"Pilsētas spēks – ūdens" – tāda bija Arhitektūras dienu devīze šogad. Piedāvājam ieskatu arhitekta Uģa Kaugura idejās par Liepājas ūdensmalu attīstību.

Liepājas būvvaldes organizēto Arhitektūras dienu devīze šogad bija "Pilsētas spēks – ūdens". Arī gadskārtējo Berči lasījumu tematika bija saistīta ar ūdensmalu arhitektūru un dizainu, vēsturi un mūsdienām. Viens no lektoriem, kurš uzstājās šajos Berči lasījumos, bija arhitekts plānotājs Uģis Kaugurs, kurš ilgus gadus bijis arī Liepājas galvenais arhitekts.

"Liepāja jau vēsturiski definēta ar ūdensmalām, jo tad, kad Kurzemes hercogs noteica pilsētas robežas, tās bija no jūras līdz Liepājas ezeram un no Tosmares ezera līdz tagadējam Pērkones kanālam, un lielos vilcienos nekas jau nav mainījies arī mūsdienās," saka Kaugurs.

Interesanti, ka iedzīvotāju skaits pa šiem vairāk nekā 400 gadiem audzis vairākus desmitus reižu, taču teritorijas pietiek joprojām.

Ūdensmalu kopgarums Liepājai ir aptuveni 65 km. Jautājums, vai tas ir daudz vai maz, tas ir mīnus vai pluss?

"Ne viss no tā ir izmantojams, jo abu ezeru krastmalas lielā mērā ir „Natura 2000” teritorijas (Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo teritoriju tīkls), tad vēl  "Liepājas metalurgs", kas aizkrāmējies priekšā lielam gabalam Liepājas ezera piekrastes, lielu daļu piekrastes aizņem arī osta. Turklāt vēl pieaugošā tendence pilsētas iedzīvotāju skaitam sarukt.

Ar to politiķiem būtu jārēķinās, lai arī nekur pasaulē tas nav populāri, populāri ir "vairāk, augstāk, tālāk", un neviens negrib paziņot, ka viņa valdīšanas laikā pilsēta ir sarukusi. Taču tā ir vispārēja tendence, aug tikai dažas metropoles, lielākā daļa pilsētu sarūk.”

Ko darīt šajā situācijā, kad pilsētas iedzīvotāju skaits rūk un pašvaldības rīcībā esošo līdzekļu daudzums ir ierobežots?

Kaugurs: "Uzmanība būtu jākoncentrē uz tām vietām, kur efektivitāte ir vislielākā. Novienkāršojot – ja līdzekļu ir aizvien mazāk, bet vietas paliek arvien vairāk, līdzekļi jākoncentrē tur, kur efektivitāte ir vislielākā, loģiski tas būtu pats centrs.

Negribu teikt, ka mums tur nekas nav darīts. Padsmit gadu laikā daļa Vecās ostmalas kaut kādā veidā tomēr ir apdzīvojusies. Protams, varētu gribēt vairāk un skaistāk, un lai tur būtu muzejs un vēl viskautkas, bet nav tā, ka nav.

Taču tepat, pāri Lielajai ielai, starp abiem tiltiem, kas ir pats centrs, valda bardaks.

Tālāk ir Dzelzceļa tilts, kas arī ir nekāds, patiesībā – lūznis, uz kura juridiski uziet nedrīkst, tehniski – tas ir izdarāms. Tādas vietas, jo īpaši, ja ir publiski pieejamas, nekad nav īsti labas, jo provocē darīt to, ko nedrīkst.

Mums centrā ir arī Jaunā ostmala. Viena puse puslīdz kārtībā, ir pat soliņi, bet pavisam cita aina ir Kaiju ielas pusē, kur atrodas Vecie kapi – pats Liepājas sākums. Pirms dažiem gadiem krastmala, lai arī ne oficiāli, bet bija vaļā, un skats no turienes uz kanālu bija ļoti labs.

Nesen vedu ārzemju viesus to rādīt, un izrādījās, ka priekšā ir žogs, kuram vairs cauri netiek. Un šāda, diezgan bezcerīga, mirstoša krēslas zona, ir visā garumā starp Aldaru ielu un kanālmalu, ko būtu svarīgi dabūt vaļā.

Tieši tāpat savulaik izskatījās kanāla pretējā pusē, kad Veco ostmalu norobežoja Okeāna zvejas flotes bāzes žogs, un, kur ir žogs, tur nogrūž visādus vecus krāmus, tur neviens neiet, jo – ko tur galu galā darīt? Bet spīķeri Jaunajā ostmalā ir tikpat labi, kā Vecajā ostmalā, kuros atrodas "Māja" un "Promenade Hotel". Nelaime tikai tāda, ka tiem apkārt ir ostas zeme, ko it kā aiztikt nedrīkst. Lai gan stāsts par ostu nekāds aizraujošais mums nav, un tieši tāda pati bļaušana savulaik bija par Veco ostmalu.

