Portāls www.monday.lv raksta par liepājnieci Agati Freimani, kura vairāk nekā piecus gadus strādā vienā no pasaules ietekmīgākajām finanšu institūcijām – "Morgan Stanley" investīciju bankā Londonā.

Agate Freimane (kādreizējās "UPB" viceprezidentes, "Vīna studijas" vadītājas Ilzes Freimanes meita) ir nekustamo īpašumu investīciju speciāliste bankas galvenajā mītnē Londonā. Salīdzinot, kāds dzīves temps ir dažādās pasaules pilsētās, Agate saka: Londonā ir kā traukties pa pilsētu ar 100 kilometru ātrumu stundā, Ņujorkā – ar 140 kilometru ātrumu stundā, un Rīgā – vien ar 60.

Ja sapņo strādāt lielajās metropolēs, ieklausies Agates pieredzē!

Ar ko sākt
Jau piecpadsmit gadu vecumā zināju, ka gribu iegūt vislabāko izglītību, ka gribu studēt kādā no Lielbritānijas labākajām augstskolām. Toreiz, pirms desmit gadiem, izpētīju Anglijas izglītības sistēmu un sapratu, ka, lai tiktu labajās universitātēs, arī vidusskolā jāmācās tur. Aizbraucu uz Lielbritāniju 16 gadu vecumā, nomācījos pēdējos vidusskolas gadus un iestājos Varvikas universitātē (University of Warwick). Mana interešu joma bija finanses, un šī ir viena no vadošajām universitātēm tieši biznesā un finansēs. Vēl mani uzrunāja fakts, kā tā ir viena no jaunākajām Lielbritānijas universitātēm, dibināta tikai pirms 50 gadiem, un ir viena no nedaudzām Eiropas universitātēm, kuras mācību metodes balstās uz amerikāņu mācību stilu.

Vai pamanīs lielās korporācijas
Lielās korporācijas, meklējot potenciālos darbiniekus, vispirms vērtē universitāti, ko viņi absolvējuši. Ja tā nav pietiekami respektabla un nav viņu mērķa grupā, tad ļoti grūti ir panākt, lai tavu CV vispār pamana un izskata. Protams, britu universitātes Londonā pārzina labāk, bet jāsaka – atpazīst un augstu vērtē arī Stokholmas ekonomikas augstskolu Rīgā. Tagad, kad pati esmu iesaistīta atlases procesos un man nākas intervēt kandidātus, secinu – nav nemaz tik daudz cilvēku, kam būtu labas atzīmes, kas būtu profesionāli pārliecinoši un kas sekotu līdzi un varētu brīvi izteikties par globālām tēmām. Principā tie ir šie trīs galvenie ķeksīši, kuri kandidātam ir jāsaņem. Kad mani intervēja, šaubījos – diez vai mani paņems tik sīvā konkurencē, kur uz vienu vietu ir simts kandidāti. Kad pieņēma, vēl ilgi brīnījos – kāpēc. Bet tas, kā izrādās, bija tikai mans latviešiem raksturīgais kautrīgums.

Kā sākt karjeru
Vispirms vajadzētu nokļūt praksē lielajās kompānijās. Varvikas universitātē korporācijas regulāri rīko savas prezentācijas un vilina studentus praktizēties pie viņiem. Prakse ir lielisks veids, kā uzņēmumi nolūko sev vēlamos darbiniekus – tie uzaicina praksē, piemēram, 30 studentus, no kuriem pilna laika līgumu piedāvā slēgt labi ja trešdaļai… Arī studenti saprot, ka šī ir iespēja sevi parādīt. Man pēc prakses Morgan Stanley piedāvāja līgumu, bet tad sekoja krīzes dziļākais punkts, un es nebiju pārliecināta, ka viņi turēsies pie šā līguma, jo tolaik atlaida daudzus pastāvīgos darbiniekus. Tajā gadā mēs bijām visu laika skaitliski mazākā graduate (absolventu) klase, kas tika uzņemta darbā Morgan Stanley. Tikko augstskolas beigušos rekrutē uz tā saucamajām graduate programmām, kurās jaunos darbiniekus noteiktu laiku apmāca un pēc tam viņi izvēlas katrs savu specializāciju.

Kā stratēģiski pareizi izvēlēties specializāciju
Ļoti gribēju strādāt M&A (mergers and acquitions – uzņēmumu pirkšana, pārdošana un sapludināšana), kas investīciju bankās ir labākā starta pozīcija. Lai gan tur ir vissmagākais darbs, tur iegūst vislabāko pieredzi un pēc tam vislabākās karjeras iespējas finansēs. Gāju ar domu, ka ilgi jau tur nestrādāšu, tikai pāris gadus, un pēc tam es varēšu izvēlēties – palikt finansēs, kļūt par menedžmenta konsultantu vai pāriet uz kādu lielu uzņēmumu par finanšu vai stratēģisko speciālistu. Taču pēc diviem gadiem nāca piedāvājums pievienoties private equity real estate fondam kā investīciju analītiķei, un esmu tur jau gandrīz četrus gadus.

