Turpinām iepazīstināt ar Dr. hist. Jāņa Ķerusa pētījumu "Bēgšana zvejnieku traleros no Liepājas kolhoza "Boļševiks" (1952 – 1957): motīvi, norise, varas īstenotāju reakcija".

(1.turpinājums. Sākumu sk. šeit)

2. Žaņa Nīča organizētā bēgšana 1953. gada 20. janvārī

Bēgšanas gaita
1953.gada 20.janvārī no kolhoza “Boļševiks” aizbēga traleris RB-984. Šī bēgšana ievērojama ar to, ka bija rūpīgi gatavota; bēga ģimene, kas bija noslēpta kuģa tukšajā dzeramā ūdens tvertnē un tilpnē zem grīdas. Lai arī bēgšana sekmējās, tomēr neiztika bez traģēdijas, jo bojā gāja mazs bērns.

Tā kā radinieki bija informēti par bēgšanu, tad varas iestādes apcietināja piecus bēgļu radiniekus un ierosināja un krimināllietas pret tiem. Tāpat ierosināta krimināllieta pret vienu no četriem Latvijā atgriezušās komandas locekļiem.

Zināms, ka apcietināti un tiesāti arī divi robežsargi, bet viņu krimināllietas Latvijā nav pieejamas.

Bēgšanu organizēja Žanis Nīcis, 40 gadu vecs rūpnīcas “Tosmare” elektrometinātājs – darbīgs un sabiedrisks cilvēks. Krimināllietas materiālos nav atrodamas norādes par jebkādu “traipu” esību Žaņa Nīča biogrāfijā. Vienīgais, ko izmeklētāji varēja atrast bija norāde, ka pirms kara viņš bijis aizsargu organizācijas un sociāldemokrātu partijas biedrs. Ievērojot to, ka Nīcis dzimis 1912. gadā, maz ticams, ka viņš būtu paspējis pabūt vispirms aizsargu organizācijā  un pēc tam sociāldemokrātu. Jābilst, ka LSDSP darbība bija apturēta 1934. gadā.

Par bēgšanas motīviem ziņas ir samērā pretrunīgas, tomēr gan trimdas presē, gan VDM krimināllietu materiālos minēts, ka Nīcis baidījies no apcietināšanas. Piemēram, 1953. gada 1. februāra nopratināšanā uz jautājumu, kādēļ Nīcis bēga no PSRS, Lilijas Nīces viens no astoņiem brāļiem Teofils Čukurs atbildēja, ka Nīcim bija apnicis dzīvot Latvijā un viņš baidījies no aresta. Izmeklētājiem radās iespaids, ka Nīcis bija noziedzies pret padomju varu, tomēr nekas to nepierādīja.

Visticamāk, ka bailes no aresta jāsaprot kā eifēmisms, proti, runa ir par bailēm no varas īstenotās terora politikas, kur arests bija šīs politikas īstenošanas līdzeklis. Šādas bailes tolaik bija gandrīz visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tādēļ bēgšanu var vērtēt kā vēlmi atbrīvoties no šīm bailēm, ko rada dzīve totalitārismā. Tas saskan arī ar Nīča sacīto trimdas presē.

Savukārt Nīča meita Sarmīte Raita, aprakstot tēva bēgšanas motīvus, balstījās uz to, ko viņa zināja no ģimenē stāstītā. Viņasprāt, tēvam esot apnicis dzīvot nabadzībā un apspiestībā.  Tāpat krimināllietu materiālos atrodamas norādes uz to, ka Nīcim trūcis draugu un dzīve Latvijā likusies pārlieku garlaicīga.

Kopā ar Nīci bēga arī viņa 27 gadus vecā sieva Lilija un viņas 18 gadīgais brālis Gunārs Čukurs – slīpētājs Liepājas lokomotīvju un vagonu remonta rūpnīcā. Līdzi ņemta arī abu laulāto divgadīgā meitiņa Inese. Pāri jūrai viņus pārveda draugs – 35 gadus vecais zvejas tralera kapteinis Andrejs Kairis. Viņš kādreiz arī bija strādājis rūpnīcā “Tosmare”. Tagad Kairis bija jūrnieks, un beidzis zvejas kapteiņu kursus. Zvejas bāzē ik pusgadu kuģu komandas jauca, lai jūrnieki nepagūst sadraudzēties un radīt kopīgus plānus. Vēlāk, pat pratināšanā viņa komandas biedri teica, ka Kairis bijis komandas cienīts, ļoti cilvēcīgs un labs kapteinis. Brāli un māsu – Liliju Nīci un Gunāru Čukuru – Kairis, atrodoties ostā, noslēpa tilpnē zem tralera grīdas. Bet tēvu ar meitiņu – tukšajā ūdens tvertnē. Tur slēpjoties, Žanis Nīcis no gaisa trūkuma zaudēja samaņu, bet mazā Inese nosmaka. Trimdas presē Žanis Nīcis šo notikumu skaidroja ar traģisku nejaušību. Kāds komandas loceklis bija nejauši aizgriezis ūdens krānu tvertnē, pārbaudot, vai tā tiešām tukša. Viena vienīga krāna aizgriešana esot atnesusi viņai nāvi. Arī Andreja Kaira krimināllietas materiāli apstiprina to, ka viens komandas loceklis, laivai izejot jūrā, bija aizgriezis ūdens krānu.  Tomēr krimināllietā atrodamas liecības arī par miegazāļu lietošanu – tās lietojuši bēgļi un tās iedotas arī mazajai meitiņai.

