Raina Pivovarova atklāti stāsta par apstākļiem un cilvēkiem, kas saistīti ar satiksmes negadījumu, kurā cieta viņa pati un bojā aizgāja viņas sunītis.

30.decembrī policija izplatīja ziņu, ka iepriekšējā dienā – 29.decembrī – Liepājā satiksmes negadījumā cietusi gājēja un miris viņas suns.

Kā skaidroja policija, negadījums noticis, kad 1959.gadā dzimis vīrietis, vadot automašīnu "Toyota Rav 4" pa Uliha ielu, uz gājēju pārejas uzbrauca 1953.gadā dzimušai gājējai, kura šķērsoja gājēju pāreju kopā ar suni.

Sieviete guva miesas bojājumus, bet suns negadījumā mira.

Starp citu, tajā pašā dienā Liepājā cits braucējs citā vietā tieši tāpat uz gājēju pārejas notrieca cilvēku.

Abi gadījumi diemžēl nav ne pirmā, ne, visticamāk, pēdējā reize, kad gājēji cieš braucēju neuzmanības, pārgalvības, visatļautības, nesodāmības apziņas vai vēl kādu citu iemeslu dēļ. Mūsuprāt, šajā kontekstā pamācošs ir Rainas Pivovarovas stāsts, kura cieta negadījumā, šķērsojot Uliha ielu 29.decembrī.

"29.decembrī izgāju no mājas ar savu astoņus gadus veco sunīti pastaigāties uz parku. Atgriežoties mājās, pie Uliha ielas gājēju pārejas iepretim Vītolu ielai, pirms doties pāri, kārtīgi paskatījos gan pa kreisi, gan pa labi. No abām pusēm tuvojošās mašīnas bija vēl lielā gabalā, apmēram vienādā attālumā, un es droši gāju pāri. Bija gaiša diena..." – savu stāstu iesāk Raina Pivovarova.

Suns (marmora jeb raibais taksis), kurš bija mācīts, un pa ielu nemēdza skriet, gājis soli priekšā. Kad abi tikuši pāri pusei, suņa saimniece šausmās sastingusi, jo trakā ātrumā virsū nesusies automašīna. Tādā ātrumā, ka Raina, kura jau astoņus gadus diendienā šķērso šo pāreju, un, zinot šoferu paradumus, vienmēr bijusi uzmanīga, šoreiz nav paguvusi reaģēt. Atjēgusies jau guļot zemē. Suns vispirms uzrauts uz mašīnas pārsega, pēc tam nokritis zemē, apkārt mētājušies plastmasas gabali. "Domāju no sunīša pavadas, bet tā bija vesela".

Turpat esošajā autobusa pieturā stāvējis diezgan daudz cilvēku, daži tūdaļ steigušies palīdzēt piecelties un tikt ielas malā, vaicājuši, vai nevajag saukt "ātros".

"Pienāca arī vainīgais auto vadītājs un taisnojās, ka braucis tikai ar 30 km/h, kamēr kāda jauna sieviete viņu apklusināja, sakot, ka arī pati ir autovadītāja, un redzējusi, ka ātrums bijis daudz lielāks."

Jaunā sieviete tūlīt arī zvanījusi policijai.

"No ātrās palīdzības atteicos, jo mani bija pārņēmis šoks – nejutu nekādas sāpes, tikai uztraukumu par savu sunīti, un galu galā arī pati biju tikai par mata tiesu no nāves." Tobrīd pienākusi klāt kāda cita sieviete, kas braukusi garām, un izņēmusi vēl dzīvo suņuku no saimnieces rokām, solot to tūdaļ aizvest uz netālo Dzintara Tīda klīniku, ko arī izdarījusi. Diemžēl sunītis jau pa ceļam miris. Veterinārārstam atlicis vien konstatēt iemeslu – smagi traumēts un pilnībā pārlauzts mugurkauls.


Būdama šokā no saņemtā trieciena un pārdzīvojuma suņa dēļ, vēl vienu šoku cietusī piedzīvojusi, kad ieradusies ceļu policija. "Viens no policistiem uz mani sāka kliegt – kur es esot stāvējusi! Stāvējusi, nevis gājusi pa gājēju pāreju! Kad teicu, kāpēc viņš uz mani kliedz, policists lika parādīt, kur noticis negadījums."

Lai gan cietusī domājusi, ka to nespēs, dubļos uz ielas skaidri bijusi redzama vieta, kur viņa notriekta – uz trešās baltās līnijas, skaitot no pretējās puses ietves. Arī policists apjautājies, vai nevajag mediķu palīdzību, no kā sieviete atteikusies, jo vēl joprojām neko nav jutusi. Kopā ar vainīgo, kas nu skandinājis, ka sievieti ar suni nav redzējis, iegriezušies šķērsielā. Cietušajai likts rakstīt iesniegumu, izklāstot notikušo. "Sākumā nespēju koncentrēties – tikko bija piebraukusi sieviete, kas aizveda manu sunīti, un pateica, ka tas pa ceļam miris. Tad policists man diktēja, bet likās, ka teiktais īsti neko neizsaka, mēģināju pielikt kaut ko no sevis."

