Ziņu par premjeres Laimdotas Straujumas lēmumu atbrīvot no amata savas valdības ministru Eināru Cilinski uzskatu par politiķu kārtējo iztapšanu provokatoriem un spēlēšanos ar valsts stabilitāti.  

Oficiāli gan valstssieva (Laimdota Straujuma) skaidro, ka ministrs nepildīšot visa ministru kabineta lēmumu par to, ka valdības locekļiem liegts piedalīties 16.marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa Rīgā, jebkādā veidā atceroties latviešu leģionārus, kas šajā dienā 1944.gadā piedalījās pirmajā kaujā pret sarkanarmiju.  

Taču ... rīkojums tapis jau trīs dienas pirms 16.marta!  Šī laikam būs reize, kad ministrs tiek sodīts par nodomu, kas vēl nav realizēts.

Šis gadījums kārtējo reizi neapliecina savas valsts Latvijas cieņpilno stāju, atceroties karavīru piemiņu, bet gan gatavību padevīgi iztapt  prokomunistu un melnsimtnieku provokatoriem.

Lasu viedokļus, kas iesaka Cilinska kungam 16.martā nerēgoties pie Brīvības pieminekļa Rīgā, bet gan aprobežoties ar ziedu nolikšanu Lestenes Brāļu kapu memoriālā. Jā, Cilinskis solījis, ka Lestenes kritušo karavīru piemiņas pasākumā arī piedalīsies. Taču tad man jautājums viedokļu autoriem: Varbūt mīļā miera labā varētu izgatavot pārvietojamu Brīvības pieminekļa statuju un pēc vajadzības, lai tikai nedotu iemeslu „piektās kolonas” profesionālajiem provokatoriem”, to uz auto piekabes pēc vajadzības un kalendāra datumiem nogādāt konkrētajā vietā?

Pazīstot Eināru Cilinski, man prieks, ka viņš „nesaslima”, „neizbrauca komandējumā” vai  viņam tieši svētdien nebija jāpiedalās skolas vecāku sapulcē.

Einārs ir no „vecā” LNNK vīriem, kas mierīgā darba ritmā administrējis gan Nacionālās Apvienības politiskās, gan pašvaldību reformu un vides plānošanas jautājumus.  Un prieks arī par to, ka Cilinska kungs pašreiz ir retais, kurš NA pārstāv pragmatiskāko, ar uzpūtīgo radikālismu neinficēto NA daļu.

Visu cieņu!

Uzziņai
Atgādināšu, ka 1998.gada 29.oktobrī ir pieņemto Deklarāciju "Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā" neviens nav labojis vai atcēlis.

Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā
1998.gadā pasaules masu informācijas līdzekļos, ārvalstu valdībām, kā arī starptautiskām organizācijām tiek sniegtas aplamas ziņas, ka latviešu leģionāri, kas Otrajā pasaules karā Vācijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās pret PSRS, ir bijuši hitleriskā režīma atbalstītāji.

Vēsturiskās patiesības un latviešu karavīru labās piemiņas sargāšanas nolūkā paziņojam:

20.gadsimta trīsdesmitajos gados Eiropā izveidojās divas lielas totalitāras teroristiskas valstis. Šo valstu agresīvo mērķu realizēšana sākās ar tā saucamā Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanu, kura rezultātā tika likvidēta Latvijas Republikas valstiskā neatkarība un to pārmaiņus okupēja kā PSRS, tā Vācija.

Okupācijas režīmi pieļāva daudzkārtējus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus un pat kara noziegumus pret Latvijas tautu.

Abas okupācijas varas pārkāpa 1907.gada IV Hāgas konvenciju par sauszemes kara likumiem un paražām, kas aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitāros darbos (konvencijas 52.pants). Abas okupācijas varas iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un iesaistīja dažādos pusmilitārajos formējumos. Par izvairīšanos draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs vai nāves sods. Rezultātā Latvijas pilsoņiem nācās Otrā pasaules kara laikā karot citam pret citu.

Piespiedu atrašanās PSRS bruņoto spēku rindās netiek uzskatīta par Staļina asiņainā režīma atbalstīšanu, turpretī piespiedu atrašanos to latviešu leģionāru rindās, kuri karoja Vācijas bruņoto spēku sastāvā, šobrīd zināmi politiskie demagogi traktē kā Vācijas fašistiskā režīma atbalstīšanu, lai gan latviešu leģiona iekļaušana Waffen SS sastāvā nekādā ziņā nebija atkarīga no Latvijas pilsoņiem.

Latviešu leģionā tiešām zināma daļa Latvijas pilsoņu iestājās brīvprātīgi, bet tas notika tāpēc, ka PSRS 1940.-1941.gadā realizēja Latvijā genocīdu. Simtiem cilvēku tika nošauti bez tiesas sprieduma, desmitiem tūkstošu tika deportēti uz PSRS attāliem apgabaliem. Arī Vācija šajā laikā pieļāva kara noziegumus un genocīdu Latvijā, tomēr tie Latvijas pilsoņus skāra daudzkārt mazākos apjomos. Tāpēc zināma daļa Latvijas pilsoņu uzskatīja, ka, iestājoties leģionā, viņi aizsargā sevi un savas ģimenes pret jaunām PSRS masveida represijām, kas vēlāk tiešām arī sekoja.

Leģionā iesaukto un brīvprātīgi iestājušos karavīru mērķis bija nosargāt Latviju no staļiniskā režīma atjaunošanas. Viņi nekad nav piedalījušies hitleriešu soda akcijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Latviešu leģions līdzīgi Somijas armijai karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet gan tikai pret vienu tās dalībvalsti - PSRS, kas attiecībā pret Somiju un Latviju bija agresors. Kad Vācijas bruņoto spēku virspavēlniecība mēģināja sūtīt leģionārus kaujās pret ASV, Lielbritānijas un Francijas bruņotajiem spēkiem, visi leģiona virsnieki un karavīri no tā kategoriski atteicās. Tāpēc Rietumu sabiedrotās valstis - ASV, Lielbritānija un Francija jau 1946.gadā noskaidroja latviešu un igauņu leģiona jautājumu un piešķīra leģionāriem politisko bēgļu statusu. ASV pārstāvniecība 1950.gadā atkārtoti deklarēja: "Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām."

Latvijas kā okupētas valsts tiesības pret okupētājvalstu pieļautajiem starptautisko tiesību normu pārkāpumiem tās teritorijā nodrošina minētā Hāgas konvencija, kas nosaka: "Karojošai pusei, kas pārkāpusi šos noteikumus, ir jāmaksā kompensācija."

Tāpēc Latvijas valdības pienākums ir:

1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējām valstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas viņiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās;

2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.

Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis
29.10.1998.