1953. gada 20. janvārī ap plkst. 09-00 no rīta traleris RB-989 piebrauca pie Liepājas VDM robežapsardzes kontrolpunkta piestātnes. Harijs Edvīns Kalnītis iedeva staršinam Aleksejam Babenko visu tralera jūrnieku pases un kuģa rulli ar komandas locekļu vārdiem un paredzamo uzturēšanās ilgumu jūrā. Vienīgais trūkums šajā kuģa rullī bija tas, ka tur nebija ierakstīts traļmeistara Arvīda Silarāja vārds. Pēc tam, kad dokuments bija noformēts atbilstoši, Babenko atlaida brokastīs savu pārinieku staršinu Vladimiru Ščipunovu. Izmeklēšanas gaitā Babenko šo rīcību skaidroja ar to, ka bija gaidāma masveida zvejnieku laivu izbraukšana un abus vēlāk gaidīja intensīvs darbs. Veicis 10 līdz 15 minūšu ilgu virspusēju tralera pārbaudi Babenko plkst. 09-10 atļāva tam doties jūrā.  

Kaira traleris izbrauca it kā uz zvejas rajonu. Tas notika sliktos laika apstākļos. Lai arī izbraukšanas brīdī jūra bija pieklususi līdz 4 ballēm, divas iepriekšējās dienas, un arī vēlāk, plosījās 6 līdz 8 ballu stiprs vējš. 20. janvārī plkst. 17-00 Klaipēdā bija izziņots pat vētras brīdinājums. Ievērojot to, ka zvejas traleri bija domāti braucieniem arī lielos viļņos, nevienam krastā neradās nekādas aizdomas. Arī četri pārējie komandas locekļi par kapteiņa lēmumu nezināja.

Nepiederošu ļaužu parādīšanos uz klāja uzreiz pamanīja. Silarājs nopratināšanā 21. janvārī, kas ilga no plkst. 21-00 līdz 02-00, sacīja, ka par nepiederošu cilvēku atrašanos tralerī viņš uzzināja no Zanda 21. janvārī ap plkst. 14-00 Arnolds Zands ienācis kubrikā un sacīja: “Ir slikti. Mēs braucam uz Zviedriju.”

Pratināšanā atgriezušies komandas locekļi stāstīja, ka ir baidījušies no sava kapteiņa, jo viņš bijis bruņots, tādēļ neko neuzdrošinājušies pasākt pat naktī un tumsā. Velti izmeklētājs jūrniekiem atgādināja, ka viņiem kubrikā taču bijuši dažādi priekšmeti kā cirvis, lauznis, naži un skrūvju atslēgas, ko varēja izmantot kā “aukstos ieročus”. Turklāt kubriks, kur zvejnieki atradušies pēc kapteiņa pavēles, taču nav bijis aizslēgts. Tomēr zvejnieki noliedza, ka viņiem būtu bijusi iespēja pretoties kapteiņa pavēlēm.

Krimināllietas materiālos ar visagrāko datējumu – 1953. gada 22. janvāra vakaru – atrodams Arvīda Silarāja nopratināšanas protokols. Nopratināšana sākta plkst. 21-10, bet pabeigta plkst. 02-30. Silarājs par savu izbraukšanu zvejā sacīja:
“Nīcis mani pamodināja ap plkst. 4 no rīta un tūlīt pat aizgāja. Puspiecos jau biju pie tralera. Kapteinis bija zivju glabātuvē, jautāju, ko viņš dara, uz ko viņš atbildēja – meklēju ogles un lika atnest man divus spaiņus ar ūdeni. Teicu, ka ūdens ir rezervuārā, uz ko kapteinis atbildēja, ka ir ūdeni izlaidis, lai tas nesasaltu.”  

Viņš sacīja: “Bija jādodas jūrā jau plkst. 5 no rīta, bet tā kā daži bija nokavējuši, devās tikai ap 9.00. Motorists Kalnītis ienesa dokumentus robežsardzes būdā. Pēc brītiņa atnāca divi robežsargi un pārbaudīja, vai attiecīgās personas arī ir kuģī, pēc tam sāka kuģa apskati. Neatraduši neko aizdomīgu, viņi ļāva kuģim doties jūrā. Tur Kairis lika visai komandai doties atpūsties. Ap plkst. 16.00 pamodos un visi brīnījāmies, kādēļ kapteinis mūs nemodina. Zands aizgāja skatīt, kas tur notiek. Drīz atgriezās un teica, ka nav labi, braucam uz Zviedriju. Kapteinis ir bruņots ar pistoli, uz kuģa atrodas vēl trīs sveši cilvēki. Kairis teica, lai neejam ārā no kubrika. Pa to laiku, kamēr braucām uz Zviedriju, Kairis vairākas reizes sauca Zandu, lai tas labo motoru. Ap plkst. 13.00 nākamajā dienā Kairis mums atļāva iziet uz klāja. Tur arī ieraudzīju trīs svešos cilvēkus.”

Nākamā pratināšana norisinājās 1953. gada 25. janvārī no plkst. 12-00 līdz 17-00. Jautājumi ir daudz konkrētāki. Jautāts ir par to, kas redzēts, izejot uz klāja, kur paslēpti nodevēji, kā tie tikuši kuģī, kā notika kontrole kontrolpunktā. Ievērojams, ka Silarāja sacītais, ka viņam liekoties, ka Kairis ievedis nodevējus caur ieejas vārtiem, sarunājot ar sargu, ir pasvītrots.  Pratināšanā norādīts, ka nekad neesot skatīta ūdens tvertne.