Kā tikt tālāk…
Divas lietas – dari savu darbu, cik vien labi vari, un komunicē, tīklojies ar kolēģiem. Morgan Stanley Londonā ir liela kompānija, strādājam atvērtā birojā, tāpēc satuvinājos ar kolēģiem no citiem departamentiem. Kad biju jau nostrādājusi divus gadus vienā vietā un jutos gatava nākamajam solim karjerā, padalījos ar šīm domām ar uzticamākajiem kolēģiem no citiem departamentiem. Izrādījās, kādā departamentā meklēja tieši tādu cilvēku kā es, un kolēģis mani ieteica. Tomēr neieteiktu iesaistīties šādās diskusijās ar savas nodaļas kolēģiem, jo komandai ir svarīgi just, ka tu darbam atdod sevi simtprocentīgi un esi pilnībā lojāla.

Kā pārdzīvot hard working
Stereotips par hard working (smags darbs) Londonā patiešām ir realitāte. Kad sāku strādāt, man vispār nebija privātās dzīves; likās, ka strādāju dienas, naktis un nedēļas nogales. Staigāju pusaizmigusi, darbs sākās deviņos no rīta un bieži vien ievilkās līdz diviem naktī. Tu esi zaļš, tu gribi sevi pierādīt, domā, ka nedrīksti atteikt, un, protams, darbus tev arī sadod. Tāpēc jāiemācās laikus un saprātīgi pateikt “nē”. Redzu, ka tie, kas to neiemācās, izdeg un izstājas. Man pagāja divi gadi, līdz es to iemācījos. Māksla pateikt “nē” rodas no pārliecības, ka esmu vajadzīga, ka zinu, ko varu, un tas savukārt nāk no tā smagā darba. Pirmoreiz to pateicu pavisam vienkārši – ziniet, man šovakar ir iepazīšanās jubileja, es nevarēšu. Pamazām sāc saprast, ka vari diktēt noteikumus. Un, izrādās, tas nemaz neietekmē tavu karjeru – ja tu darbu dari apzinīgi un kvalitatīvi, tad neviens nesagaida, ka tu strādāsi 24/7.

Kā latvietim pierādīt sevi
Man negribētos to teikt, bet tā tas ir – lai latvietis sasniegtu to, ko brits, latvietim jāstrādā divreiz vairāk. Un diemžēl gan akcents, gan vārds un uzvārds rada pirmo iespaidu par tevi. Man ir palīdzējis, ka vārds nav izteikti austrumeiropeisks un ir izzudis akcents. Ticu, ka šie stereotipi sāk bālēt, un mēs paši tos laužam, jo par latviešiem arvien vairāk veidojas priekšstats kā par strādīgiem un gudriem darbiniekiem.

Kā plānot karjeru
Ir lieta, kas man nepatīk Londonas darba tirgū – tas spiež specializēties. Specializācija ir augstā vērtē, jo temps ir ļoti ātrs. Pieņemot darbā cilvēku, parasti spriež tā – protams, arī šis varētu visu ātri apgūt, bet lai taupītu laiku, dosim priekšroku tam pretendentam, kurš var sākt strādāt uzreiz. Protams, ja negadās ideāls kandidāts, tad izvēle ir par labu tam, kurš prot domāt un ir elastīgs. Savukārt, ja gribi audzēt savu vērtību, labāk izvēlies tā saucamo horizontālo karjeru. Tad plāno karjeru lielos uzņēmumos, kur var strādāt pat desmit un vairāk gadus. Tas dos pieredzi dažādos amatos un departamentos, labāk sapratīsi uzņēmumu no dažādiem aspektiem un izveidosi noderīgus kontaktus, ceļot savu vērtību. Tomēr svarīgi arī neaizsēdēties komfortablos apstākļos un kritiski pašai izvērtēt, vai turpini sevi profesionāli attīstīt.

Kā sākt dzīvi un karjeru Londonā
Sāc ar to, ka meklē internacionālu vidi. Redzu, ka latviešiem ir tendence veidot sev apkārt mazo Latviju Londonā un ārpus darba lielākoties komunicēt ar tautiešiem. Man liekas, ka viņi daudz zaudē. Ja dzīvo lielajās pilsētās, vajag ar atvērtām rokām ņemt visu, ko pilsēta piedāvā un meklēt kontaktus ar internacionālo vidi. Ļoti viegli ir satikt cilvēkus hobijos, sportā vai interešu grupās.

Kā nenokavēt karjeru
Sākot strādāt lielajos uzņēmumos, cilvēki ļoti plāno savu karjeru no viena paaugstinājuma līdz nākamajam. Londonā tevi arī vērtē pēc tā, ko esi sasniedzis, un, gribot negribot, tu dzenies līdzi tai hierarhijai, kas tur ir skaidri sasaistīta ar noteiktiem ieguvumiem un atbildībām. Vienā brīdī gan tu apstājies un pajautā sev – vai tas ir man? Karjera ir vismaz 30 – 40 gadi, un kad iešu pensijā, diez vai domāšu, ai, cik bija labi, ka mani paaugstināja vienu gadu ātrāk nekā citus! Es nedomāju, ka varam kaut ko dzīvē nokavēt tikai tāpēc, ka tie labie amati atnāks dažus gadus vēlāk.