Aleksandrs Strēlits-Strēle, bijušais simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistars pēc pieciem Ķīnas autonomajā reģionā Honkongā pavadītiem gadiem apciemoja Liepāju.

Aleksandrs jeb, kā draugi viņu sauc – Aleksis – kopā ar sievu Janti un meitiņu Jūliju apciemoja arī Piebalgas Baldones pusē, kur dzīvo kādreizējā liepājnieka tēvs, kā arī māsasmeita ar ģimeni, un Iecavas pusi, kur dzīvo Alekša māsa ar ģimeni.

Citu radu Aleksim Latvijā nav.

Taču neapciemot Liepāju Aleksis nevarēja – te nodzīvoti 26 gadi, un tieši no Liepājas pirms astoņiem gadiem viņš izvēlējās meklēt laimi ārpus Latvijas.

Kāpēc atbrauci – lai satiktu radus, draugus, redzētu un parādītu sievai un meitiņai Liepāju?
Pilnīgi viss kopā. Gribēju parādīt sievai savu dzimteni, apciemot draugus. Un kurš gan negrib atbraukt atpakaļ uz mājām? Bet bija daži svarīgi iemesli. Manam tēvam ir 92 gadi, viņš ir gandrīz akls, un ļoti vēlējās redzēt manu jauno ģimeni. Otrs – gribēju apmainīt pasi, iegūt Latvijas identifikācijas karti. Gribēju dabūt savai meitai Jūlijai Latvijas pilsoņa pasi, kas man neizdevās. Mums ar sievu Indonēzijā salaulājoties (Janti, ar kuru Aleksis iepazinās Honkongā, ir indonēziete – S.P.), pasē neielika vajadzīgo zīmogu, respektīvi, mūsu laulību nelegalizēja. No likuma viedokļa es pat varētu Latvijā apprecēties otrreiz, jo neviens nezina manu statusu. Bet nākamgad es noteikti dabūšu meitai Latvijas pasi.

Pēdējoreiz, kad par tevi ko dzirdējām, tu strādāji būvniecībā un meklēji ceļu atpakaļ pie mūzikas. Vai tavā dzīvē kas mainījies kopš tā laika?
Par mūziku runājot, tā ir ļoti sāpīga lieta. Honkongā jebkurā vietā ir ļoti augstas klases mūziķi – rokā, džezā vai klasikā. Jau biju atradis draugus, mūziķus, kas aicināja mani spēlēt – pēc manas pieredzes, stāža, bagāžas izklausījos labs mūziķis, bet nevarēju sevi pierādīt, jo nebiju trenējies, taču mūziķim katru dienu ir jātrenējas – mazākais pusotru, divas stundas. Es strādāju tādu darbu, ka man tam laika vienkārši nav.

Par klasiku vispār nerunāsim, to es vairs nevaru – man rokas tā sabeigtas... Jau Liepājā, kad aizgāju no orķestra, viens no iemesliem, par kuru nevienam neteicu, bija, ka man rokas rāvās krampī, kādreiz pat nevarēju lociņu izņemt. Sapratu, ka mūzikā tas ir strupceļš.

Honkongā izkopēju notis, sāku spēlēt džezu, pat jau muzicēju ļoti modernos, neticami glaunos hoteļos. Bet nevarēju atļauties. Tas bija legāls darbs ar visiem nodokļiem, tikai – neprognozējamiem ienākumiem. Piemēram, man piesaka divas spēles sestdien un svētdien, bet pēc divām dienām piezvana un pasaka – nebūs svētdien. Un tā ir viena liela nauda nost, mēneša beigās nav, ko samaksāt par dzīvokli.

Aizgāju celtniecībā. Tur ir regulārs darbs, regulāri ienākumi. Darba ļoti daudz, netrūkst. Sāku darīt to, jo augstāk vērtēju ģimenes labklājību, nekā to, ka dikti vēlos spēlēt. Priekš sirds es uzlieku mūziku... Esmu nopircis mazu sintezatoriņu, ir ģitāra. Uzspēlēju kādreiz arī kontrabasu, bet ļoti reti.