Bēgļu tālākajām gaitām var izsekot ar trimdas laikrakstu palīdzību. Piemēram, Laiks 1953. gada 11. februārī ziņoja, ka par patvēruma meklētājiem vispirms interesējušās Zviedrijas militārās iestādes un ka pēc tam aizturētos pārvietos uz izraudzīto dzīvesvietu pie Stokholmas. Latviešu palīdzības komiteja Stokholmā jau saņēmusi bēgļiem adresētus Komitejas Latvijas brīvībai un Amerikas latviešu Apvienības organizētus tautiešu naudas ziedojumus. 26. februārī Latviešu Nacionālais Fonds rīkojis preses konferenci ar viņu piedalīšanos. Tur piedalījušies visu lielāko Zviedrijas laikrakstu pārstāvji, kā arī citu valstu žurnālisti. Tajā bēgļi stāstījuši par iemesliem, kas spieduši viņus atstāt dzimteni. Tā paša gada maijā ar laikraksta Laiks izdevēja Helmāra Rudzīša atbalstu bēgļi pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Šeit viņi piedalījās Latviešu Nacionālā Fonda organizētā izskaidrošanas kampaņā, stāstot par dzīvi Padomju Savienībā. Vēl pēc gada žurnālists apciemoja Nīčus Ņujorkā. Laikā parādījās ziņa, ka Žanis un Gunārs strādājot rūpnīcā, Lilija mājās šujot un auklējot jaundzimušo meitu Sarmīti. Dzīvojot viņi 81 kvadrātmetru lielā dzīvoklī. 1988. gadā publicētā rakstā “Nepiedodams “noziegums”” teikts, ka, neskatoties uz “perestroiku”, Lilijas brālim Jēkabam Čukuram liegta braukšana ciemos pie māsas. Lai tas notiktu, ASV pilsoņiem Nīčiem prasa izņemt PSRS sūtniecībā atļauju dzīvot ASV. Raksts beidzas ar vārdiem: “Gribētu zināt šo tiesnešu [kas represēja Nīču ģimenes radiniekus] vārdus, lai varētu prasīt un saukt pašus pie atbildības [..] gribētos zināt šī varasvīra vārdu, kas ir vīzu daļas priekšnieks [..] Arī 35 gadi, izrādās, nav pietiekami ilgs laiks lai piedotu veram bēgšanu no verdzības važām.”   

1953. gada 21. janvārī plkst. 04-00 no rīta traleris sasniedza Gotlandi. Nepazīstot ūdeņus, tas trīs reizes uzskrēja uz sēkļa. Taču katru reizi tralerim izdevās tikt nost. Vienpadsmit stundas tas kursēja gar salas krastu. Zands pēc kapteiņa rīkojuma esot divreiz šāvis raķetes. Līdz plkst. 15-00 kuģim pretim iznāca zviedru kuteris, un tauvā to ievilka ostā. Šeit bēgļi, aiznesot līdzi mirušo Inesi Nīci, kuģi atstāja. Kapteinis nokāpdams no kuģa, vēl atstāja zīmīti, kurā uzņēmās visu vainu un lūdza nevainot komandu notikušajā. Tad kapteiņa palīgs Ervīns Kibelko, mehāniķa palīgs Harijs Kalnītis, traļmeistars Arvīds Silarājs un mehāniķis Arnolds Zands esot papildinājuši ūdens krājumus un devušies uz Latviju. Traleris atgriezās 1953. gada 22. janvārī plkst. 19-00. Visus komandas locekļus tūlīt aizturēja, un sāka izmeklēšanu.

23. janvāra atskaitē atreferēts arī raidstacijas Amerikas Balss attiecīgās dienas rītā ziņotais:
„No Stokholmas šodien saņemta “briesmīga” vēsts. Atkal četriem latviešiem [izdevies] aizbēgt no Komunistiskās tirānijas Latvijā, un pārbēgt uz brīvo Zviedriju. Starp izbēgušajiem ir arī sieviete. Izkļūt no Latvijas, kuru sargā Noviks un Kalnbērziņš, bijis ļoti grūti. Bēgšana notikusi zvejnieku laivā. Varonīgie latvieši to atņēmuši komunistiem, pašus ieslēdzot bunkurā, un pagriezušu laivu uz brīvās Zviedrijas krastiem. Kā ziņo no Stokholmas – bēgļiem izdevies sasniegt Gotlandes salu. Atcerēsimies, ka pagājušā gadā Gotlandē piestājusi pirmā laiva ar Liepājas zvejniekiem – Andreju Tukleru, Gunti Ori, Kārli Strazdu, Arnoldu Rēķi un Juri Štālu. Zviedrijas valdība, par spīti Maskavas protestiem, devusi bēgļiem patvēruma tiesības. Tagad viņi ir brīvi cilvēki, brīvi strādā un dzīvo brīvajā Zviedrijā. Jaunie bēgļi arī lūdz patvērumu, bet komunistiem, kuri bija ieslēgti bunkurī, atļauts atgriezties Latvijā.”  

Neapšaubāmi, ka šis teksts bija attiecīgā laika ideoloģijas produkts – starp zvejniekiem, kuri atgriezās Latvijā bija tikai viens LKP biedrs – Harijs Kalnītis, tādēļ viņu uzskatīšana  par komunistiem ir nepārprotams pārspīlējums.

Panika varas institūcijās
VDM informāciju par bēgšanas faktu saņēma jau 1953. gada 20. janvārī plkst. 21-00 vakarā no piecpadsmitgadīga komjaunieša Benharda Elenberga par viņa drauga radinieka iespējamo bēgšanu, jo viens no bēgļa Gunāra Čukura brāļiem – toreiz vēl skolnieks – bija izpļāpājies par to, ka brālis bēg uz Zviedriju. Tūlīt pat sākta Nīču un Čukura meklēšana. 21. janvāra rītā izsūtīts robežsardzes kuģis uz zvejas rajonu pārbaudīt, vai traleris tomēr tajā neatrodas, bet kuģis tikai apskatīja tralera atrašanās vietas kvadrātu un neturpināja meklēšanu.  No lidmašīnas sūtīšanas VDM robežapsardze un gaisa kara spēku vadība miglas dēļ atteicās. Tāpat jau 22. janvārī, vēl pirms tralera atgriešanās, bija noskaidrots, ka ne Žanis Nīcis, ne viņa sieva Lilija neatrodas savā dzīvesvietā.

