Pasaules ekonomiskās krīzes (1929. – 1933.) jeb "Lielās depresijas" stindzinošo elpu Liepājā sāka sajust 1930.gada rudenī. Tajā laikā pilsētā dzīvoja 57 238 liepājnieki.

Ggda sākumā Darba biržā bija reģistrēti 1738 bezdarbnieki, bet rudenī – jau 2066, kas bija 14% no visu darba spējīgo skaita.
Kā vienu no saimnieciskās dzīves stabilizācijas faktoriem pilsētas galva Leonhards (Leo) Lapa (1882. – 1942.) redzēja daudzu vietējo mazo uzņēmumu atbalstīšanā un jaunu dibināšanā. Un tam bija rezultāts. Pēc krīzes, 1935.gadā, pilsētā darbojās 267 ražojoši uzņēmumi ar vismaz pieciem algotiem strādniekiem katrā. Tas gan, salīdzinot ar laiku pirms Pirmā pasaules kara, bija stipri niecīgi, jo tad Liepājā pastāvēja 57 lielas ražotnes ar vismaz 20 strādniekiem.

Pārskatot 20.gadsimta trīsdesmito gadu Liepājas ražojošo uzņēmumu vēsturi, kā tipisks saimnieciskās depresijas laika produkts minama akciju sabiedrības "Liepājas pulvera fabrika" dibināšana un darbība.

Kopš 1920.gada Liepājas Kara Ostā jau darbojās neliela sprāgstvielu ražošanas darbnīca, kas bija Latvijas armijas Artilērijas laboratorijas nodaļa. 1922.gadā to nosauca par A/S "Latvijas tranzīta pulvera fabriku".   
1930.gada decembrī privātā dzīvoklī Dzintara ielā notika A/S " Liepājas pulvera fabrika" dibināšanas sapulce. Iepriekš bija saņemtas ministru prezidenta K.Ulmaņa un Latvijas Armijas štāba atļaujas. Fabrikas dibināšanā ļoti ieinteresēta bija arī Liepājas pašvaldība un personīgi Leonhards Lapa. Tieši ar viņa protekciju ticis pieņemts lēmums fabrikas vajadzībām bez maksas nodot lietošanā bijušo fortu teritoriju Klaipēdas šosejā pie Pērkones kanāla.

Pulvera fabrikas akcionāri bija četri – pulkvedis, Liepājas artilērijas laboratorijas priekšnieks Pēteris Miķelsons (1878.–1958.), pulkvežleitnants Andrejs Gūtmanis (1894.–1954.), viņa brālis, karakuģa "Virsaitis" komandkapteinis Jānis Gūtmanis (1896.–1941.) un armijas Artilērijas laboratorijas pirotehniķis Jūlijs Putna (1892.–1954). Katram akcionāram piederēja 25% akciju. Izņemot Jāni Gūtmani, pārējiem kungiem bija diplomētu Pirmā pasaules kara pirotehniķu pieredze vēl cariskās Krievijas artilērijas laboratorijās un artilērijas parkos.

Fabrikas ražotne neaizņēma visu pussalu. Kanāla ziemeļu pusē vēl tagad redzamajos betona kazemātos notika melnā dūmu pulvera sastāvdaļu – kokogļu, sēra un amonija nitrāta sagatavošana. Atsevišķā pazemes telpā bija ierīkota biezinātava – horizontālā rotējošā tunelī pulvera komponentus sajauca gatavā sprāgstvielā. Nejaušas eksplozijas draudu dēļ maisus ar gatavo produkciju bija bīstami uzglabāt ražošanas vietā, tādēļ par noliktavu kalpoja attālāk esošais baterijas tālmēra postenis. Citas pazemes telpas, kam bija ierīkotas papildus ventilācijas izejas, kalpoja par aktivizēto kokogļu noliktavām. Vēl tagad "pulvera kalnos" šur tur redzama melna augsnes kārta.

