Daina Vītoliņa ir beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu, bet šobrīd strādā tiesā par tulci. Un savā virtuvē veido figūras cilvēka augumā muzeju ekspozīcijām.

Pēc profesijas koktēlniece, diplomdarbu – koka panno par kolhoza druvu kopējiem  – savulaik veidojusi Durbes saimniecībai, strādājusi gan Liepājas teātrī par butafori, gan kā māksliniece Liepājas muzejā. Daina smejas, ka viņas karjerā ne tādi vien pavērsieni bijuši, piemēram, dzīvojot Vācijā, piecus gadus nostrādājusi nekustamo īpašumu uzņēmumā par sekretāri. Paralēli gan arī gleznojusi un veidojusi dekorācijas un butaforijas Mainingas teātrim.

Daina godprātīgi pilda arī savus pienākumus tiesā, taču sirds šim darbam klāt neesot. Tāpēc viņa ar prieku atsaukusies Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam, kas, zinot Dainas veikumu Liepājas muzejā, pērnā gada nogalē piedāvājis līgumdarbu – izgatavot divus tēlus – ārstu un pacientu – topošajai ekspozīcijai „Kur saule neiespīd”.

Izstāde veltīta gastrointestinālajai endoskopijai – gastroenteroloģijas specialitātei, kura padziļināti izmeklē gremošanas orgānus, lietojot speciālus instrumentus – endoskopus. Izstādes mērķis bijis parādīt, kā mainījušās endoskopijas iespējas no pagājušā gadsimta vidus līdz pat mūsdienām, kā arī atklāt, “kas lācītim vēderā”, proti, atspoguļot cilvēka sarežģīto gremošanas sistēmu.

Mediķa un slimnieka tēli, pēc ekspozīcijas autora domām, apmeklētājiem ļauj labāk iejusties vidē un saprast, kā strādā gastroenterologs, saka Daina.

Izstāde ar Dainas Vītoliņas veidotajiem tēliem Medicīnas vēstures muzejā skatāma līdz oktobrim, taču pēc tam, iespējams, kļūs par pastāvīgās ekspozīcijas daļu.

Dažādu profesiju pārstāvju vai vēsturiskas situācijas atspoguļojošus tēlus un priekšmetus Daina veidojusi arī  Liepājas muzejam un Kuldīgas muzejam. Piemēram, Liepājas muzeja filiālē “Liepāja okupāciju režīmos” redzama ainiņa no izsūtīto latviešu dzīves Sibīrijā – vecāmāte, sēžot pie zemnīcas durvīm, klēpī auklē zīdainīti. Savulaik kāda filiāles darbiniece atzinusies, ka reiz, ejot garām šai sieviņai, bijusi sajūta, ka Dainas veidotais tēls elpo.

Patlaban telpu trūkuma dēļ Liepājas muzejam nav iespēja eksponēt bagātīgos jūrniecības un zvejniecības vēstures krājumus, bet savulaik Daina vienai no izstādēm veidoja kolorītus zvejnieku un zvejnieksievas tēlus.

Apbrīnojami, ka veidojamo varoņu prototipi ir Dainas fantāzijas auglis, nevis reālas personas. Taču tas netraucē izstāžu un ekspozīciju skatītājiem saskatīt tajos pazīstamu cilvēku vaibstus. Tā noticis arī ar jaunākajiem, Medicīnas vētures muzejam veidotajiem tēliem – kāds Dainas izfantazētajā dakterītī saskatījis konkrētu cilvēku.

"Leļļu meistarei" ar savu vaļasprieku nākas nodarboties mājās – abi pēdējie tēli sākotnēji veidoti viņas virtuvē, bet, kad tur kļuvis par šauru, abi kungi pārcelti uz... guļamistabu.

Tagad, veidojot figūras cilvēka augumā, Daina izmanto arī celtniecībā lietojamo putuplastu, kādreiz, piemēram, veidojot zvejnieku tēlus Liepājas muzejam, izmantojusi “otrreizējās” izejvielas – plastmasas pudeles, avīzes.

Dainas prasmīgās rokas tiek galā ar visu, savulaik labs rūdījums gūts Liepājas teātrī veidojot butaforijas un dekorāciju elementus. “Vienā rokā bija tamboradata, otrā – lodāmurs,” viņa smejas.

Iespējams, šis ir amats, kas nākotnē būs arvien retāk pieprasīts, prāto meistare, jo tagad taču visu iespējams pasūtīt no Ķīnas, arī manekenus. Tikai ir viena liela atšķirība – no konveijera nākušie ir bezpersonīgi, bet, lai tēls būtu dzīvs un uzrunātu skatītājus, ir vajadzīgs cilvēks iekšā! – smejas Daina.