Pirmais LPSR VDM ministra vietnieka Fotija Pešehonova ziņojums par Nīču bēgšanu datēts ar 22. janvāri, kad atgriezās zvejas traleris no Gotlandes un bēgšanas fakts kļuva acīmredzams, adresēts LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam:

“Šā gada 22. janvārī, pulksten 19.00 zvejnieku kolhoza “Boļševiks” (Liepājas rajonā) bāzē no reisa atgriezās šī arteļa zvejas traleris Nr. 989, kura komanda, trīs cilvēku sastāvā, paziņojusi, ka tralera kapteinis, 1918. gadā dzimušais Kairis Andrejs, Andreja dēls kopā ar vēl ostā pirms iziešanas jūrā uz kuģa slepeni uzkāpušām trim svešām personām (to skaitā vienu sievieti) sagrābuši kuģi, aizveduši to līdz Gotlandes krastiem un palikuši Zviedrijā.”  

Par četru padomju pilsoņu bēgšanas faktu uz Zviedriju ziņojusi arī raidstacija Amerikas Balss 1953. gada 22. janvārī plkst. 18-45. Tātad, ja pēc pirmās laivas aizbēgšanas 1952. gadā biroja dokumentos pirmais pieejamais ziņojums bija sagatavots divas nedēļas pēc notikušās bēgšanas, tad šoreiz – jau dienā, kad atgriezās traleris ar izbēgušajiem zvejniekiem. Informācija LKP CK nosūtīta ātri un tajā bija dažas steigā pieļautas kļūdas. Tā, piemēram, 1953. gada 22. janvāra VDM ziņojumā bija minēts, ka atgriezusies komanda ar trim zvejniekiem, lai gan bijuši četri.  Nākamajā  dienā LKP CK adresētajā ziņojumā minēts, ka Nīči un Čukurs iekļuvuši laivā, uzpērkot sargus.  Šis fakts vēlāk izmeklēšanā neapstiprinājās, bet, acīmredzot, varas iestādes bija ieinteresētas radīts iespaidu, ka atbalsts bēgļiem bijis liels, lai tādējādi mazinātu iespējamos pārmetumus neizdarībā un nolaidībā. 23. janvāra ziņojumā Pešehonovs informēja LKP CK par komandas locekļiem, to vārdiem un amatiem  un norādīja, kuri no komandas bija VDM robežapsardzes aģenti (saskaņā ar LKP CK biroja materiāliem aģenti bijuši Kalnītis un Zands).  Jāpiebilst, ka Kalnītis bija notiesāts 1938. gadā par telefona līnijas Grobiņa-Ķīburi huligānisku izdemolēšanu.

Vainīgos meklēja arī zvejas arteļa vadībā, starp ostas sargiem, robežsardzi un citiem čekistiem. Šo bēgšanu skatīja visos partijas organizāciju līmeņos – sākot ar kolhoza partijas organizāciju un beidzot ar LKP CK, kuras īpašā sēde notika 26. janvārī. Tajā piedalījās LPSR augstākie vadītāji, represīvo iestāžu, kā arī Liepājas pilsētas un apgabala partijas organizāciju vadītāji. Šīs biroja sēdes dokumenti, acīmredzot, nav saglabājušies pilnīgi, jo protokols atspoguļo aptuveni sēdes norises vidu. Vislielākā kritika bija vērsta pret VDM robežsardzes struktūrām. Tajā atspoguļojas tipiski tā laika varas institūciju savstarpējie apvainojumi un sistēmai raksturīgā paranoja. To apliecina tas, ka par aizdomīgu uzskatīja robežsargu rīcību, brīvajā laikā līdz 1952. gada augustam reizēm iedzerot ar zvejniekiem. Kā viens no briesmīgākajiem noziegumiem, kurš atklājies šajās pārbaudēs, bija apstāklis, ka zvejnieki robežsargiem mēdza zivis dot bez maksas. Kaira krimināllietas materiāli liecina, ka staršina Babenko turēts aizdomās par apzinātu palīdzību bēgļiem, ko apliecina mēģinājumi noskaidrot, vai viņam nav bijušas labas attiecības ar Kairi. Lai attaisnotu 23. robežapsardzes iecirkņa 1. komendantūras nolaidību, viens no tās vadītājiem Lukjanovs LKP CK biroja sēdē pārmeta augstākstāvošām instancēm to veikto pārbaužu rezultātu slēpšanu.  Pulkvedim Kuzmenko pārmeta, ka viņš pēc pirmā signāla saņemšanas tūdaļ nebija sūtījis vētrainajā jūrā robežsargu kuterīti. To sūtīja tikai nākamajā rītā, kad vētra jau pierimusi, un aprobežoja meklējumu loku ar zvejnieku tralera paredzamo uzturēšanās vietu.  

Liepājas apgabala partijas komitejas vadītājs Ivans Desmitnieks sacīja, ka Liepājas kuģu remonta rūpnīcas “Tosmare” vadība nav saskatījusi to, ka Nīcis ir aizdomīgs. Kā vienīgais arguments “aizdomīgumam” ir apstāklis, ka Nīcis darbu uzsācis 1939. gadā, kad Liepājā izvietojies padomju karaspēks, tātad, iespējams – spiegs. Jābilst, ka šajā laikā tipiski pārvaldes struktūru darbiniekiem meklēt spiegus un ienaidniekus. Desmitnieks uzstāja, ka jāvēršas pie PSRS Kara flotes ministrijas un jāpanāk “Tosmares” direktora Kijasova atbrīvošanu no amata. Kijasova vaina slēpjoties apstāklī, ka viņš neuzskatīja par savu pienākumu veikt kadru lojalitātes pārbaudi rūpnīcā.  Faktiski Desmitnieks uzskatīja, ka Kijasovs ignorē Liepājas apgabala partijas struktūras un nerēķinās ar tām.  

