī, lai saglabātu un popularizētu mūsu kultūrvēsturisko mantojumu. Tāpēc mēs atbalstām Liepājas ebreju vēstures izpēti, izglītības programmas bērniem un jauniešiem, ģimenes seminārus, konferences un, protams, cenšamies uzturēt kontaktus un pulcēt kopā bijušos liepājniekus no visas pasaules.

*) Strand – pludmale (vācu val.)