Pieprasījums pēc Liepājas dūmu pulvera bija liels. To lietoja jaunsaimnieki savu tīrumu atbrīvošanā no celmiem un akmeņu spridzināšanā. Pulveri pirka mednieki, kam bija par dārgu iegādāties vācu jau gatavo munīciju. 1932.gadā fabrika sāka ražot salūta un gaismas raķetes un mājas apstākļos pagatavojamus uguņošanas komplektus. 1936.gadā fabrika saņēma Latvijas Armijas pasūtījumu brizanto amonīta sprāgstvielu eksperimentālas partijas izstrādei, kā arī bigforda auklu un spridzināmo kapseļu piegādei. 1938.gadā, sākoties Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecībai, bija nepieciešamas 6 tonnas sprāgstvielu. Zviedru inženieri, kas projektēja un vadīja celtniecību, ieteica tās pirkt viņu valstī. Taču Latvijas valdība šo produktu iegādājās no liepājniekiem par Ls 17 kilogramā, kas bija par 60% lētāks. Tirdzniecības reģistrā par 1934.gadu piemēram uzrādīts, ka fabrikas apgrozījuma summa bijusi Ls 85 457, kas turpmākajos gados dubultojusies.

Saprotams, ka četru ambiciozu un taisnprātīga rakstura vīru starpā ne vienmēr valdīja saprašanās. Augot peļņai, tika iegādāts nekustamais īpašums Liepājā un Rīgā, celtas mājas, nopirkta Liepājas Tenisa kluba zeme un auto. Andrejs Gūtmanis uzbūvēja skaistu ģimenes māju Dzintara ielā 15, kas arī šodien vērtējama kā arhitektūras pērle ar Austras koka fasādes dekora motīviem.

Domstarpību dēļ 1935.gadā fabrikas vadītāja vietu atstāja J. Putna, kas Lielā ielā 5 atvēra savu medību piederumu un ieroču veikalu. Turpmāk fabrikas direktors bija Jānis Gūtmanis, kas 1939.gadā vairākus mēnešus mācījās pirotehniķu kursos Francijā. Arī fabriku, kurā strādāja 19 cilvēki, piemeklēja dažādas ķibeles un pat nelaimes. Par ražotni pastiprināti interesējas komunistiskās PSRS spiegi, Vācijas un Polijas izlūkdienesti. Piemēram, 1926.gadā Latvijas pretizlūkošanas nodaļa ilgstoši sāka izsekot kādu padomju Krievijas ārējā izlūkdienesta savervētu sievieti, Liepājas Artilērijas laboratorijas darbiniecei. 1937.gada 20. februāra agrā rītā liepājniekus pamodināja divi apdullinoši sprādzieni. Dzīvokļos no sienām krita gleznas, apstājās pulksteņi... Eksplozijas spēks salauza kanāla ledu. Sprādziens izdzēsa fabrikas mehāniķa Jāņa Sukuta dzīvību un fabrikai nodarīja ap Ls 10 000 zaudējumu. Līdzīgā negadījumā gāja bojā strādnieks Žanis Dārznieks. Laikrakstā "Kurzemes Vārds", rakstot par šīm nelaimēm, citēja A/S valdes viedokli, ka "ļaunprātība nav konstatēta" – acīmredzami norādot, ka tā ir bijusi iespējama.

A/S "Liepājas pulvera fabriku" pēc okupācijas nacionalizēja jau 1940.gada augustā. To uzskatīja ne tikai par darbaļaužu ekspluatācijas piemēru, bet vēl bīstamāku ar savu produkciju pašai proletariāta varai. Mašīnas un iekārtas izveda uz Kara Ostu, un, tā kā tām vairs neatrada pielietojumu, tās iznīcināja. Arī fabrikas akcionārus piemeklēja līdzīgs liktenis.

Jāni Gūtmani, kas 1939.gada janvārī bija iecelts par Latvijas Kara flotes zemūdeņu bāzes komandieri Liepājā, NKVD arestēja 1941.gada sākumā un viņš pazuda čekas moku kambaros. Pēteris Valdemārs Miķelsons ar ģimeni 1944.gadā devās bēgļu gaitās un mira Adelaidā, Austrālijā.
Andrejs Gūtmanis mūža novakari pavadīja trimdā Ņujorkā, ASV.
Jūlijs Putna palika Liepājā, strādāja par sakņu bāzes inspektoru un "Metalurgā". Miris 1954.gada 6.jūlijā.
Dienvidu fortu kazemātos atkal dzīvo pelējums un aizmirstība. Šīs rindas lai ir kā piemiņa un atgādinājums, ka līdzīgas ekonomiskas bezcerības apstākļos Liepājā atradās drosminieki, kam veiksme un risks pavēra iespēju strādāt, pelnīt un ekonomiski stiprināt Latviju.

Apraksts tapis, pateicoties Jūlija Putnas meitas A. Upītes atmiņām.