Robežapsardzes vadība par galveno grēkāzi uzskatīja staršinu Babenko, jo viņš it kā pavirši bija veicis laivas pārbaudi. Tomēr priekšniecības nolaidība te vainojama vairāk nekā pašu robežsargu rīcība. Gan Babenko , gan nopratinātie komandas locekļi  apstiprināja, ka robežsargi pārbaudījuši traleri kā parasti, proti, pārbaude zem tilpnes grīdas un ūdens bākā nebija parasta rīcība.  Robežsargi nebija informēti par to, ka jau 1951. gada 28. decembrī Liepājas robežapsardzes kontrolpunktu vadība saņēma ziņu no aģentiem, ka zvejnieki runājot par to, kā traleru ūdens un degvielas tilpnēs varētu ierīkot slēptuves bēgšanai uz ārzemēm. Šīs aģentūras ziņas netika “novadītas” līdz kontrolpunktos strādājošajiem robežsargiem.    

Represijas pret komandu
Nespējot tikt klāt aizbēgušajiem, padomju represīvie orgāni atriebās viņu draugiem un radiniekiem. Padomju sistēma paredzēja bargus sodus par bēgšanu no PSRS, jo tā skaitījās dzimtenes nodevība. Krimināltiesiskā atbildība par neziņošanu bija paredzēta KPFSR Kriminālkodeksa 58.12 pantā. Pievērsīšos argumentu un pierādījumu analīzei. Uzskatu, ka šī gadījuma tuvāka izpēte ļauj labāk izprast padomju represīvo institūciju praksi un šīs prakses pamatā esošos principus. Bēgļu radiniekiem piesprieda augstāko minētajā normā paredzēto sodu, neizvērtējos apstākļus, ko varētu vērtēt kā mīkstinošus. Šādas normas bija būtiska un neatņemama represīvās sistēmas sastāvdaļa. To piemērošana parasti balstījās uz principiem, ka šaubas interpretē par sliktu apsūdzētājai personai, piemēro bargāku sodu un neņem vērā mīkstinošus apstākļus.

Atgriezusies komanda bija aizturēta un ilgi pratināta. Izmeklētāji meklēja atgriezušos starpā personas, kas līdzdarbojušās bēgšanas organizēšanā. Centās noskaidrot, vai starp komandas locekļiem nav bijis kāds, kurš zinājis par kapteiņa nodomiem un tam palīdzējis. Rezultātā 1953. gada 4. februārī Arnoldu Zandu apcietināja, bet pret pārējiem komandas locekļiem vēlāk izmeklēšanu pārtrauca.

Visbargāk sodīja mehāniķi Arnoldu Zandu, jo viņu kapteinis Kairis divas reizes sauca remontēt kuģa motoru. Tas bija galvenais apsūdzības punkts. Viņu notiesāja uz desmit gadiem ar īpašuma konfiskāciju. Celtā apsūdzība skaidri parāda padomju tiesību sistēmas, kas bija vērsta pret t. s. politiskajiem noziedzniekiem, amoralitāti.  Tiesas sēdē, kur skatīja bēgļu lietu, citiem komandas locekļiem nācās liecināt pret Zandu, it kā viņam vienīgajam esot bijusi iespēja aizkavēt bēgšanu motora labošanas laikā. Viņš bija labojis kuģa dzinēju, tādējādi palīdzēdams “dzimtenes nodevējiem”. Tiesu ekspertīze atzina, ka dzinēju bijis viegli nemanot salauzt. Tāpat par nepieļaujamu bija atzīta Zandas rīcība, kad kuģis 6 līdz 7 ballu vētrā uzskrēja uz sēkļa pie Gotlandes, viņš šāvis no raķešpistoles gaisā, nevis uz kapteini. Līdzās apsūdzībai bēgšanas nenovēršanā Arnoldam Zandam inkriminēja arī tādas “pretpadomju literatūras” kā kalendārs Latviešu gada grāmata 1944. gadam, žurnāls namamātēm Mana māja (Nr. 3, 1942) un pirms Otrā pasaules kara Latvijā iznākušā bērnu žurnāls Cīrulītis glabāšanu. Rezultātā apsūdzība bija celta atbilstoši divām normām – 58.1a pants par bēgšanas sekmēšanu, par to saņemot atlīdzību un 58.10 pants par pretpadomju literatūras glabāšanu. Minētajā saskatāma padomju represīvās sistēmas domu gaita, ka “dzimtenes nodevība” novēršama par katru cenu – vētrā, naktī, atklātā jūrā, riskējot ar savu un citu cilvēku dzīvībām, mantu, bijis jāsalauž kuģa dzinējs, jāuzbrūk kapteinim, neskatoties uz to, ka viņš ir bruņots un neņemot vērā, ka bijis agrāk draugs kā tas bija Zanda gadījumā.