Ceturtā vieta ir bijušā zvejnieku kolhoza "Boļševiks" teritorija, kur tagad atrodas zivju pārstrādes uzņēmums "Kolumbija". Arī tur ir liela sēta riņķī, bet iekšā nekas nenotiek tik intensīvi, lai nevienu tur nedrīkstētu laist."

Visos šajos gadījumos, kad ir runa par atvēršanu, attīstību, mūžīgais stāsts ir – nav naudas un – tā ir osta, saka Kaugurs, piebilstot, ka ir pilna pasaule piemēru, ka to var izdarīt arī bez lielas naudas, atstājot visu, kā ir, tikai kaut nedaudz piekopjot, lai mēsli nemaisās pa kājām, lai nekas nevar apgāzties vai uzkrist uz galvas. Galvenais, uzskata arhitekts, lai cilvēki tur var staigāt.

Uģa Kaugura skatījums uz Liepājas ūdensmalu iespējām

Jūrmala
Tiek izstrādāts pludmales attīstības projekts.
Ir iespēja izveidot organizētas pieejas vietas pludmalei uz ziemeļiem no ostas – pasīvai atpūtai. Peldēties – riskanti iespējamā militārā „mantojuma” dēļ.

Ezermala
Sakārtot laivu būdas, novērst piesārņojuma riskus; izveidot organizētas, labiekārtotas  pieejas/atpūtas/pikniku vietas.
Laivošana, ūdenssports, putnu un dabas vērošana, makšķerēšana; ziemā – bļitkošana un ledussports.
Nākotnē pastāv iespēja attīstīt apbūvi ezermalas degradētajās zonās; patlaban tam nav sociālekonomiska pamata.

Cietokšņa kanāls
Attīstīt fortifikācijas būvju vietas par pieejas, atpūtas un izklaides zonām.

Dienvidu mols
Iespējama atrakcija iedzīvotājiem un viesiem; interesants skatu punkts – pastaigas galamērķis; skats uz pilsētas centru, ostu, kanālu, jūru, saulrietu...
Vienīgā vieta, no kurienes Liepājai ir raksturīgs siluets!
Slēgtās teritorijas, ja vispār nepieciešams, iespējams noteikt pa uzņēmumu robežām, atstājot publiskas piekļuves iespēju pa ceļu līdz ostmalai ar autonovietni tās galā un izeju uz molu gar krastmalu (~300 m).
Publiska atvērtība spiedīs sakārtot citādi pavirši izmantotās ostas teritorijas.

Dzelzceļa tilts
Izmantot tiltu vienkāršotā, ierobežotā veidā vai kā vides/mākslas objektu, tā aktivizējot uzmanību plašākām tā izmantošanas iespējām nākotnē.

Vecā ostmala. Starp tiltiem
Bet – ja nu peldvieta kanālā?
Jā, protams, mums ir jūra. Bet dažreiz tā ir auksta pat siltā vasarā!
Low-Tech „baseina” ūdens no kanāla ūdens nošķirts ar vienkāršu plēves „maisu”, saule to silda par velti. Nepieciešami vien pontoni, vienkāršas pagaidu konstrukcijas, plēve un filtri.
Iespēja iegūt daudz prieka un dzīvības pašā pilsētas centrā

Jaunā ostmala
Vecie kapi – iespējams vieta, no kurienes sākusies Liepāja. Skats no kalna uz Vecliepājas panorāmu, Veco ostmalu ar jahtām, buriniekiem un zvejas kuģīšiem. Atvērtība pret dienvidu sauli padarītu vietu par vienu no labākajām pilsētā.
Tikai tā ir slēgta un nepieejama. To atvērt ir tik pat viegli vai grūti, kā kādreiz Veco ostmalu. Vajadzīga vien griba.
Sākotnēji pat nav nepieciešams īpašs labiekārtojums – postindustriālie parki šobrīd ir plaši izplatīti – no High-Line Manhattenā līdz Kopenhagenas krastmalām un Austrumeiropas sliežu parkiem.
Tas dotu iespējas: pilsētniekiem un viesiem – vēl viena skatu vieta; Jaunliepājai – iespēja izdzīvot.

Daži "bet" un pretargumenti tiem
Bet tā taču ir osta!
Jaunās ostmalas piestātnes sen jau nav piemērotas kravu apgrozījumam pievadceļu (centrs, Kaiju iela) un sauszemes teritoriju trūkuma dēļ; to nav un nebūs iespējams labot. Tā ir ostas pagātne, ne nākotne.
Dažu piestātņu atvēršana būtiski neietekmēs kopējo apgrozījumu, vien liks intensīvāk izmantot pārējās piestātnes.
Toties pavērs jaunas – citas iespējas ostmalas attīstībai.

Bet mums taču nav naudas!
Ir iespējas izmantot postindustriālajai videi atbilstošus un piemērotus pagaidu „pop-up” risinājumus. Tie ir vienkārši un lēti – konteineri, palešu un tml. atkārtoti izmantojamu materiālu konstrukcijas, kas ļauj eksperimentēt un ātri pielāgoties, reaģējot uz pieprasījuma maiņu.