1992.gadā saņēmusi politiski represētās statusu, šobrīd 90 gadus vecā Rasma Antēna uzskata, ka vēlreiz represēta, kad ierēdņi viņai par 32 gadiem saīsināja represiju laiku.

Rasma Antēna saka: nevarot mierīgi nomirt, kamēr taisnīgums nav uzvarējis. Taču izskatās, ka viņai dzīvot nāksies vēl ilgi – iestādes, kurās šī kundze vērsusies gan pati, gan pilnvarojusi to darīt citus, turpina "atrakstīties". Varbūt tāpēc Rasma Antēna savā cīņā palikusi viena, neviens no bērniem vai mazbērniem viņu tajā vairs neatbalsta.

Liepājas domes Sociālais dienests, Pilsonības un migrācijas pārvalde (PMLP), Aijas Barčas vadītā Saeimas komisija, pat Valsts policija zina par sirmo kundzi, jo iesniegumus, un pat vairākkārt, viņa rakstījusi visiem. Atbildējis pēc būtības nav neviens. Acīmredzot būtu jāvēršas tiesā. Taču kurš to darīs? Rasma Antēna pat nespēj iziet no mājas, saka Latvijas Kristīgi demokrātiskās savienības (KDS) Liepājas nodaļas vadītāja Aija Raudiņa, kurai arī nolaidušās rokas, saskaroties ar ierēdņu vienaldzību un cinismu.

"Rasma Antēna griezās KDS valdē ar lūgumu palīdzēt atgūt viņai atņemto represiju laiku, proti, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde samazinājusi šo periodu par 32 gadiem, atzīstot, ka viņa bijusi represēta tikai no 1949.gada 25.martam līdz 1958.gada 16.jūnijam, nevis 1990.gada 4.maijam," stāsta Aija Raudiņa.

Rasma Antēna uzrādījusi Omskas arhīva izdotu izziņu, no kuras redzams, ka 1958.gadā viņa gan atbrīvota no "specnometinājuma", taču tajā pašā laikā "speckomendatūrā" viņai bijis jāparakstās, ka  ir informēta par to, ka "atbrīvošana no specnometinājuma nenozīmē arī mantas atgūšanu un tiesības atgriezties tur, no kurienes tikusi izsūtīta".

Tieši tāpēc Antēna ar vīru un bērniem Latvijā beidzot varēja atgriezties tikai 1990.gadā, un tieši tāpēc viņa uzskata, ka visu šo laiku līdz 1990.gada 4.maijam, kad tika atjaunota Latvijas Republika, bijusi represēta. Tieši tāpat savulaik uzskatīja gan LR Totalitāro noziegumu izvērtēšanas komisija, gan Liepājas dome, kas Rasmai Antēnai un viņas bērniem piešķīra represēto statusu.

"Uzrakstīju Rasmas Antēnas vārdā vēstuli PMLP, pievienojot dokumentu oriģinālus vai kopijas, un lūdzu paskaidrot, uz kādu normatīvo dokumentu pamata nepamatoti samazināts represiju periods. PMLP atbildēja (vēstuli parakstījusi vadītāja pienākumu izpildītāja I.Parādniece), ka viņi neko nav piešķīruši (līdz 2011.gadam ar to nodarbojās pašvaldības – irliepaja.lv), un tāpēc viņiem neeesot tiesību sniegt nekādus paskaidrojumus. Tā kā represētās statusu piešķīra Liepājas dome 1992.gadā, tad acīmredzot, atbilde būtu jāmeklē tur, taču pēc 2011.gadā pieņemtajiem likuma grozījumiem ar šiem jautājumiem nodarbojas PMLP. Sanāk apburtais loks!"