Iznāk, ka labi nopelni, ja vari atļauties ar ģimeni no tik tālas vietas atlidot šurp?
Man nav ko slēpt, varu droši stāstīt. Strādāju metro tuneļu celtniecībā, tur var vislabāko naudiņu nopelnīt. Tāpēc, ka tas ir bīstams darbs gan veselībai, gan fiziski tu vari tikt ievainots. Par to arī maksā. Ja dieviņš sargā un pašam ir galva uz pleciem...

Metro tunelis, tas ir kalnā iekšā, pazemē, 100 – 200 metru dziļumā.

Līgums ar darba devēju tiek noslēgts uz vienu darba dienu, respektīvi, cik dienas tu strādā, tik tu arī saņem. Ja nostrādā mēnesi, tev maksā bonusu, piemaksu. Bet, ja vēlies pabūt ar ģimeni, pasaki brigadierim – rīt nebūšu, un viss.

Viss notiek elektroniski. Tu atnāc uz darbu, ieliec roku lasāmajā mašīnā, tavus pirkstu nospiedumus nolasa, un tev iedod startu. Kad ej ārā, atkal nolasa. No septiņiem līdz septiņiem. Divpadsmit stundas. Pēdējo darbu strādāju trīspadsmit stundas. Maksā tā – ja strādā ārpusē, ceļ mājas, liek pamatus, apmēram 80 – 90 eiro dienā, tunelī maksā 110 – 130 eiro, pēdējais darbs bija 150 eiro dienā. Ja strādā svētdienās – 170 eiro. Var neņemt brīvdienas. Var strādāt naktī. Svētdienās, svētku dienās. Tas viss ceļ to naudiņu. Tad alga mēnesī grozās no 3000 līdz 4500 eiro.

Par tādu darbu neliekas pārāk daudz...
Tu tagad esi pārbiedēta no manis teiktā, tev liekas, ka tas ir šausmīgi grūti. Nē, darbs nav smags. Ir ļoti daudz cilvēku, faktiski tikai nepālieši – ļoti simpātiski cilvēki, interesanti dabas bērni, nav ļauni. Man viņi ļoti patīk. Strādājam visi vienā lielā barā. Ja tu strādā desmit minūtes smagi, ej malā un sēdi. Kas pīpē, tie pīpē, kas grib, aiziet dzert ūdeni, aiziet uz konteineru, kur ir gaisa kondicionieris.
Neviens brigadieris tev nepiesiesies, neviens neteiks – kāpēc tu nestrādā! Ja viņš redz, ka tu četras dienas nestrādā, tad tevi vienkārši izdzen no darba.

Jebkurā kompānijā es aizeju uz darbu, parakstu līgumu, izeju drošības tehnikas noteikumus, un man izsniedz plastikas kartiņu ar maniem datiem, kurus lasa tikai tā kompānija. Dienu strādāju, bet man tur nepatīk – nepatīk brigadieris, nepatīk tā vieta, un es pasaku, ka vairs nestrādāšu, vai vispār neko nesaku, un eju projām. Aizeju uz nākamo kantori, kur atkal noslēdzu jaunu līgumu. Un par to vienu darba dienu man kompānija automātiski ieskaita kartē naudu, to neviens tev nevar atņemt.

Citi meklē, meklē, meklē, un atrod – baigi viegls darbs, labā nauda. Es – kā strādāju, tā strādāju. Kad darbs beidzas, kompānija tev iedod septiņas dienas – maksā pamatalgu, kamēr tu atrodi citu darbu. Ja tu darbu atrod nākamā dienā, vienalga maksā septiņas dienas, lai arī tu jau strādā citā vietā. Man ir pilns telefons ar numuriem – varu zvanīt, runāt. Tūlīt braukšu atpakaļ uz Honkongu, un mani jau gaida darbs – brigadieris teica: būsi atpakaļ, zvani, tu labi strādā, gribu, lai tu strādā pie manis.