Spriežot pēc Zandas krimināllietas materiāliem, rodas iespaids par tendenciozu pierādījumu piemeklēšanu tā, lai pastiprinātu viņa vainu. Piemēram, sakarā ar atrašanos kubrikā, neviens no komandas, izņemot pašu Zandu, nevarēja liecināt par to, vai Kairim rokās ir vai nav bijis ierocis. Tomēr Zandam izvirzītā apsūdzība balstās uz Kalnīša apgalvojumu, ka ierocis kapteiņa rokās nav redzēts. Nevērtējot šo apstākli kopsakarā ar atrašanos kubrikā, tiesa Zanda apgalvojumu, ka Kairis būtu viņu spiedis ar ieroci rokās palīdzēt labot kuģa motoru, neuzskatīja par pierādāmu, un tādēļ neņēma vērā, nosakot atbildību. Tiesa pat neņēma vērā Silarāja teikto, ka, atstājot kuģi Gotlandē, viņš bijis pārliecināts, ka Kairim ir kabatā noslēpts ierocis.  Tas ir tikai viens piemērs. Tomēr arī citos gadījumos var izsekot tam, ka tiesa pierādījumu novērtēšanā nav bijusi objektīva, dodot priekšroku vainu apstiprinošiem apgalvojumiem. Ja liecības bija pretrunīgas, izmantoti tie apgalvojumi, kas pierādīja atbildību. Tā, piemēram, Zanda teikto, ka Kalnītis viņam esot ieteicis paklausīt Kairim un labot motoru, citādi Kairis visus nošaušot, tiesa neievēroja , bet Kalnīša liecību, ka viņš esot Zandam ieteicis sabojāt motoru, ņēma par pamatu.  

26. maijā sagatavotajā apsūdzības rakstā teikts, ka Zands sekmējis bēgšanu un par to saņēmis atlīdzību.  Par atlīdzību nodēvēja Kaira pasniegtā konjaka iedzeršanu “nervu nomierināšanai”, kā arī Kaira atstātās naudas, obligāciju un kažoka pieņemšanu.  Tiesas materiāli nesniedz skaidru priekšstatu par to, vai un kādā veidā Zands saņēma šo “atlīdzību”. Apsūdzībā minēta versija, ka Zands esot palūdzis konjaku un lūdzis, lai Kairis uzraksta zīmīti, ka aizdzinis kuģi piespiedu kārtā. Savā liecībā Zands apgalvoja, ka Kalnītis ir lūdzis priekš komandas degvīna pudeli un rakstveida zīmīti, ka kuģis aizdzīts uz Zviedriju piespiedu kārtā.  Visi komandas locekļi liecināja, ka tikai Zands ir saņēmis naudu no Kaira, bet pats Zands uzsver – naudu Kairis atstājis visiem komandas locekļiem.  Šāda liecību nesakritība varētu būs skaidrojama gan ar to, ka, iespējams, komandas locekļi vēlējās novelt visu atbildību uz Zandu. Tāpat nav izslēgts, ka viņiem likts liecināt pret Zandu, lai būtu vieglāk notiesāt. Kalnītis pat minēja, ka Zands bieži esot gājis uz klāju un bijis ieinteresēts tralera ātrākā nonākšanā Zviedrijā. Savukārt Zandu ģimenē saglabājies stāsts par to, ka Zands vispār nav pieņēmis konjaku no Kaira, bet izmetis pudeli pār bortu, kad kapteinis viņam to piedāvājis. Šāda rīcība esot pamatota ar to, ka Zands un Kairis bijuši draugi, tāpēc Kaira lēmumu bēgt uz Zviedriju Zands uztvēra kā drauga nodevību.  Ievērojot ģimenes izklāstīto versiju, apsūdzības rakstā minētais, ka Zands ir saņēmis atlīdzību par palīdzību, ir pat smieklīga. Cita starpā, neviens liecinieks neminēja neko par to, ka Zands būtu palīdzējis Kairim par atlīdzību. Īstenībā viņš atstāja kuģī nelielu naudas summu 57 rubļu apmērā un savu darba mēteli, jo tas viņam Zviedrijā vairs nebūtu vajadzīgs. Apsūdzībā šis fakts bija interpretēts kā apzināta atlīdzības saņemšana par palīdzību.  Minētais raisa šaubas, jo Zandam vajadzēja apzināties, ja šāda atlīdzība būtu pieņemta, ka pēc atgriešanās Liepājā sekos notikušā izmeklēšana un ka šāds apstāklis varētu būt par pamatu kriminālatbildībai.Tāpat grūti iedomāties, ka Zands būtu lūdzis kādu atlīdzību, ievērojot to, ka abi bija draugi, ka atbalsts bija sniegts piespiedu kārtā un ka, spriežot pēc vēlāk Zanda stāstā savai ģimenei, izturējās pret Kaira rīcību nosodoši.

Gan Zands, gan viņa nepilngadīgais dēls tūlīt pēc notiesājošā sprieduma sāka rakstīt lūgumus par atbrīvošanu vai soda samazināšanu, tomēr tos visus noraidīja.

Tiesa neņēma vērā to, ka Zands rīkojies draudu ietekmē.  Tāpat nav ievērots, ka konjaks, nauda un apģērbs ir tikai nosacīti vērtējami kā atlīdzība, jo ne jau šo lietu dēļ Zands palīdzēja Kairim, bet gan draudu dēļ.

1956. gadā reabilitācijas rezultātā Zands drīkstēja atgriezties Latvijā. Meita sacīja, ka pēc atgriešanās no ieslodzījuma Arnolds Zands jūrā doties nedrīkstēja, viņš strādāja citus, vienkāršus darbus Liepājā. Notikušais iespaidoja arī dēla dzīvi – Edgars Zands gribēja iet jūrā, taču varas iestādes viņam sākumā to vispār neļāva, bet vēlāk deva atļauju strādāt uz kuģiem, kas no rīta dodas zvejā, bet vakarā atgriežas.