Telefona sarunā ar pārvaldes darbinieci Raudiņa mēģinājusi noskaidrot, kas šādā situācijā būtu jādara, jo likums it kā ir Antēnas pusē: viņa tika atbrīvota no specnometinājuma 1958.gadā un stājās speckomendantūras uzskaitē bez tiesībām atgriezties vietā, no kuras viņu izsūtīja, un likums saka, ka represijas laiks ir attiecināms līdz brīdim, kad cilvēks ir atbrīvots no "speckomendantūras", nevis "specnometinājuma".

"Ierēdne man atbildēja – ja likumā ir rakstīts "speckomendantūra", tad ar to esot jāsaprot "specnometinājums"! Bet, ja man liekoties, ka taisnība ir man, tad lai es arī palīdzu šai kundzei, jo tas esot MANS PIENĀKUMS!? Jautāju, vai tas tomēr nav pārvaldes pienākums, uz ko man teica, ka savu atbildi viņi vēstulē Antēnai ir devuši, un, ja es vēlos, tad varu to apstrīdēt. Jautāju, vai nav ciniski 90 gadus vecai sievietei, kura lielāko daļu savas dzīves ir bijusi represēta, atbildēt ar tādām formālām bezsatura vēstulēm? Ierēdne atteica, ka es pati esot ciniska! Šādā stilā visus jautājumus man atsvieda atpakaļ."

Raudiņa atzina, ka arī viņa ir bezspēcīga pret Latvijas valsts ierēdņu sistēmu, un nespēj palīdzēt Rasmai Antēnai. "Taču, sastopoties ar šadiem sīkstiem ļaudīm, ir cerība, ka latviešos cīnītāja gēns vēl nav pilnīgi iznīdēts, un amatpersonas varēs atviegloti nopūsties tikai tad, kad pēdējais izsūtītais un pēdējais leģionārs būs apglabāts."

Uzziņa
Rasma Antēna, dzimusi Kroja, 1926. gada 16.jūnjā, Ventspils novada, Ances pagastā.

1949. gada 25. martā, kopā ar ģimeni: māti, tēvu, māsu, izsūtīti uz Sibīriju, Omskas apgabalu, Šerbakuļskas rajonu kā “nacionālistiskās pagrīdes atbalstītāji un viņu ģimenes locekļi".

No 1949.gada aprīļa līdz 1958.gada 16.jūnijam bija specnometinājumā Omskas apgabalā un Omskas pilsētā.

Ar 1958.gada 22.maija МВД CCCP pavēli atbrīvota no specnometinājuma (МВД arhīva izziņa 1989.gada 14.decembris).

1958.gada 16.jūnijā parakstījusi dokumentu Speckomandantūrā par to, ka atbrīvošana no specnometinājuma viņai nedod tiesības atgūt  īpašumu un atgriezties vietā, no kuras tikusi izsūtīta. (Arhīva kopija 1958.gada 16.jūnijā).

Pamatojoties uz Latvijas PSR rīkojumu Nr.350 1988.gada 2.novembrī un PSRS Augstākās padomes 1989.gada 16.janvāra rīkojumu, Rasmai Antēnai  1990.gada 29.aprīļlī Latvijas PSR Iekšlietu ministrija izsniedza izziņu Nr.3/7 2148 par viņas nelikumīgu izsūtīšanu no 1949.gada 25.maija līdz 1958.gada 16.jūnijam.

Latvijas Republikas Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisija 1997.gada 9.jūnijā, izskatot viņas iesniegumu un, balstoties uz pievienotajiem dokumentiem, apstiprināja viņas politiski represētās statusu, un apstiprina, ka viņas represēšanas laiks attiecināms līdz LR atjaunošanai 1990.gada 4.maijā (Reģ. Nr. 4331).

Precējusies ar Ilmāru Jāņa dēlu Antēnu, dz.1922.gadā, politiski represēto, notiesātu uz 25 gadiem ar Latvijas PSR IeM karaspēka Kara tribunāla lēmumu, saskaņā ar KPFSR kriminālkodeksa 58-1 “e" un 58-11 pantu par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā.