Aleksandrs Strēlits-Strēle mūziķis, Liepājas simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistars. Kad Liepājā vēl pastāvēja Igo klubs “utt”, bija daļa no kluba sirds un dvēseles.

Alex – tā viņu sauca toreiz – bija arī atraktīvs “utt” spēles vadītājs, un droši vien daudziem palicis atmiņā arī kā "utt" laimes rata griezējs.

Orķestrī Aleksandrs sabija divdesmit sešus gadus, bet tad dažādu apstākļu dēļ nolēma kardināli mainīt dzīvi, pārcēlās pie dēla Jāņa uz Rīgu un sāka strādāt dēla būvfirmā. Jaunais darbs viņu aizveda uz Dubaju, Singapūru, Hongkongu. “Plāni bija grandiozi,” atzīst Aleksandrs.

Kaut ko grandiozu Aleksandrs tik tiešām paveica – izmainīja savu dzīvi pilnībā, par visiem simts procentiem. Viņš joprojām dzīvo Honkongā, apprecējis indonēzieti Janti, audzina meitiņu. Atpakaļ neskatās.  

Cik ilgi jau esi “latvietis Honkongā”?
Neierados šeit taisnā ceļā no Latvijas. Ceļš bija drusku garāks.

Kad aizgāju no Liepājas orķestra, man pavērās visa pasaule. Biznesa iekardināts un labākas dzīves vilināts aizgāju uz Rīgu strādāt dēla celtniecības firmā. 26 gadus nostāvejis pie nošu pults, ilgojos ko vairāk, gribēju būt pats sev saimnieks. Bija apnikuši skatuves dēļi, arī labais plecs un rokas locītava smeldza arvien biežāk. Baidījos, ka vienu dienu atnāks spēcīgs basists un nodzīs mani stūrī, jo nespēšu konkurēt uz koncertmeistara vietu.

Strādāju par šoferi uz glaunām mašīnām, vadāju priekšniekus kur tik vajag, nacās paskriet pat pa Vācijas ceļiem. Tad direktoriem ienāca prātā gaiša doma sākt ar Vācijā ražotu, ļoti augstas kvalitātes tehniku, tīrīt visādas virsmas: metālu, māju sienas, pieminekļus, kuģus, gāzes pārvada caurules. Visu kas netīrs.  Es kļuvu par priekšnieku.

Vienu dienu firmas vadītāji izlēma izrādīt mūsu mašīnu izstādē Dubajā. Gatavojāmies trīs mēnešus, un 2009.gada 9.janvārī mūsu komanda ieradās Dubajā. Glauni hoteļa apartmenti, jūra, karstums, šeihi baltos apģērbos un baltos limuzīnos, debesskrāpji. Pats braukāju ar īrētu “Ford Navigator”. Milzonīgs auto. Lepni pagāja šis laiks, diemžēl mums trūka pieredzes, nekāds bizness nesanāca.

Pēc mēneša beidzoties vīzām, pārcēlāmies uz Singapūru – arī tur bijām pieteikušies izstādei.

Apburoša valsts. Izcila tīrība uz ielām – košļenes ēst uz ielas aizliegts ar likumu, skaistas meitenes, daba, krodziņi. Mēnesis sūra, grūta darba un vīzai beidzoties, panākumus un biznesa kontaktus nedabūjuši braucām uz Hongkongu, kur mans dēls bija nodibinājis kompaniju. Bijām nolēmuši notīrīt Hongkongu spodru.

Šajā laikā Latvijā sākās ekonomiskais krahs, Latvijas firma bankrotēja. Darbs Honkongā vēl lāgā nebija iegājies, naudiņu vēl kaudzēm nepelnījām, palīdzību no Latvijas arī vairs nesaņēmām. Kādu laiku cīnījāmies, un tad visi, izņemot mani, aizlaidās uz Latviju.

Biju neglābjami iemīlējies indonēziešu meitenē, turklāt viņa palika stāvoklī.

Atpakaļceļa uz Latviju man vairs nebija.

Tātad esmu šeit jau četrus gadus.                       

Pastāsti mazliet vairāk par Honkongu! Kur tieši tu dzīvo?
Hongkonga ir valsts, kas atdalījās no Ķīnas un labu laiku bija Anglijas kolonija. Tā ir teritorija ar īpašām administratīvām tiesībām. Hongkonga sastāv no daudzām pilsētām, ciematiem, viensētām. Ierobežotās teritorijas dēļ pilsētas sabūvētas vienā masā tā, ka nevar pateikt, kur viena beidzas un otra sākas.

Milzīgais centrs ar debesskrāpjiem izstiepies vairāku kilometru garumā, tas iedalīts sarežģītās un sīkās daļās. Piemēram: Central, Wan Chai, Tai Koo, Fortress Hill, utt. Savukārt šīs pilsētas daļas iedalītas sīkākās struktūras, Centralē, piemēram, ir krogu rajons, Lai Kwai Fong,  Soho un citi. Mudžeklis baigais.

