Ārsta, sabiedriskā darbinieka, mecenāta, Liepājas Goda pilsoņa Ernesta Ekšteina piemiņu vajadzētu godināt ārstiem, domei, māksliniekiem, teātra, muzeja, "Kurzemes Vārda" un ostas ļaudīm.

Taču viņa kapavieta ir tikai nojaušama, bet plāksni ar vēl salasāmu uzrakstu uz tās klāja pērnās lapas.

Jo skumjāk tas šķiet Latvijas simtgades priekšvakarā, kad tieši šādi cilvēki kā ārsts un ievērojamais Liepājas sabiedriskais darbinieks – domnieks, laikraksta "Kurzemes Vārds" redaktors, Liepājas latviešu teātra un operas dibinātājs utt., u.t.jpr., Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Ernests Ekšteins –  būtu jāceļ gaismā no aizmirstības. Turklāt nākamgad apritēs 145 gadi kopš Ernesta Ekšteina dzimšanas.

Nav daudz cilvēku, kuri šodien varētu parādīt Ekšteina māju vietu kādreizējā Asītes, tagad Vaiņodes pagastā. Grobiņniece Līvija Sproģe ir viena no retajām, kas vēl zina, kur meklēt Balkaišus, ko pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā Asītēs nopirka Liepājas ārsts un sabiedriskais darbinieks Ernests Ekšteins. Līvija arī zina teikt, ka pēdējā reize, kad kāds – un tie bijuši Liepājas teātra ļaudis – interesējies par Ekšteina mājām un kapavietu, bijis pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā.

"Agrāk, pirms Ekšteins nopirka šīs mājas, tur bija kokzāģētava, kuras īpašnieku sauca Ķirsis," teic Līvija Sproģe, to viņai pastāstījis tēvs.

Balkaiši, kas būtībā bija neliela muižiņa ar plašu zāli un apgleznotiem griestiem un sienām, dīķīšiem, parku, kurā auga pat valriekstu koki, bija tieši kaimiņos mana vectēva mājām, stāsta Līvija Sproģe. Viņam zeme šajā vietā, meža vidū, piešķirta kā Latvijas brīvības cīnītājam. Pirms Otrā pasaules kara šajā apvidū bijis ap četrdesmit māju – intensīvi apdzīvota vieta, saka Līvija.

Līvijas tēvs, kurš dzimis 1917.gadā, meitai stāstījis, ka, būdams mazs puika, saslimis ar plaušu karsoni, un dakteris Ekšteins viņu ārstējis. Vēlāk tēvs Balkaišos betonējis pagrabu (tā paliekas vēl saglabājušās).

"Ekšteins arī labi maksājis, tēvs teica – neviens tik labi nemaksāja par darbu, kā viņš."

Tāpat dakteris rūpējies par apkaimes mežiem – viņš vienīgais tos meliorējis.

Balkaišu māju, tāpat kā Līvijas vectēva māju vairs nav, pāri palicis viens mājas stūris, pagrabs, akas vieta un šķūnis vai kūts, kas celta vēlāk, kā liecina gadskaitlis – 1932.gadā. Pēc Otrā pasaules kara Balkaišos atradies apriņķa pirmā kolhoza – "Brīvais zemnieks" centrs: kantoris, klubs, vēlāk arī bērnudārzs, bet pēc tam tur mājvietu radušas kādas septiņas ģimenes. Kopš septiņdesmito gadu beigām, kad mūžībā aizgājusi pēdējā iemītniece – Ziemele – māja stāvējusi tukša.

"Pēc tam jau tikai laupīja un demolēja."

Līvija Sproģe pati te pēdējo reizi bijusi pirms gadiem septiņiem, kopš tā laika mainījusies vien ainava – pļavas aizaugušas ar krūmiem un eglītēm, krietni pastrādājuši bebri, izveidojot dambi un nograužot patiešām milzīgus kokus kādreizējā Balkaišu kapsētā. Savukārt brienot pāris kilometrus pa mālaino, traktora izdangāto meža ceļu (starp Augusti un Vaiņodi), kas ved uz Balkaišiem, vērojam mežacūku pēdas un rakumus.

Ekšteina nāves iemesls bijis "sirds vājums", ar kuru viņš pirmoreiz saslimis jau 1939.gadā, atlabis, bet 1940.gada decembrī saslimis vēlreiz. Ekšteins mira 1941.gadā (nekrologu savam bijušajam redaktoram veltīja arī "Kurzemes Vārds"), un daktera pēdējā vēlēšanās esot bijusi, lai viņu apglabā Balkaišu kapos, kur ievērojamā vīra pīšļi atdusas joprojām. Diemžēl vairs nav ne kapavietas, ne pašas kapsētas.

Taču, palīdzot meklēšanas vienības "Leģenda" puišiem, Līvijas novadniekiem Ronaldam Reinholcam un Albertam Tihonovam atrast kāda krituša karavīra atdusas vietu, visiem trim paveicies uziet gan kādreizējo kapsētu, gan Ernesta Ekšteina kapa plāksni, kura gulējusi zem pērnajām lapām.

Plāksni, starp citu, vēl direktora Jāņa Sudmaļa laikā izgatavojuši Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņi.

Otrajā reizē kopā ar visiem trim uz Vaiņodi dodos arī es. Pie plāksnes, kas tagad atslieta pret koku, aizdedzinām svecīti Ernesta Ekšteina piemiņai, un tas arī ir viss, ko šobrīd varam darīt. Mani ceļabiedri spriež, ka šajā vietā derētu nolikt pamatīgu akmeni ar uzrakstu – lai Liepājai tik daudz devušā vīra atdusas vieta nepazustu un lai tie, kuri gribētu, varētu līdz tai nokļūt.

Uzziņa
Ernests Ekšteins (28.08.1872. Lielgramzdā –16.10.1941. Liepājā)

Mācījies Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, Tērbatas universitātē, kur studējis matemātiku, tad pārgājis uz Medicīnas fakultāti. Studijas beidzot, 1898.gadā, atgriežas Liepājā. Tiek pieņemts darbā par pilsētas sabiedrisko ārstu.

Piedalījies Liepājas Latviešu biedrības dibināšanā, bijis tur galvenais noteicējs. 1906.gadā un 1910.gadā ievēlēts Liepājas pilsētas domē. Rosīgi piedalījies Liepājas kultūras dzīvē. 1906.gadā nodibinājis Liepājas Latviešu dramatisko biedrību, kuras uzdevums bija izveidot Liepājā latviešu teātri (tolaik tas atradās Suvorova, vēlākajā Raiņa ielā 2). No 1907.gada ilggadējs Liepājas teātra direktors. 1919.gadā piedalījies Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liepājas un Lejaskurzemes ārstu biedrībus dibinātājs un valdes loceklis, Kurzemes muzeja biedrības dibinātājs. 1918.gadā piedalījies Liepājas operas organizēšanā, 1922. – 1934.gadā Liepājas Operas saimniecības vadītājs, vēlāk dibinājis Operas biedrību. Pēc 1934.gada, kad apvienoja Liepājas Jauno teātri ar Liepājas operu, no teātra dzīves attālinājās.

1922. – 1923.gadā laikrakstu "Kurzemes Vārds" un "Kurzemes Vēstnesis" izdevējs un trešais pēc skaita redaktors. Liepājas Ostas saimniecības vadītājs. Bijis namīpašnieku biedrības valdē.

1928. gada 17. novembrī, svinot Latvijas Republikas desmitgadi, apbalvots ar 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

(Avots: Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca; nekropole.lv)