Liepājas domes deputāts Jānis Vilnītis, kurš pats atbalsta „Latvijas Reģionu apvienības" sarakstu, dalās pārdomās par iespējamiem scenārijiem pēc gaidāmajām 12.Saeimas vēlēšanām.

Kā vērtējat partiju izredzes šajās vēlēšanās?
Ir viens pārsteigums. Ja gada sākumā visi prognozēja, ka Saeimā varētu iekļūt četras partijas – „Vienotība”; „Saskaņas centrs”; Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK"; Zaļo un Zemnieku savienība – un līdz pat šim brīdim tā arī likās, tad burtiski šobrīd ledus ir salūzis, un situācija mainās. Prognozes, kurām, protams, simtprocentīgi ticēt nevar, tomēr rāda, ka Sudrabas partija nu jau stabili tiek iekšā, un pēc atsevišķiem reitingiem pat apsteigusi ZZS un nacionāļus. Uz naža asmens – 50:50 svārstās „Latvijas Reģionu apvienība”.

Savukārt viena no šo vēlēšanu īpatnībām ir, ka sāks izpausties reģionālais princips, un vēlētājiem būtu svarīgi saprast, ka ne tik liela nozīme vairs ir partijas vārdam, kā konkrētiem cilvēkiem.

Nav tādas cienījamas, godīgas, uzticamas partijas, kas visus apmierinātu, bet izvilkt var šis reģionālais skatījums, kad balso par cilvēkiem. Man arī personīgi tas liekas simpātiski, jo arī man nav tādas partijas, kurai es noticētu, kā savulaik noticēju Šlesera idejai par kristīgo partiju vai Zatlera iznācienam, ka politikā kaut kas ir jāmaina. Neticu ne vecajai gvardei, kas pēkšņi atkal iznāk ārā, ne tiem, kuri solās būt taisnīgāki par Romas pāvestu.

Manuprāt vienīgais pareizais, un te es piekrītu Mārai Zālītei, Sandrai Veinbergai, kas iesaka svītrot katrā sarakstā pirmos piecus kandidātus. Sāls ir tajā, ka vajag balsot par cilvēkiem, kurus tu pazīsti. Ņemsim „Vienotības” līderi Solvitu Āboltiņu – viņai ar Kurzemi, mūsu vajadzībām nav nekādas saistības, dzīvesvieta ir Rīga, sajūtas, izjūtas, saprašana, domāšana – tā ir Rīga. Svarīgi ir balsot par cilvēkiem, kam mēs uzticamies, ko esam pārbaudījuši, kam rūp šejienes problēmas.

To ļoti labi var saprast, paskatoties, kā kurš Saeimā ir balsojis. Piemēram, 18.septembrī par „Grozījumu Bērnu tiesību aizsardzības likumā nodošanu komisijām”, kur rosināts aizliegt pirmsskolas iestādēs un sākumskolā mācīt par viendzimuma laulību, seksu utt. Šajā balsojumā ļoti labi parādās, kā vienas partijas deputāti balso gan „par”, gan „pret”. Redzams, ka deputāti jau kāpj ārā no savas partijas rāmja, un, ja mēs par tādiem cilvēkiem balsotu, tā jau būtu iespēja kaut ko pamainīt politikā.

Jā, koalīcijai tādā gadījumā būtu grūtāk strādāt, bet mēs iegūtu vairāk – savāktos kopā kurzemnieki, zemgalieši, vidzemnieki, latgalieši, un viņi vairāk skatītos savu reģionu vajadzības.

Kuri spēki, jūsuprāt, varētu veidot koalīciju?
Pašreiz izteiktāki līderi ir „Vienotība” un „Saskaņas centrs”, kas, manuprāt, arī noturēsies. Vēlētājiem būtu ļoti svarīgi saprast to, ko neviens skaļi nesaka, bet var izlasīt starp rindiņām – „Saskaņas centrs” ir stingri apņēmies tikt valdībā. To nevajag ignorēt! Ja kādreiz tā bija vairāk tāda spēle, un faktiski viņus pat apmierināja sēdēšana opozīcijā, tad šobrīd viss ir krasi mainījies. SC ir izgājis uz principu „tagad, vai nekad”, un Ušakovs ir apņēmības pilns izmantot savu vārdu, ietekmi, braukt uz Maskavu, runāt ar visiem politiskajiem līderiem Latvijā, lai SC būtu valdībā.

Ja Ušakovs ir pārliecināts, ka SC būs valdībā, tad ir jāskatās tālāk, kas būs viņu tuvākie partneri.

Liepājā tā ir zaļzemnieku partnere „Liepājas partija”.
Tieši tā – ir jāskatās, ar ko SC ir koalīcijā pašvaldībās! Diezgan sen koalīcija nacionālāko reģionu – Kurzemes un Zemgales – lielākajās pilsētās Ventspilī un Jelgavā, un nu jau labu laiku arī Liepājā veido ZZS ar Saskaņas centru!

Tajā, ko par apvērsumu pirms vēlēšanām teica Lagzdiņa kungs [Jānis Lagzdiņš], bija vērts ieklausīties, un, izņemot to, ka viņš smagi kļūdījās, sakot, ka Vilnītis un Reformu partija, nevis Liepājas partija ies kopā ar Saskaņas centru, koalīciju ar SC viņš varbūt pat paredzēja.

Es neuzskatu, ka tā ir sakritība. Kā šahā arī šai spēlei kauliņi bija jau salikti pirms vēlēšanām – pārāk īss bija laiks, lai šādu koalīciju izveidotu pēc tam – lēmums tika pieņemts nedēļas laikā! Tajā laikā Liepājas galva Uldis Sesks tikās gan ar Krievijas vēstniecības, gan SC augstāko vadību. Nesagatavotus lēmumus tik ātrā tempā nav iespējams pieņemt. Tas nozīmē tikai vienu – jau iepriekš šāda rokāde bija paredzēta.

Es teiktu, ka Latvijas iedzīvotājiem ir jābūt gataviem, ka arī šobrīd ir paredzēts scenārijs, kad kopā saiet ZZS ar SC, pie nosacījuma, ka viņiem pietiek balsu. Kā trešais partneris tiks uzaicināta Sudrabas partija. Ja visiem trim pietiek balsis, es saredzu tādu scenāriju: premjerministra un finanšu ministra amati tiek ZZS, Saskaņas centrs saņems divas resursu ministrijas, visticamāk Ekonomikas un Satiksmes, atstājot ZZS Zemkopības un Vides un reģionālās attīstības ministrijas, kas ļoti asociējas ar šo spēku, Sudrabai dodot „smagās” nozares – veselības jomu, iespējams, tieslietas.

Domāju, tas ir skaidri jāredz – zaļzemnieki spēlē diezgan gudru spēli, jo pašlaik skaidri nepasaka ne „jā”, ne „nē”.

Izņemot Lembergu, kurš pateica, ka NATO mūs okupējusi.
Jā, Lembergs gan skaidri pateica, bet arī tas tikai parāda, ka man ir taisnība, jo viņš tāpat kā Žirinovskis Krievijā reizēm tēlo „galma ākstu” un izsper ārā kaut ko, lai redzētu, kāda būs sabiedrības reakcija. Nedomāju, ka izlēciens par NATO, bija Lemberga personīgais izlēciens – zināmā mērā tas bija veids, kā parādīt Krievijai, SC, ka ZZS ir gatava iet kopā.

Kā vērtējat „politisko mamutu” augšāmcelšanos?
Tā ir atsevišķu bagātu, agrāk ļoti ietekmīgu cilvēku nespēja novērtēt sevi objektīvi. Viņiem ir nauda, laiks, atmiņas par savu varenību, un viņi labprāt vēlreiz tā justos.

Jūs pats kādu laiku bijāt kopā ar Šleseru.
Ticēju viņam līdz brīdim, kad LPP sagāja kopā ar LC. Bijām vairāki cilvēki, kas tam nepiekrita un balsoja „pret”. Kardināls Pujats no tribīnes brīdināja: Nevajag! Palieciet pie tā, kas jums ir, aiz jums stāv Baznīca, aiz jums stāv liels elektorāts... Uzplaiksnījums bija, likās, ka Šlesera kombinācijas rullē, un tad nāca tāds kritums... Būtu palicis pie tā, kas bija, būtu saglabāti stabili 10 – 15%, pat vairāk. Kurš tagad tic Šlesera idejām? Domāju, kāds miljons reklāmās ir izmests, bet rezultātā 1– 2%. Tāpat Repše noteikti ir pāris miljonus pazaudējis.

Kāpēc reklamējat tieši Reģionu apvienību?
Šo apvienību izvēlējos pēc tam, kad biju meklējis politisko platformu tiem sešiem Reformu partijas deputātiem, kas palikuši uzticīgi konservatīvajām vērtībām un tagad Saeimā veido atsevišķu grupiņu. Tikos ar visiem, kas mūs uzrunāja. Visu cieņu Bordāna jauno konservatīvo idejām, bet vilkme ir par mazu. Sudrabas partija, kurā iestājās lielākā daļa reformistu, man atgādināja Reformu partijas copy/paste, un es neesmu gatavs vēlreiz iet tādā pašā „stāstā”, skaidri zinot tā sponsoru – Jūliju Krūmiņu, kuram, iespējams, pievienojušies arī daži oligarhi.

Tad palika Reģionu apvienība. Nav sponsoru, līdz ar to – nav naudas, vājas prognozes. Bet reizē visā partiju klāstā mazākais ļaunums. Neesmu gatavs stāties iekšā nevienā partijā, bet šai partijai es ticu. Tāpat kā ticu tiem sešiem mūsu cilvēkiem, kas tajā ir. Ticu Latgales, Vidzemes cilvēkiem.

Inita Bišofa ir strādātāja, apzinīga, jā, varbūt viņa ir pārāk nemanāma, bet es zinu, kā viņa strādā, viņa savu maizi Saeimā atpelna. Kamēr komisiju vadītāji pirmsvēlēšanu laikā ir visur, kur vien kāda tikšanās ar vēlētājiem, tikai ne savā komisijā, Inita strādā, par sevi nedomājot.