Pa to laiku cietušās sievietes labās rokas apakšdelms sācis strauji pietūkt, taču policists mierinājis – ja pirkstus var pakustināt un pat rakstīt, tad jau lauzta nebūšot.

Tikmēr otrs policists aicinājis iesēsties vainīgā mašīnā, jo tas gribot parunāties. Vainīgais visu laiku ticis uzrunāts vārdā – Vilmārs. "Auto nesēdos, tikai raudāju un teicu, ka gribu savu sunīti atpakaļ."

Galu galā sieviete pierunāta vismaz nosaukt savu telefona numuru, lai vainīgais varētu ar viņu sazināties.

Nākamajā dienā notikusi saruna. "Man šausmīgi sāpēja sirds – sunītis gaidīja savu saimnieci, priecīgs gāja pastaigāties, nenojaušot, ka mājās vairs neatgriezīsies, jo viens bezatbildīgs braucējs vienkārši "neredzēs", kas notiek uz gājēju pārejas..."

Vīrietis izrādījis rūpes, vairākas reizes jautājis, kā sieviete jūtas, kā palīdzēt. "Teicu – nekā, man vajag tikai manu sunīti." Tad vīrietis piedāvājies nopirkt citu sunīti. "Ar tā brīža neadekvāto saprātu piezvanīju uz to pašu audzētavu, kur pirms astoņiem gadiem pirku savu suņuku, un tur man atbildēja, ka ir divi kucēni."

Piezvanījusi "Nelaimei", kā savā telefonā ierakstījusi braucēja vārdu, un pastāstījusi, ka sunītis ir dabūjams, un par tādu pašu samaksu, kā iepriekš. Vīrietis tajā pašā 30.decembra vakarā bijis klāt ar naudu un palūdzis uzrakstīt dokumentu, ka sievietei "nav pretenziju pret Vilmāru Bogdanovu, sakarā ar 29.12.2014. notikušo avāriju."

Vīrietis stāstījis, ka dzīvojot turpat netālu, Uliha ielā, braucot jau gandrīz 40 gadus un ne reizi neesot izraisījis avāriju. "Sirsnīgi atvadījās un priecīgs aizgāja mājās, domāju ar lielu atvieglojumu gaidīt Jauno gadu."

Pa to laiku Rainas Pivovarovas roka sākusi stipri sāpēt, un tūlīt pēc svētkiem, 2.janvārī viņa devusies pie ģimenes ārstes. Tur noskaidrojies, ka sprādzis elkoņa kauls. Arī mugura izrādījusies stipri satriekta, un ārste ieteikusi rehabilitācijas kursu, izrakstījusi arī pretsāpju līdzekļus, plāksterus, ziedes.

Sieviete pēc dažām dienām piezvanījusi Bogdanovam, lai pateiktu, ka viņai tomēr ir veselības problēmas un ar tām saistīti izdevumi. "Viņš ledainā tonī pajautāja: "Cik gribat?" Atbildēju, ka neesmu ne šantāžiste, ne izspiedēja, un lūdzu tikai nelielu palīdzību – cik viņš var atļauties un cik sirdsapziņa ļauj."

Atbilde bijusi īsa un strupa: "Padomāšu!".

Nākamajā dienā pēc šīs sarunas sievietei piezvanīts no policijas. "Šķita, ka tas pats policists, kas bija notikuma vietā. Pajautāja, kā ar veselību, vai esam tikušies ar vainīgo un vienojušies. Teicu – tā, ne pilnīgi. Tad gan policists pieminēja gan manu rakstīto apliecinājumu, ka pret Bogdanovu nav pretenziju, gan naudu.

Ieteica man savākt visus čekus un sniegt apdrošinātājam, jo Bogdanovs esot apdrošināts, kriminālprocesa jau tik un tā nebūšot, jo nekas nav lauzts, un vispār – tā jau varot maksāt man līdz mūža galam..."

Raina Pivovarova atzīst, ka jūtas pazemota, nekādus čekus nevākšot, nekur neiešot, nožēlojot arī, ka paņēmusi naudu sunīša pirkšanai. Sieviete no sirds pateicas nepazīstamajai, kas uzņēmās nogādāt viņas mīluli klīnikā, tāpat arī visiem autobusa pieturā esošajiem cilvēkiem, kas nekavējās viņai palīdzēt.

"Stāsts nav par to, ka man vajadzīga nauda, stāsts ir par mūsu sabiedrībā esošo attieksmi un attiecībām. Tāpēc gribēju izstāstīt, kas ar mani notika, kā cilvēki rīkojās – gan tie, kas palīdzēja, gan tie, kuri tikai glāba savu vai drauga ādu. Gribu iedrošināt arī citus neklusēt. Bieži mēs tādu vai citādu iemeslu dēļ nerunājam, tāpēc var zelt tāda visatļautība, neiejūtība, negodīgums, jo nekas jau par to nebūs – tā, tikai tāds drusciņš stresa attiecīgajā brīdī. Jo vairāk cilvēki cels gaismā dažādas nebūšanas, jo lielāka iespēja, ka vismaz daļa no šiem "visuvarenajiem" ievēros kaut jel kādas robežas..."