Mana tuvākā pilsēta ir Tai Po kura savukart iedalās Tai Wo, Shung Shui, Yeun Leng  utt. Pēc tam nāk ciemati. Manējais atrodas apmēram 10 km attālumā no pilsētas, ļoti skaistā vietā pie jūras un kalniem. Ciematu virkne sākas ar Tai Mei Tuk, tad Lung Mei, Lo Tzs Tin, Shan Lui un beidzas ar Ting Kok Tsuen. Nekādas zīmes nenorāda, kur kaut kas sākas vai beidzas. Haoss.

Es, paldies Dievam, dzīvoju ārpus betona džungļiem un nelabprāt turp dodos. Nenormāla burzma un karstums.

Mans ciematiņš ir atpūtnieku iecienīts, tāpēc sestdienās un svētdienās arī te valda haoss. Tad es aizmūku uz copi.

Daudzi ciemi ir uzcelti nacionalo parku teritorijās un kalnos. Ļoti skaisti.  

Attālums Honkongā ir niecīgs, un tālākais punkts, ko gribi sasniegt, aizņem ne ilgāk par divām stundām.

Ar ko nodarbojies, dzīvodams Honkongā?
Kā jau teicu, sākām ar tīrīšanas mašīnu – kuģu dokos. Ķīnieši ir ļoti konservatīvi, un strikti pieturas pie visa, ko darījuši desmitiem gadu garumā. Ar lielu pretestību pieņem ko jaunu, tajā skaita arī jauno un efektīvo tīrīšanas tehnoloģiju. Kāvāmies kā Dons Kihots ar vējdzirnavām.

Kad tas paputēja, meklēju darbu. Satiku vienu angli – Polu, kurš nodarbojās ar māju restaurēšanu un rekonstruēšanu. Ķīnieši ir ļoti taupīgi, un māju celtniecībai izmanto lētākos un sliktākos būvmateriālus. Tas nozīmē, ka jauncelta māja jau pēc diviem gadiem dažkārt pilnībā japārbūvē. Te nu mums pavērās milzu darba druva. Skaitījos darbā dēla Honkongas firmā, un kā apakšstrādnieks strādāju pie Pola.

Ar milzu grūtībām nokārtoju darba vīzu, sāku likumīgi strādāt un maksāt nodokļus. Honkonga ir ļoti likumpaklausīga valsts. Nav korupcijas, un, ja reiz esi pierādījis savu nepieciešamību šeit, tad nevienam arī nekad nerodas šubas par tavu vīzu un identifikācijas karti – ID. Ja kārtīgi ievēro visus likumus, pēc septiņiem gadiem vari lūgt pilsoņa statusu. Ja neesi maksājis nodokļus šajā laikā, pilsonība nespīd, bet vīzu var visu laiku pagarināt.

Kā tas iespējams, ka tik tālu no Latvijas, starp citas rases cilvēkiem, pilnīgi citādākā vidē – es domāju gan sadzīvi, gan dabu – uzreiz sajuties kā mājās?
Jā, Āzija fascinē it visā. Šis jautājums ir vismaz desmit lapaspušu garš. Pat nezinu, kā īsāk atbildēt. Nu, mēģināšu.

Daudz palīdzēja mans draugs un boss Pols. Viņš mācīja neizlekt, līdz sliktai dūšai respektēt kaimiņus, un lēnām lēnām, cītīgi vērojot, asimilēties vietējo masā. Šīs tomēr nav tavas mājas, teica Pols, jārespektē viss kas apkārt.

Pirmais, kas duras acīs ir milzu – pēc Eiropas standartiem – netīrība. Viss ir netīrs un nesakopts. Blakus atkritumu kastēm un pūstošiem augļiem ķīniešu restorāniņā novietojusies turīga ģimene un tiesā pusdienas. Izļodzījušies plastmasas krēsli pielikti pie nobružāta, traipiem izraibināta ļodzīga galda. Krēsli ir nestabili, jo betona grīda, simtreiz lāpīta, līdzinās Kangarkalniem. Oficiants gumijas zābakos un netīros šortos pasniedz ēdienu, un nobružātās plasmasas krūzēs plānu tēju. Turpat blakus tek netīra ūdens urdziņa, kura sākas virtuves izlietnē un pa taisno ietek jūra.  Pēc maltītes visi patīkami atraugādamies iesēžas lexus limuzīnā un prom ir.

Blakus ir korejiešu restorāns, kurš, salīdzinot ar pirmo, izskatās pēc pils. Ēdieni izcili, tikai pāris dolāru dārgāki, bet tur nav gandrīz neviena.

Tāds pavisam mazs un niecīgs salīdzinājums...

Ārzemnieki, protams, noskaņoti diametrāli pretēji, un meklē to, kas viņiem pierasts.

Kad pirmoreiz šeit ierados, mani ķēra kā zibens: uzreiz sapratu, ka jāpaliek. Esmu dabas bērns, un tas, ko šeit ieraudzīju, apbūra mani uz visiem laikiem.

Mans sapnis piepildījās.

(Turpinājumu lasiet nākamsestdien, 2.februārī)

© irliepaja.lv
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.