Gunārs Silakaktiņš aicina – solidarizējoties ar pirms gada veikala „Maxima” drupās bojāgājušiem un viņu tuviniekiem, vismaz šodien – 21.novembrī – neapmeklēt šo tirdzniecības vietu.

21.novembris, gadu pēc veikala „Maxima” traģēdijas Rīgā, Zolitūdē, joprojām nebūs ne taisnīga atceres, ne piemiņas vai sēru diena.  Manuprāt, tā būs skaudra un rūgta vilšanās sajūta arī tiem, kurus šis šaušalīgais notikums tieši neskāra un kuru tuvinieki joprojām ir tepat, līdzās. Vilšanās ir par to, ka 54 bojāgājušie, dienām ritot, top vairāk un vairāk aizmirsti, ka viņu bojā ejas stāstā joprojām nav vainīgo un līdzatbildīgo.

„Šis ir gadījums, kad ir jāsauc skaidri, tā ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība. Tā arī attiecīgu būtu jārīkojas," pirms gada 21.novembra vakarā publiski paziņoja Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Tagad, gadu pēc notikušā, Latvijas Neatkarības svētkos 18.novembrī pie pieminekļa Brīvībai tikai Prezidents joprojām uzturēja šo savu pārliecību. Citas valsts augtākās personas, kas vēl dažus mēnešus pēc bojāgājušo nāves bārstīja solījumus par „ātru, objektīvu un taisnīgu” notikušā izmeklēšanu un vainīgo sodīšanu šķietami par to aizmirsušas. Vērojot notikumu gaitu, rodas iespaids, ka joprojām nav vainīgo, nav atbildīgo, un pamazām viss pārklāsies ar aizmirstības zāli. Tas ir – vainīgos atradīs, bet tie jau sodīti – tie 54 bojāgājušie, kas paši iegāja veikalā tieši tajā laikā, kad nepārvaramas varas dēļ Liktenim labpatikās, lai virs nelaimīgo galvām iebruktu daudztonnīgās griestu sijas.

Taču cilvēki, pēc Prezidenta novērtējuma šim „alkatības un bezatbildības” rezultātam vēl tajā pašā vakarā bija devuši savu novērtējumu, un „Maxima” veikalu tīklam Latvijā sabiedrība izteica skaidru attieksmi – tajos vairs neiepirkties. Ja atceramies, tad sašutumu pastiprināja arī tolaik veikalu tīkla „Maxima Latvija” valdes locekļa Gintara Jasinska publiskais teksts par to, ka nekas jau īpašs nav noticis, un viņam neesot iemesla par to atvainoties vai justies par kaut ko vainīgam.

Īsi pēc traģēdijas šiem veikaliem Latvijā apgrozījums samazinājās pat par piekto daļu. Arī es sev nosolījos vairs neiepirkties, kā man šķita, pircēju asinīm klātā zilo lielburtu izkārtnes ēnā. Taču jau drīz, šā gada septembrī, „Maxima” bija pārsniegusi 2013.gada apgrozījumu!

Redzu atkal tautiešus kā no klaušu laikiem stāvot lepnības tukšajām acīm pie preču vitrīnām vai slājam rindā pie kasēm, stumjot iepirkumus ratiņus un rēķinot ietaupītos centus. Kādi ļaudis, savu sirdsapziņu vārdojot, pat sev un citiem iestāsta, ka boikots tikai atspēlēšoties pirmkārt pret pašu vietējiem – veikalu apkopējiem un kasieriem.

Uzaustot 21.novembra rītam Liepājā, gribu aicināt līdzpilsoņus – godināsim pirms gada Zolitūdē bojā gājušos tieši zem tāda paša veikala izkārtnes, kādu šodien bijāt ieplānojuši apmeklēt! Mainiet savus nodomus, palieciet šodien mājās vai sameklējiet citos plauktos nepieciešamo! Būsim solidāri un kaut uz dienu, stundu, kaut 15 minūtēm neatbalstīsim „Maximu”, kas „alkatībā un bezatbildībā” līdzvainīga šajā traģēdijā.