Liepājniece Ērika atnāca uz portāla redakciju, lai pastāstītu, ko pieredzējusi pēdējo divu mēnešu laikā, kopš Liepājas reģionālajā slimnīcā ievietots viņas vīrs.

Savu uzvārdu Ērika lūdza neminēt, jo pašai nopietnas problēmas ar veselību, un, ja nonākšot šajā slimnīcā, tad pēc šī stāsta publicēšanas nevarēšot būt droša par savu veselību.

Ērikas vīrs ar ātrās palīdzības mašīnu Liepājas reģionālajā slimnīcā nogādāts pirms diviem mēnešiem. Diagnoze – insults. Kamēr vīrs atradies Liepājas Reģionālās slimnīcas reanimācijas nodaļā viņš tika intensīvi un labi ārstēts un apkopts – Ērika saka ļoti lielu paldies nodaļas kolektīvam. Kad vīra veselībai dzīvības briesmas vairs nedraudēja, viņu pārveda uz 11. jeb Neiroloģijas nodaļu, lai turpinātu ārstēt.

"Kad ārsta kabinetā pirmo reizi satiku viņa ārstējošo ārsti, 11.nodaļas vadītāju Tatjanu Krasnopjorovu, biju ļoti nepatīkami pārsteigta. Jautāju, kā ir vīram, vai ir kādi uzlabojumi. Ārste nelaipni skaļā tonī atbildēja, ka nekā laba nav un nebūs, "jūs jau pati redzat"... Sajūta bija tāda, ka atliek tikai gaidīt vīra nāvi, jo to gaida arī daktere – būs par vienu problemātisku slimnieku mazāk..." Nodaļas virsārste painteresējusies, vai septiņdesmit vienu gadu vecā Ērika strādā. "Kad daktere uzzināja, ka strādāju, viņas sejas izteiksme kļuva vēl nelaipnāka, jo nodaļā taču trūkstot personāla, kas manu vīru var apkopt." Ērikai tika iedota brošūriņa – instrukcija par insulta slimnieku kopšanu un masāžu.

Ērikai pēc šīs sarunas, kas notikusi arī viņas mazbērnu klātbūtnē, palicis slikti – māsiņa devusi zāles.

Pēc sarunas ar nodaļas vadītāju, palātā māsiņa lietišķi pajautājusi Ērikai, lai atnes tualetes papīru un dzeramo ūdeni. Ērika atbildējusi, ka nākamo reizi noteikti atnesīšot. Māsiņa atbildējusi, ka tas nekas, pagaidām viņa ūdeni uzvārīšot

Ērika, protams, cik varēja mēģināja locīt slimā vīra rokas un kājas. "Tagad zinu visu, esmu gudrāka par viņiem, jo man tak iedeva mācību grāmatu," bēdīgi saka Ērika. Taču vienai ar sāpošu elkoņa locītavu vīru, kurš ar caurulītēm pievienots aparātiem, pagriezt, lai nomazgātu, nav bijis iespējams.

"Ja nemaldos, 25.decembrī, vingrinot vīra kājas, ieraudzīju, ka potītēs ir plankumi. Pateicu māsiņai, kura skata pēc uzlika plāksteri. Izrādījās, ka tie ir izgulējumi."

Ērika apjukusi – vai tad slimnīcā neviens iepriekš neredzēja, ka sāk veidoties izgulējumi? Pati nemaz nav zinājusi, kas tie tādi un kā izskatās, tomēr sapratusi, ka labi nav. Radušās aizdomas, ka izgulējumi varbūt ir arī uz muguras. Izrādījies, tā arī bija – mugura bija pilnīgi jēla. Tāpat arī cirkšņi.

Sazvanījusi vīra brāli, kurš jau sešas dienas atradās   ārpus Latvijas un kuram ārsti pa telefonu bija apgalvojuši, ka viss ir vislabākajā kārtībā, lai gan izrādījās pilnīgi pretēji. Vīra brālis tūlīt zvanījis slimnīcas vadībai. 31.decembrī Ērika vīru vairs nav sastapusi Neiroloģijas nodaļā, jautājusi māsiņām, tās teikušas, ka 30. decembra vakarā aizvests uz Aprūpes nodaļu.

"Aprūpes nodaļā mani sagaidīja laipni un dežūrējošā māsiņa "pačukstēja", ka no Neiroloģijas nodaļas mans vīrs vakarā pirms svētku brīvdienām pārvests ar jēlumiem, neapkopts. Konstatēju, ka Aprūpes nodaļā vīrs jau bija labi sakopts pēc ilgstošās "ārstēšanas" Neiroloģijas nodaļā."

Šausmīgie izgulējumi bija apstrādāti. Māsiņa likusi nopirkt smērīti, Ērika to arī izdarījusi.

"Iepriekš, Neiroloģijas nodaļā, to man neviens neteica, tur nevajadzēja..."

Tomēr Ērikas vīra veselības stāvoklis bija strauji pasliktinājies.

"Pateicoties vīrabrāļa enerģiskajai rīcībai, slimnīcas vadība iedziļinājās Neiroloģijaās nodaļas virsārstes Tatjanas Krasnapjorovas attieksmes sekās, un mans vīrs pašreiz ir atpakaļ reanimācijas nodaļā, kur ir drošībā. Cik ilgi manam vīram atlicis dzīvot, protams, ir Dieva ziņā, bet nevienam cilvēkam, nerunājot nemaz par ārstu, nav tiesību (faktiski tas ir noziegums, un par to draud arī kriminālatbildība) pakļaut bezpalīdzīgu cilvēku neiedomājamām ciešanām un morālam pazemojumam tikai tāpēc, ka slimnīcas vadībai acīmredzot pats galvenais ir labi noformēti ārstniecības dokumenti, statistika, laba publicitāte, un uz atsevišķu nodaļu virsārstu necilvēcisko attieksmi pret pacientiem acis tiek pievērtas. Nu nekādi negribas ticēt, ka Strika kungs nezina, kas notiek viņa vadītajā slimnīcā, kurā valsts un pašvaldība ir ieguldījusi brangu naudu celtniecībā un atjaunošanā. Tāpat arī neticu, ka to nezina domes Vides un veselības nodaļā [Vides, veselības un sabiedrības līdzdalības daļa – irliepaja.lv]. Ieejot skaisti izremontētajā un modernām ārstniecības aparatūrām aprīkotajā slimnīcā, nekad cilvēks no malas nevarētu iedomāties to, ko es esmu piedzīvojusi... Tajā pašā laikā gribu vēlreiz izteikt lielu paldies reanimācijas nodaļas kolektīvam par humāno attieksmi pret pacientiem."

Tāds īsumā ir Ērikas stāsts. Sieviete uzskata, ka tas, ko piedzīvojusi, nav normāli. Tā domājam arī mēs. Tāpēc aicinām ikvienu, kurš saskāries vai saskarsies ar līdzīgu praksi Liepājas reģionālajā slimnīcā, – rakstiet info@irliepaja.lv, zvaniet – 634 84858 (garantējam, ka jūsu uzvārds netiks publiskots!). Mēs savukārt apsolām publicēt jūsu stāstīto. Jo esam pārliecināti, ka tikai atklājot un publicējot neglītās aizkulises, ir cerība kaut ko izmainīt šajā izslavētajā pašvaldības medicīnas iestādē. Arī slimnīcas vadība varēs uzzināt, kas notiek vai nenotiek mūsu moderni atjaunotajā ārstniecības iestādē.