Andris Kūla ir aktīvs liepājnieks, kurš mīl un rūpējas par dzīvniekiem. Iepazīstinām ar viņa vērojumiem diskusijas raisījušajā Liepājas dzīvnieku patversmē agrāk un tagad.

Lai neviens nejustos apvainots un aizskarts, gribu pateikt, ka šajā rakstā izteiktas tikai manas personīgās pārdomas, kuras neizsaku nosodījuma formā. Neesmu soģis, bet liecinieks.

Viss sākās ar to, ka kopā ar sievu Gitu centāmies palīdzēt kaķēniem un kaķenītei, kuri cieta no sala Kungu ielas neapsaimniekotā teritorijā. Tā sākās interese par tām organizācijām, kuras aizstāv mūsu mīluļus – suņus un kaķus – no mūsu pašu (cilvēku) patvaļas. Tāpēc arī abi devāmies uz Liepājas patversmi, cerībā sastapt līdzīgi domājošus cilvēkus, jo, kā zināms, tikai kopībā ir spēks.

Pirms tam apskatījām Liepājas patversmes mājaslapu un konstatējām, ka informācija tur gandrīz nemainās, pusgadu tiek piedāvāti septiņi suņi, bet realitātē patversme izrādījās pārpildīta.

Patversmes vadītāja Anžela Dolmatova mūs uzņēma visai atturīgi, priekšlikumu par to, ka Gita varētu fotografēt patversmes iemītniekus un ievietot plašsaziņas līdzekļos, uzklausīja un teica, ka DZAG (Dzīvnieku aizsardzības grupa, Dolmatova ir tās priekšsēdētāja) to apdomās. "Apdomāšana” ieilga, kas darīja mūs aizdomīgus, neprasījām taču ne adoptēt kādu dzīvnieku, ne pieņemt mūs darbā, tikai vēlējāmies brīvprātīgi palīdzēt ar informācijas izplatīšanu, kas varētu sekmēt patversmes darbību.

Dolmatova ar atbildi vilcinājās vairākas nedēļas, bet, redzot mūsu neatlaidību, tomēr padevās, atļaudama mums darboties DZAG programmā "Atbalsti mīluli!’’. Nekādā gadījumā nedrīkstējām fotografēt patversmē jaunienākušos dzīvniekus. Uz jautājumu ‘’Kāpēc ne?’’, atbildi nesaņēmām. Tātad, pastāvēja kāds ļoti būtisks iemesls, varbūt pat ļaunprātīgs, kāpēc vadītāja bija ieinteresēta apstāklī, ka patversme ir pārpildīta, bet bez saimnieka palikušajiem dzīvniekiem netiek aktīvi meklētas mājas.

Uz to brīdi mums ar Gitu jau bija, kaut arī neliela, tomēr pieredze māju meklēšanā gan kucēnam, gan pieaugušam sunim, gan vairākiem kaķu bērniem, zinājām, ka reāli ir cilvēki, kuri vēlas dzīvnieciņus pieņemt. Tomēr, saprotot, ka veiksmīgai sadarbībai galvenais nav mūsu ‘’patīk’’ vai ‘’nepatīk’’, bet patversmes dzīvnieku intereses, pieņēmām Anželas piedāvājumu kļūt par brīvprātīgajiem, kas patversmes suņus izved pastaigā. Par mūsu mīluļiem kļuva bailīgākie patversmes suņu bērni – brālītis un māsiņa, kuriem devām vārdus Remis un Ronda. Pēc vairāku mēnešu pūlēm, ejot uz patversmi divas reizes nedēļā, mums izdevās Remi socializēt un atrast tam mājas. Diemžēl Ronda savu glābēju patversmē gaida vēl šodien.

Stāvoklis patversmē bija kritisks, tajā uzturējās vairāk iemītnieku, nekā pieļauj noteikumi, un vadītāja, manuprāt, nedarīja neko, lai šo stāvokli uzlabotu. Ikkatru mūsu priekšlikumu, kā uzlabot dzīvniekiem uzturēšanos patversmē, vadītāja noraidīja. Šokēja, ka jau kopš 2002.gada ne tik mazais Liepājas pilsētas domes piešķirtais ikgadējais finansējums nav redzami lietderīgi izmantots – būri bija mitri, tumši, auksti, jo pastāvīgi pūta caurvējš, laukums, kur izlaiž suņus būru tīrīšanas laikā, vienos dubļos. Vēl dīvaināk bija redzēt Anželu priecājamies par patversmē jaunpiedzimušajiem kucēniem un kaķēniem, jo pieaugušie dzīvnieki patversmē mitinās nesterilizēti un nereti vairojas. Vai gan patversmju mērķis nav mazināt un kontrolēt bezmāju dzīvnieku skaitu, nevis to vairot?! Vai tiešām patversmes veterinārārste Sarma Korkliša savlaicīgi nepamanīja grūtniecību, bet šo faktu konstatēja, tikai atrodot jau piedzimušus mazuļus?

No cilvēkiem, kuri tur nāca pieteikties kā brīvprātīgie, lai varētu vest pastaigās suņus vai jebkā citādi palīdzēt, vadītāja veikli distancējās, aizbaidot patiešām jaukus un sirsnīgus cilvēkus, ar kuriem sapazināmies un joprojām sazināmies. Varbūt nevēlējās liekas acis un ausis?

Pārliecinājāmies, ka Dolmatova ir lielisks sadzīviskās aktiermeistarības paraugs, un viņas devīze varētu būt ‘’jo nekaunīgāki un neticamāki meli, jo labāk’’. Neiedziļināšos visā pieredzētajā, kur netrūkst gan kuriozu, gan traģisku un ļoti cietsirdīgu momentu, teikšu tikai, ka piedzīvotais lika saprast, ka jāmēģina kaut ko mainīt, manuprāt, neprasmīgajā un uz dzīvnieku labturību neorientētajā patversmes vadības stilā – cik nu tas ir manos spēkos. Tieši tāpēc dalījos savās aizdomās ar Liepājas domes deputātu Ivaru Kesenfeldu, kurā atradu dzirdīgas ausis. Rezultātus nevajadzēja ilgi gaidīt, notika PVD pārbaude, kura konstatēja, ka steidzīgi nepieciešams patversmes iemītnieku dzīvojamās ēkas jumta remonts, kā arī mēneša laikā jāatrod mājas14 suņiem.

Deputāts arī rosināja pašvaldību, ka patversmē vajadzētu ienākošo un iemidzināto dzīvnieku sabiedrisku kontroli. Taču šo priekšlikumu gan Anžela, gan iepirkuma veicējs SIA "Eko Kurzeme”, gan pašvaldība uztvēra kā kara pieteikumu, mēs ar Gitu iekļuvām Dolmatovas ”melnajā sarakstā”.

Redzot, ka patversmē nekas nemainās, septembrī ar savu draugu atbalstu nolēmu rakstīt Dzīvnieku ētikas padomei Rīgā par stāvokli Liepājas patversmē.

Tomēr viss jau nav tikai melns vai balts – ar Anželas piekrišanu, vēl pirms biju izteicis priekšlikumu par kontroles nepieciešamību, izveidojām un izvietojām zooveikalos plakātus ar to suņu fotogrāfijām, kuri meklē mājas. Pateicoties gan plakātiem, gan mediju attieksmei, kuru dēļ liepājnieki beidzot uzzināja, ka Liepājā ir tāda patversme, augustā vairāk nekā puse no patversmē esošajiem dzīvniekiem atrada mājas! Domāju, nekļūdīšos teikdams, ka tāds adopciju rekordskaits mēnesī līdz tam patversmes vēsturē vēl nebija bijis. Kopš 2011. gada septembra ar Dolmatovu ļoti aktīvi sadarbojas arī "Kurzemes Vārds”, aicinot cilvēkus mājas mīluli meklēt tieši patversmē. Tas tiešām ir apsveicams solis, un man ir prieks, ka pilsētas laikraksts arī vēlas palīdzēt pamestajiem dzīvniekiem.

Diemžēl patversmes jumts joprojām gaida remontstrādniekus, nav arī reālas dzīvnieku aprites kontroles. Līdz novembrim visi patversmei piešķirtie domes līdzekļi bija izlietoti, un līdz jaunam pašvaldības iepirkumam klejojošo dzīvnieku izķeršana pēc domes amatpersonas Daces Liepnieces teiktā Liepājā notiek tikai ārkārtas gadījumos, piemēram, ja atrasts sabraukts vai arī pilsētā parādījies agresīvs dzīvnieks (līdz gada nogalei bijis tikai viens šāds gadījums, kad patversmē nogādāts satiksmes negadījumā smagi ievainots dzīvnieks).

Pēc Liepnieces teiktā, pieteikšanās termiņš uz tiesībām veikt klaiņojošo dzīvnieku izolāciju un aprūpi Liepājā ir 18.janvāris, reāli ar konkursa uzvarētāju līgumu varēs noslēgt ne ātrāk kā februāra otrajā pusē.

Tomēr patversmē dzīve turpinās, un tur joprojām atrodas dzīvnieki, kam vajadzīgas mājas.

Kad iepriekšējo reizi kopā ar domes un biedrības "Par Liepāju” pārstāvjiem apmeklējām patversmi, pamanīju pozitīvas izmaiņas: bez paklājiem uz grīdām pieaugušajiem suņiem bija katram savs būris, bet pie katra būra parādījusies informācija ar suņa vārdu, numuru, kad nonācis patversmē.

Tas vieš cerību, ka "pretstatu cīņā” un sabiedrības interesei par Liepājas patversmē notiekošo neatslābstot, apstākļi dzīvnieku patversmē turpinās uzlaboties un Liepājas dome izrādīs vairāk ieinteresētības, kā tiek izlietota pašvaldības nauda un vai tā tiešām sasniedz mērķi – dzīvnieku labturības nodrošināšanu Liepājas dzīvnieku patversmē.