Un kā tur ir ar nodokļiem?
Tur viss ir kārtībā! Honkonga ir ļoti likumpaklausīga, un visi, kas pilda likumus, ir aizsargāti. Ja kompānija tevi algo, tad maksā par tevi nodokļus. Par taviem ienākumiem atbild valsts ienākumu dienests. Tu strādā pusotru gadu, un viņi atsūta tev lapu, cik tev ir jāsamaksā. Ja tu strādā kompānijā vairāk nekā 60 dienas, tev atsūta dokumentu, kas angliski saucas MPF, nemāku iztulkot, bet tas nozīmē tavs pensiju fonds. Skatoties pēc algas, tev noņem procentus – no divtūkstoš eiro 120, un tas ir tavs pensiju fonds.

Tagad Honkonga pieder Ķīnai...
Bet robeža joprojām ciet.

Kur jūs dzīvojat?
Mums abiem patīk lauki.

Honkongā lauki? Vai tur nav tikai debesskrāpji?
Pamatīgi lauki. Nē, nē, tur ir dziļi ciemi, lieliski lauki. Autobusiņš aizved tevi jūras krastā, kalna malā. Honkonga vispār ir ļoti zaļa – vienos parkos, vienos zaļumos.

Īrējam vienā privātmājā otro stāvu, 680 eiro mēnesī. Plus komunālie – katrus divus trīs mēnešus, nav katru mēnesi. Ūdens ir ļoti lēts, elektrība arī nav nekas.

Ko dara tava sieva – Janti?
Viņa nevar strādāt – meita iet bērnudārzā no vieniem līdz četriem. Janti arī nav darba atļaujas, to viņa dabūs tikai pēc diviem gadiem, kad man būs valsts pilsoņa statuss.

Kāds šobrīd ir tavs statuss?
Man ir darba vīza, ko pagarinu katrus divus gadus.

Kā to dabū?
Neticami grūti! Vajadzīgs, kāds, kas tevi algo. Mani algo mana paša firma. Ja es gribu vēl kādu noalgot, man ir jāpierāda, ka viņš man ir vajadzīgs. Mana kompānija pašreiz nedarbojas, tai ir nulles statuss, nav pat konta, bet viņa ir „dzīva” – es maksāju nodokļus, katru gadu aizpildu dokumentus, un viņus tas apmierina.

Ja tu gribētu strādāt Honkongā, tev vajadzētu noķert aģentu, kurš varētu būt Londonā vai Honkongā, samaksāt viņam, un viņš tev dabūs darbu. Tas, kas tevi algos, uztaisīs darba atļauja.

Cita ceļa nav, jo tur neviens nedrīkst strādāt bez darba atļaujas.

Tad nelegālo strādnieku tur nav?
Nu, tur ir lielie „biznesmeņi” pēdiņās, kas brauc un dara visādas melnās lietas, pērk un pārdod, nemaksā nodokļus, bet, vai tad tā ir dzīve? Cits piecus sešus gadus tā dzīvo – brauc ārā, brauc iekšā, lai dabūtu vīzu.

Kādreiz bija tā – aizbrauc uz Makao, atbrauc atpakaļ un atkal dabū 90 dienu vīzu. Pēc mēneša brauc atkal un dabū vēl 90 dienas. Tagad tu vairs nevari to pārpalikumu dabūt klāt – ir tikai 90 dienas.
Var arī lidot. Aizlido uz Filipīnām, atlido, un atkal 90 dienas. Viens mans paziņa sešus gadus tā nodzīvoja. Vilka viņu uz policiju, bet neko nevarēja izdarīt, jo likums atļauj. Viņam prasa, no kā tu dzīvo? Viņš saka – mamma sūta...

Man tas riebjas. Bet ir cilvēki, kas ir ļoti apmierināti ar šādu dzīvi.

Esi izlēmis palikt?
Jā, es gribu palikt. Man tur ļoti patīk. Un tik daudzkas nav atklāts, visa Āzija vaļā! Bet ir jāiepelna nauda, lai varētu braukāt. Respektīvi, man vēl ir jāatrod sava vieta.

