Liepājas kuģu remonta rūpnīcas smagnējos sarkano ķieģeļu korpusus Tosmarē sāka būvēt vienlaikus ar vērienīgajiem darbiem visā Karostā.

Vietā, kur gigantiskajos krāteros (dokos) tagad atjaunina kuģus, pirmais lāpstas dūriens izdarīts 1896.gada 20.augustā. Lielākais doks, 94 tūkstoši ūdensizspaida tonnas, bija paredzēts bruņu kuģu, toreiz sauktu arī par drednautiem, un kreiseru remontam. Mazākais, 83 tūkstoši tonnu – lielgaballaivu un jūras transportu remontiem. Pēc pieciem gadiem, 1901.gada 12.augustā šai vietā jau piestāja Nikolaja II jahta un imperators pa jauno liepiņu ieskauto aleju varēja doties apskatīt rūpnīcu. Caram un galma ļaudīm, Sanktpēterburgas Ķeizariskās tehniskās biedrības locekļiem, pašmāju un ārzemju augstdzimušajiem viesiem bija ko redzēt.

Lielais montāžas cehs bija projektēts kā sarkanu ķieģeļu koloss ar bīdāmiem bruņuplākšņu vārtiem. Pa tiem varēja transportēt mazāka izmēra samontētos velkoņus un kuterus ar visiem mastiem. Tikai pēc II pasaules kara milzīgo vārtu aili "racionalizēja", iebūvējot tajā divu līmeņu kantortelpas!?

Ceha gala frontona, tāpat kā citu galveno ražošanas objektu arhitektoniski mākslinieciskās fasādes ir izteikti pārsātināta. Plakņu "uzirdinājums" un to dekoratīvisms veidots ar ķieģeļu sējumu padziļinājumiem, izvirzījumiem, to dažādiem profiliem un to manipulācijām. Fantastiski bagātas radītās virsmas liecina par Penzas vai Saratovas arteļu mūrniekmeistaru izcilo prasmi un savdabīgo vienkāršā cilvēka impēriskā stila izpratni, jo projektu rasējumos šādas lietas nekur nav detalizēti risinātas.

Neskatoties uz sausi utilitāro ražošanas raksturu gan lielajā montāžas cehā, gan visā rūpnīcas apbūvē, arhitektoniski mākslinieciskā aktivitāte rod turpinājumu ēku interjeros. Tās ir iekštelpu daudzviet neparastās proporcijas, kas rada kopējo vides funkcionālo skaidrību. Tad vēl – plašuma izjūta, kas personificējas brīvības iluzorajā baudījumā, jo kliedē realitāti par indivīda atrašanos slēgtā teritorijā. Šīs ilūzijas panāktas ar paplašinātajiem telpu izmēriem, ar apgaismojumu ķieģeļu karmīnsarkano un jūras pelēko detaļu krāsojumu. Tostarp konstruktīvie elementi un arhitektoniskās detaļas, dažādu izmēru un konfigurāciju darbgaldi un transmisijas, kā arī vairākkrāsu glazēta šamota flīžu grīdu iesegumi jūtami sadala minēto plašo mērogu un veido darbam piemērotu un psiholoģiski līdzsvarotu komforta telpu. Viss lielā montāžas ceha jumta iesegums ir stikla kārniņi. Tos satur 180 grādos izliegta kaļamā ķeta armatūras konstrukcija. Dabīgā dienasgaisma pat darbmašīnu trokšņu un dūmgāzu apstākļos kopumā rada svētsvinīgu noskaņu. Te jau var teikt – darbs kā svētki. Taču ceha izteiksmīgais monolītums padomju ražošanas svētuma – sociālistiskā plāna vārdā nežēlīgi grauts ar "modernu" tehnoloģiju primitīvu ieviešanu – cauruļu un vadu mudžekļiem, milzīgiem plakātiem, slavinošiem komunistisko darbu, trīskrāsu grīdas flīžu labošanu ar parastu betonu...

Bet 1901.gada augustā, cara apmeklējuma laikā rūpnīcas cehos bija uzstādīta nupat no Vācijas atvestā virpa ļoti garu detaļu apstrādei. Tās vadotņu garums sasniedza 30 metrus, un darbagalds bija paredzēts kuģu dzenvārpstu apstrādei. Montāžas cehā bija arī citi tehnikas brīnumi – 1898.gadā Sanktpēterburgā izgatavotā garenēvele, konisko zobratu metāla ēvelmašīna un horizontālā frēze.

Diemžēl visas šīs arhaiski noformētās darbmašīnas nav saglabājušās līdz mūsdienām. Neskatoties uz to ievērojamo mūžu, tās līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem tika izmantotas, jo bija izcilas ar savu lielo precizitāti un ērto apkalpošanu. Rūpnīcā esošais "pieres" virpas prototips bija sastopams jau 19. Gadsimta pirmajā ceturksnī Anglijā, metālgriešanas darbgaldu būves pamatlicēja H. Modsleja dibinātajā fabrikā. 1898.gadā Liepājā uzstādītā "pieres" virpa 2x5 metru metāla detaļas apvirpošanai jau toreiz bija retums. Vēlāk to pilnībā izkonkurēja karuseļvirpas un ir pamats uzskatīt, ka Tosmares rūpnīcā šāds darbgalds kā vienīgais Eiropā "nomira" pavisam nesen – 1995.gadā.

1901.gada augustā rūpnīcas citā cehā Nikolajs II pārliecinājās, kā, šņācot un karstas tvaika strūklas mētājot, trīstonnīgais āmurs kā baznīcas sveci saplacina nokaitēta metāla kluci. Ik pa laikam no sutas mākoņiem un ogļu putekļiem pazibējis kalēja Riekstiņa ādas skotelē iešņorētais ducīgais stāvs.

Divdesmitajos gados šim tvaika āmuram radās konkurents – piectonnīga iekārta kuģu tvaika katlu kalšanai.

Kopš cara apmeklējuma Tosmares rūpnīcas veterānu vidū klīst leģenda par cara zelta pulksteni, kam kalējs vāciņu aiztaisījis ar tvaika āmura pietu.

Darbmašīnas izmantotas pirmo Krievijas zemūdeņu montāžas detaļu gatavošanā 1904.gadā. Uz tām, piemēram, izgatavotas detaļas uz savu nolemtības vietu Cusimu aizejošajai krievu Baltijas ekskadrai 1904.gada oktobrī.
Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados uz vēsturiskajām darbmašīnām apstrādāti pirmo Latvijas lidmašīnu mezgli, ražoti dzelzceļa vagoni, pirmais metāla pontonu tilts pāri Daugavai, vēja ģeneratori un lauku apstrādes mašīnas.

Tagad Tosmares kuģu remontu rūpnīca no kultūras mantojuma viedokļa diemžēl ir kā nevarīgi apraudams nelaiķis. To "nokāva" barbariskais Krievijas flotes atstāto zemūdeņu sagriešanas drudzis, kad kāpā ar submarīnu metālu "aizgāja" vēsturiskās virpas, kā arī piedzīvotie "mērnieku laiki" rūpnīcas teritorijas dalīšanai...

Liepājas kuģu remonta rūpnīcas komplekss ar dokiem, montāžas cehiem un vēsturiskās darbmašīnas tajos bija paredzēts iekļaut valsts aizsargājamo Latvijas tehnikas pieminekļu sarakstā. Diemžēl – pašu nihilisma un visur esošo nejēgu dēļ arī šī Eiropas kopējā mantojuma daļa ir zudusi.