Represijas pret radiniekiem
Laikraksts Laiks ziņoja, ka Žaņa Nīča patēvs pēc notikušā esot vairākkārt pratināts. Vienā no pratināšanas reizēm esot bijusi sirdslēkme, kuras dēļ viņš mira. Savukārt pieciem Čukuru ģimenes locekļiem piespriesti 10 un 25 gadi. Krimināllietas apsūdzības slēdzienā redzams, viņu notiesāšanas pamats bijusi neziņošana. Turklāt visiem ģimenes locekļiem inkriminēta raidījuma Amerikas Balss klausīšanās. Aizbraukušo radiniekam Miķelim Mazķuņķim atbildība noteikta vēl arī par to, ka mājās atrastas “buržuāziskās Latvijas” un vācu laikā iznākušās grāmatas. Par noziedzīgu atzīta arī viņa kādreizējā piederība latviešu sociāldemokrātiem, savukārt bēgļu tēvam Jēkabam Čukuram un viņa dēliem Jānim un Teovilam – dienests leģionā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, rezultātā apsūdzībai par neziņošanu atbilstoši 58.12 pantam klāt nāca vēl arī atbildība saskaņā ar 58.1a pantu (dienests leģionā) un 58.10 pantu (ārzemju radiostacijas klausīšanās un neziņošana par šādu rīcību).

Galvenā radiniekiem izvirzītā apsūdzība bija līdzzināšana. Liecībā Teovils Čukurs sacīja, ka Žanis tiešām 14. janvārī sacījis, ka domā bēgt. Teovila sieva Rasma Čukurs nopratināšanā 25. janvārī sacīja, ka viņi ar vīru Teovilu par Žaņa bēgšanas plāniem uzzināja 14. janvārī. Teovils sacīja, ka Žanis bijis augstās domās par sevi un citi, pat radinieki, viņam neko nenozīmējuši.  Par to, cik ticami bija Žaņa bēgšanas plāni liecina apstāklis, ka jau 1952. gadā viņš esot kaut ko sacījis par to, ka viņam apnicis dzīvot Latvijā un ka ASV viņam esot draugs – bijušais rūpnīcas “Tosmare” direktors. Mātei Maigai Čukurs inkriminēts tas, ka padzirdējusi par aizbraukšanu viņa sagatavojusi ēdienu, ko līdz ar dažām lietām ielikusi savā tirgus somā un iedevusi meitai. Viņu apsūdzēja atbilstoši 58.1a panta pirmajai daļai, kā arī 58.10 panta pirmajai daļai.Teovilu Čukuru apsūdzēja saskaņā ar 58.1a, bet Jāni Čukuru – saskaņā ar 58.1a un 58.10 panta pirmo daļu. 

Viņiem visiem piesprieda 25 gadu sodu. Visus apsūdzēja par neziņošanu, ārzemju radiopārraižu klausīšanos, Teovilu un Jāni arī par dienestu leģionā. Pārējiem diviem apsūdzētajiem piesprieda 10 gadus ieslodzījumā.

Par šo apsūdzību amoralitāti, tiesas bardzību un represīvo būtību liecina arī lietu  pārskatīšanas process, kurš bija iesācies drīz pēc Staļina nāves. 1955. gada 18. aprīlī Baltijas kara apgabala kara tribunāla priekšsēdētājs ierosināja Maigas Čukurs lietu pārkvalificēt no 58.1a uz 58.12 pantu, sodu samazinot uz septiņiem gadiem. Šajā vēstulē norādīts, ka 17. panta inkriminēšana nav pamatota, jo nekādu šajā pantā paredzēto kūdīšanu vai pamudināšanu veikt “noziegumu” apsūdzētā nebija veikusi.  Krimināllietas materiāli nerada pilnīgi nekādu pamatu uzskatīt, ka viņa būtu veikusi kādu mudinājumu bēgt. Viņa nespēja bēgšanu aizkavēt, zinot Nīča raksturu.

Nepamatoti represēto iedzīvotāju lietu pārskatīšanas procesa gaitā Īpašo viedokli Maigas un Jēkaba Čukura lietā 1955. gadā uzrakstīja Baltijas Kara apgabala kara tribunāla kolēģijas loceklis Masko. Viņš norādīja, ka, lai arī tribunāls sodu

Maigai Čukurs bija samazinājis no 25 līdz 7 gadiem, arī šis sods ir pārāk bargs. Šajā dokumentā norādīts:
“Uzskatu, ka viņi kā  vecāki, lai arī zināja par bērnu nodomu bēgt uz ārzemēm, viņi par to neziņoja varas iestādēm radniecīgu jūtu vadīti.”

Pat, ja okupācijas varas likumi prasīja pat vistuvākajiem radiniekiem ziņot par tādu “noziegumu” kā bēgšanas gatavošanu, būtu bijis jāvērtē, cik viennozīmīgi ir vērtējama radinieku pārliecība, ka teiktais par Žaņa nodomiem bēgt uz Zviedriju atbilst īstenībai. Nopratināšanā Teovils sacīja, ka nav ticējis bēgšanas plānu iespējai sekmēties. To norādīja arī vēstulē PSRS ģenerālprokuratūrai, kas rakstīta pēc tiesas sprieduma, ka viņš nav ticējis Žaņa teiktajam par bēgšanu.  

Tiesas sēde, kurā skatīja visu četru bēgļu lietu, notika Rīgā, 1953. gada 25. un 26. jūlijā. Visiem bēgļiem aizmuguriski piespriests nāves sods, kuru atcēla noilguma dēļ tikai 1987. gadā. Pēc šīs bēgšanas zvejnieku laivas bija izbakstītas ar pīķiem, lai pārbaudītu vai kaut kur neslēpjas bēgļi, bet tas nelīdzēja.

Partijas struktūru reakcija
LKP CK biroja sēde šīs bēgšanas sakarā bija sasaukta 1953. gada 26. janvārī. Pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš ieteicis turpmāk zvejas kuģus jūrā vispār laist tikai grupās, lai zvejnieki cits citu pieskata. Bet LKP CK sekretārs Arvīds Pelše uzskatījis, ka ar to vien ir par maz:

“Mums jāvēršas Maskavā pie paša biedra Maļenkova [tolaik PSRS faktiskais līderis] un jālūdz, lai šis robežas iecirknis tiek kārtīgi noslēgts. Jūnijā bija viens bēgšanas gadījums, tagad otrs. Vai mēs katrus 3 – 4 mēnešus piegādāsim spiegus imperiālistiem?”  

