Pateicoties Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam, šogad beidzot durvis pavērtas vienai no padomju režīma šausminošāko represiju lieciniecēm – "Stūra mājai".

Tajā ieiet vajadzētu katram Latvijas pilsonim

"Stūra māja", tā kopš 1940.gada tautā dēvē arhitekta Aleksandra Vanaga projektēto un 1912.gadā uzcelto īres namu Brīvības ielas un Stabu ielas stūrī (Brīvības 61), Rīgā, kurš, tāpat kā tā projektētājs tika padomju varas pazemots un iznīcināts – arhitektu boļševiki represēja un nošāva 1919.gadā,  savukārt viņa radīto skaisto namu slaktūzī un ieslodzījuma vietā pārvērta 1940.gadā Latvijas valsti okupējusī PSRS, ierīkojot tajā Valsts drošības komitejas (VDK) midzeni. Kopš tā laika nams ieguva čekas (no VDK agrākā nosaukuma krievu valodā – Črezvičainaja komissija, saīsināti ČK) vai "Stūra" mājas vārdu.

Pateicoties tam, ka Rīga šogad kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu un ka tās vadības centrs – "Rīga 2014" – kopā ar Okupācijas muzeju īstenoja projektu "Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014", ēka beidzot kļuvusi pieejama apmeklētājiem. Taču bija vajadzīgi gandrīz desmit gadi, lai tas notiktu, – Valsts policija, kas ēku izmantoja, valstij to nodeva jau 2008.gadā (tas atgādina nēsāšanos ar to sauktajiem čekas maisiem jeb VDK aģentu kartotēku – igauņi savus "maisus" atvēra jau deviņdesmitajos gados, lietuvieši arī jau pirms ilgāka laika, tikai latvieši kaut kā nevar saņemties...).

Līdz šim nams stāvēja tukšs, un pagaidām nav atbildes uz jautājumu, kas ar to notiks 2015.gadā. Okupācijas muzeja darbinieki gan saka: ja reiz durvis ir atvērtas un viņiem dota atļauja vairākos stāvos ierīkot apmeklētājiem pieejamu ekspozīciju, tas vieš cerību, ka arī turpmāk ēka varētu tikt saglabāta kā spilgta viena no XX.gs. lielākā murga – padomju režīma represiju – liecībām.

Nepārstāstīšu ekspozīciju saturu vai "Stūra mājas" pagrabos redzēto, gribu tikai ieteikt, ejot uz "Stūra māju", izbrīvēt vismaz pāris stundu, jo ir vērts pakavēties un noskatīties videoierakstus ar čekas pagrabos pabijušo stāstiem – sākot ar pēckara laikos apcietināto, beidzot ar pagājušā gadsimta astoņdesmitajos tur ieslodzīto.
Pietiekami lielu priekšstatu par VDK un tās īstenotajām represijām Latvijā sniedz jau bezmaksas ekspozīcija pirmajā stāvā (tajā kā viens no pēdējiem VDK apcietinātajiem redzams arī liepājnieks Leo Hiršsons), kurā iekļautas arī bijušo ieslodzīto videointervijas. Taču ir vērts nopirkt piecus eiro vērto biļeti, lai kopā ar gidu tiktu pagrabos un ēkas 5. un 6. stāvā.

Jāatzīst, vienā reizē pilnīgi visu, proti, arī vairākas izstādes (vēl vieni pieci eiro), apskatīt nav iespējams – tās palika nākamajai reizei.