Cik tev gadu?
53. Pašā spēka briedumā. Sieva ir 17 gadus jaunāka.

Cik sen neesi bijis Latvijā?
Piecus gadus. Braucu un priecājos – skaista ir Latvija. Bet nostaļģijas nav. Ir atmiņas.

Vai Liepājā tavuprāt kaut kas ir mainījies pa šo laiku?
Ja neskaitām uzbūvētos ceļus, jūrmalā sabūvētās kafejnīcas vai to, ka būvējas jaunā koncertzāle, viss ir palicis absolūti tāds pats. „Čebureki” ir tur, kur viņi ir, tas radio veikaliņš Pasta ielā ar to pašu nobrukušo žodziņu – ir, tikai toreiz tas bija mazlietiņ krāsotāks, tagad – pussabrucis. Visi ceļi, visas zīmes, viss tas pats – es braucu pa savu veco Liepāju! Nu, tas, ka tauriņš stāv pie institūta... Bet, ka es trīcētu no pārsteigumiem, ka man sirds sistos un es grieztu galvu pa labi vai kreisi... Absolūti ne! Tas viss jaunais neizmaina auru. Tas nav izmainījis itin neko. Man liekas, ka braucu te vakar, aizvakar. Vai pirms mēneša. Kā esmu to darījis trīsdesmit gadus.

Neko citu neesi pamanījis?
Tas, ko četras reizes dienā saku sievai, – nav cilvēku! Nav mašīnas. Nav nekā. Tukšs. Izmiris. Tas gan man iesitās... Tāpat kā Rīgā – braucu ar mašīnu bez kādām aizturēm, jo nav cilvēku. Tas man liek bēdāties. Pārņem nepatīkama sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad es atceros pats sevi – pats aizmuku, pats esmu prom...

Tāpat kā dēls un meita?
Jā. Gan Jānis ir prom, gan Elīna. Bet mani radi no mātes puses visi ir pie vietas, visi ir Latvijā.

Ko Janti domā par tavu dzimteni?
Jautā viņai!

Janti: Man viss šeit liekas pārsteidzošs, apbrīnojams – ļoti skaista daba, debesis, lielisks ēdiens...

Aleksis: Nevar beigt brīnīties par šejienes mākoņiem...    

Janti: Tie ir tik tuvu, ka liekas, varētu pieskarties. Ēdiens ir vislabākais – pietrūkst tikai čili...

Aleksis: Šodien „Rimi” nopirkām čili mērci – uz etiķetes uguns, bet iebāz pirkstu, nolaizi – absolūti nothing!

Ja par ēdienu, tad – ko ēd Honkongā?
Sāksim ar to, kas ir vislielākā traģēdija latvieša vēderam – tur nav auglīgas zemes, kur kaut ko audzēt. Ir mazdārziņi, bet tur neaudzē vairumtirdzniecībai. Tas nozīmē, ka visu ieved no Ķīnas. Bet Ķīnā burkāns ir pusmetru garš, un resns kā roka. Uzpūsts.

Nopirkt var visu, bet, pagatavojot to, ir tāda vilšanās, jo produktiem nav garšas. Tāpēc, ka tur ir cits klimats. Var atvest sēklas no Latvijas un iestādīt, bet tik un tā tomāts garšos citādāk, kā slapja salvete varbūt. Cita zeme, cita – es nezinu – aura... Zemenes. Tur ir ekoloģisks lauks. Attaisi vaļā kastīti, piebāz degunu klāt, un tad kaut kāds attāls aromāts. Sīpoli, ķiploki – pārāk maigi, nemaz nejūt. Par kartupeļiem vispār nerunāsim. Tas ir kaut kas nenosakāms. Tos nevar izvārīt, jo izjūk. Nevar izcept, jo no ārpuses sadegs, bet iekšā vienalga būs ciets. Kā Janti šeit ēd gurķus un tomātus!