Padomju nomenklatūrai šāda iedzīvotāju bēgšana bija ārkārtīgi nepatīkama. Viņš turpināja:
“Šim notikumam ir – starptautisks skanējums, starptautiska nozīme. Tas nav tā, ja cilvēks būtu naudu zadzis. Pat ja kāds būtu nozadzis miljonu valsts naudas, arī tad tas būtu mazāks zaudējums mūsu valstij, kā šī nodevība. Šajā gadījumā visiem jānes nopietna disciplināra un partijas atbildība.”  

Vēstuli ar prasību PSRS pakļautības VDM robežapsardzības karaspēkā un uz robežas “ieviest kārtību” arī nosūtīja Georgijam Maļenkovam. Tajā bija lūgts arī Kurzemē izveidot Rietumu latviešu ziņu raidītāju slāpēšanas tīklu, jo par bēgšanas cēloņiem bija uzskatīta arī Rietumu raidstaciju propaganda. LKP CK biroja rīcība atgādināja neslēptu paniku, kuras rezultātā cieta ļoti daudz cilvēku. Lielā mērā šim uzskatam par Rietumu radiostaciju raidījumiem kā bēgšanu veicinošu faktoru varētu piekrist, jo arī trimdas presē Nīcis sacīja, ka viņu bēgt iedrošināja ziņas par Tuklera sekmīgo bēgšanu.

Partijas birojā skatīja arī VDM robežapsardzes un drošības dienestu kļūdas. Pārmeta Ceturtajai Kara flotes pavēlniecībai, ka tā, aizbildinoties ar vētru, lidmašīnas meklēt traleri uz zvejas rajonu sūtījusi tikai 22. janvārī. Tad kuģis jau nāca mājup no Gotlandes. Notikušajā vainota arī jūras kara flotes bāzes vadība, rūpnīcas “Tosmare” kadru daļa, tur strādājošie pretizlūkošanas dienesta darbinieki.

Liepājas apgabala partijas komiteja skatīja tralera bēgšanas lietu arī 26. janvārī. Sēdē pieņemts lēmums, kas vaino pilsētas partijas organizāciju, ka tā nav ņēmusi vērā mācības no 1952. gada bēgšanas un neko nav darījusi LKP CK 1952. gada 24. jūnija lēmumu pildīšanā. Lēmumā kritizēts Liepājas Mehanizētās zvejas stacijas direktora vietnieks Erenštreits un direktors Četverikovs. Bet visasāk – kolhoza vadītājs Jēkabs Brunzāts.   Lēmuma otrajā punktā bija minēti septiņi sīkāki uzdevumi Liepājas pilsētas partijas komitejas birojam, kur pirmajā vietā bija punkts par politmasu darbības kvalitātes uzlabošanu zvejnieku vidū.  Komunisti esot uz katra zvejas kuģa, bet nekādu reālu audzināšanas darbu neveic.

Jēkabam Brunzātam izteica stingro partijas rājienu. Vienlaikus viņam vajadzēja nodrošināt divu nedēļu laikā uzcelt kārtīgu sētu ap “Boļševika” teritoriju un ieviest caurlaižu sistēmu, nodrošināt kuģu stāvvietas apgaismošanu. Liepājas zvejas ostas vadītāju Borisu Ļivanovu bija nolemts atbrīvot no amata un izteikt stingro rājienu.  Līdzās tam prasīts sodīt Liepājas robežsargus, arī Liepājas Jūras Kara flotes bāzes VDM pretizlūkošanas daļas operatīvos un vadošos darbiniekus, kuru nolaidības dēļ bēgšana bija iespējama.  Kā vēl viens nepieciešamais uzlabojums bija minēta kuģu apgādes nepieciešamība ar radiostacijām un to sūtīšana grupās nodrošināšana.

Represijas izpaudās arī plašās atbrīvošanās no amata. Tas gan nenotika uzreiz, bet pakāpeniski. Acīmredzot, partijas struktūras mēģināja atrast vēl kādus “grēkus” šo bēgšanu sakarā nežēlastībā kritušo amatpersonu rīcībā, lai atrastu papildus pamatojumu viņu atbrīvošanai. Pilsētas partijas komitejas transporta nodaļas vadītāja vietnieks 26. janvārī rakstīja, ka Brunzāts līdz pat  24. janvārim nav atbrīvojis vairākus uzticību zaudējušus cilvēkus – arteļa mašīnrakstītāju un galveno grāmatvedi.  Tomēr pilsētas partijas komitejas biroja sēde jau 4. februārī “par nolaidību darbā ar kadriem un politiskās modrības trūkumu” nolēma atbrīvot Jēkabu Brunzātu no “Boļševiks” priekšsēdētaja amata.”  Arī abi robežsargi, kuri pārbaudīja traleri, bija sodīti ar astoņiem gadiem ieslodzījuma.  Liepājas zivju kombināta direktoram izteikts stingrais partijas rājiens par nolaidību darbā ar kadriem. Nekur dokumentā nebija tiešas norādes uz Kaira bēgšanas faktu.  

Turklāt šo represiju jēga bija maza, tās bija birokrātiska rakstura un tikai nedaudz, uz īsu brīdi iekustināja iesīkstējušās birokrātiskās institūcijas. Par spīti pastiprinātajiem drošības sarīkojumiem 1957. gada 11. jūlija rītā jau atkal zvejas kuģis no Liepājas piestāja Gotlandes krastā. Šoreiz Zviedrijā bija nolēmuši palikt 4 tralera RB-49 komandas locekļi.

(Nobeigums sekos)