Bet – ir banāni, ir ananāsi – lūdzu! Visi tie austrumu augļi.

Gaļa. Mēģināju pirkt cūkgaļu, bet sieva aizliedza, jo tā vienkārši smird. Varbūt ir svaiga, bet nav ēdama. Liellopu gaļa maksā 40 eiro kilogramā. Tieši desmit reizes dārgāk, nekā šeit. Es te fotografēju skārņus, cenas. Janti bija šokā.

Kas vēl tur nav? Maize. Sākumā ēdu baltmaizīti, bet pēc pirmās šķēlītes man sāpēja akna un bija slikti. Gribēju uztaisīt mērci, un izdarīju nepareizi: glāzē ūdens iebēru miltus – parasti dara otrādi. Miltiņi smuki izšķīda – bez kunkuļiem, bez nekā. Kas tas par produktu? Nezinu. Mini pati... Attiecīgi visa konditoreja – bulciņas, kūciņas – ir tieši tādas pašas, visas sliktas.

Tālāk. Nav neviena kūpinājuma. It kā nav nekas labs veselībai – tur ir kancerogēnās vielas, bet saproti, ko tas nozīmē latvietim?

Tur ir krabji, lielās garneles, nebeidzams daudzums dažādu molusku. Un zivis, ko pārdod pārsvarā dzīvas, nu, tās mēs ēdam.

Ko vedīsi līdzi, kad brauksi mājās?
Rupjmaizi, siļķi, kūpinājumus un medu. Vēl nopirkām vilnas zeķes ar tautiskiem rakstiem.

Vai tad tur ir auksti?    
Ļoti auksts! 8 – 12 grādi plusā pie tā mitruma vienkārši galina tevi nost. Visi, es tajā skaitā, slimo. Ārprātīgi auksts! No Ķīnas pūš ziemeļu vējš, migla... Latvijā pie plus pieciem grādiem miglā ir ārkārtīgi komfortabli, salīdzinot ar plus 10 tur. Trīsdesmit grādos savukārt pie tā paša mitruma tu esi slapjš. Atver durvis, un tu vari griezties atpakaļ pārģērbt drēbes.

Kā lidosiet atpakaļ?
Ar „Aeroflot” – lieliski. Uz Maskavu stundu divdesmit, un pēc tam deviņas stundas līdz Honkongai.

Tavs iepriekšējais stāsts*) beidzās ar to, ka grasies Latvijā izdot grāmatu par saviem piedzīvojumiem. Vai izdosies?
Man ir divas grāmatas – viena par dzīvi Honkongā apmēram astoņu mēnešu garumā – kā es to veidoju, kāpēc tā notika, un otra – Indonēzija. Kā es aizbraucu, kā kļuvu par musulmani, kā apprecējos un kā piedzima meitiņa. Kopsummā uzrakstītas 600 lappuses. Viena saucas „Kāpnes” – tāpēc, ka kāpu pa dzīves kāpnēm uz augšu, no pagraba līdz debesīm, otra – „Zem apgāztā mēness”.

Sākumā iedevu „Dienas” izdevniecībai, tur man pēc trim dienām atbildēja: pa diagonāli izlasot, esot skaidrs, ka puse jāņem nost, un tad to grāmatu var izdot. Bet kā es varu noņemt pusi no savas dzīves? Tāpat jau neskaitāmi spilgti notikumi tur nav iekšā, ja uzrakstītu visu, būtu 800 lappuses.

Rakstīju, strādājot nakts maiņā. Biju brigadieris – visi strādāja, es gāju ofisā un rakstīju. Visu nakti. Tā es to grāmatu pabeidzu.

Bet tagad Igo mani saveda kopā ar izdevniecības „Jumava” redaktori, kas paņēma, un teica – pēc divām trim nedēļām viņa pateiks.

Tas izklausījās jau drusku labāk.

*) Par Aleksandra Strēlita-Strēles ierašanos un dzīvi Honkongā, par satikšanos ar nākamo sievu lasiet portālā.