Izdevniecībā "Zvaigzne ABC" klajā nācis jaunākais Valda Rūmnieka un Andreja Miglas romāns par ģeniālo latviešu tēlnieku, Brīvības pieminekļa autoru Kārli Zāli (1888–1942) "Trīs zvaigznes".

Šis ir piektais abu rakstnieku tandēma garadarbs. Iepriekš klajā nākuši vēsturiskie romāni “Kuršu vikingi”, “Sveiks, jautrais Rodžer!” un “Viestura zobens”, kā arī biogrāfiskais romāns “Čaks”.

"Aicinājums atdzīvināt Latvijas vēsturi, lai tā kļūtu tuvāka un saprotamāka jaunajai paaudzei, ir dzirdēts bieži, un tam mērķtiecīgi un neatlaidīgi seko Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla," uzsver izdevniecība un sarunā to apliecina arī viens no autoriem – Andrejs Migla.

"Romāna galveno varoni lasītājs vispirms iepazīst viņa jaunības gados Liepājā, tad seko līdzi mācībām Kazaņā, Maskavā un Pēterpilī, kopā ar viņu priecājas par pirmajiem panākumiem, ir liecinieks neatlaidīgajam tēlnieka darbam jaunajā Latvijas valstī, arī mākslinieku bohēmai un trakulībām. Spēks un misijas apziņa strāvo no Kārļa Zāles tēla. Mierīgo jaunrades darbu reizēm kavē politiķu un kolēģu aizdomīgums un nenovīdība, sāpīgi laikmeta grieži, taču galvenais mākslinieka dzīvē vienmēr bijis viņa darbs, kas veltīts Latvijai un tautai" – teikts romāna priekšvārdā.

Kāpēc tieši Kārlis Zāle piesaistīja jūsu uzmanību?
Tāpēc, ka ir milzīgs tukšums pagātnes mantojuma apzināšanā! Ir izcili mākslas albumi ar darbiem, bet par personībām un laikmetu, kurā bija jāizcīna šie darbi, zinām gauži maz.

Mūsu lasītāji ir jaunieši, un viņiem tuvāk jāiepazīst laikmets, kurā dzīvoja un radīja mūžības vērtus darbus tādas personības kā Kārlis Zāle. Liepājniekiem īpaši jālepojas – tieši te veidojās viņa personība.

Grāmatai ir interesants vāks – kā no akmens.
Tā ir mana ideja, un tas ir Latvijas šūnakmens, no kura veidota arī Brīvības pieminekļa statuja.

Cik nodaļas grāmatā veltītas Brīvības pieminekļa tapšanai?
To ir grūti pateikt. Taču intrigas un skaudība pieminekļa tapšanas gaitā netrūka – Brīvības pieminekļa komiteju vadīja valsts prezidents Kviesis, kuram tika nosūtītas vairākas vēstules ar simtiem parakstu "pret" Zāles iesniegto metu. Parakstījies bija arī Latvijas tā laika inteliģences zieds – Ubāns, Straubergs, Virza, Ķempe un daudzi citi.

Vienā no vēstulēm slavēts Zaļkalna mets, kurš esot "viscaur plastiski dzīvs un, organiski augdams no savām arhitektoniskām formām, latviski īpatnēji pauž mūsu radošo garu".

Citā vēstulē pelts Zāles mets – "iekšēji nedzīvs, sameklēts un neīpatnējs, tamlīdzīgu pieminekļu ir daudz".

Strīdu un Brīvības pieminekļa likteni izšķīra toreizējais Rīgas mērs Andersons, kurš deva priekšroku Zāles metam.

Kur jūs meklējāt un atradāt materiālus par Zāles biogrāfiju?
Visās lielākajās tā laika avīzēs, arhīvos, muzejos – Kazaņā, Pēterburgā, Maskavā, Rīgā, Liepājā. Tas ir smags darbs. Arī fiziski – staipot šos milzīgos foliantus.

Par konsultācijām jāpateicas arī vēsturniekam Gunāram Silakaktiņam un mākslas zinātniecei Rutai Čaupovai.

Ko jaunu par Zāli uzzinājāt, pētot materiālus?
Ļoti daudzko! Pārsteidzošākais – cik tā bija talantīga paaudze, no kuras nāca Zāle, Liberts, Zariņš, arī piecus gadus vecākie Štālbergs un Priede. Ludolfs Liberts 18 gadu vecumā Kazaņā veidoja operu dekorācijas! Priedem un Štālbergam varam pateikties arī par to, ka Zāle izvēlējās mākslinieka ceļu, nekļūdams par jūrnieku, kas bija viņa jaunības sapnis.

Kam rakstnieki paredzējuši pievērsties tagad, kad Zāle jau ir "Zvaigznes ABC" un "Valtera un Rapas" grāmatnīcu plauktos?
Jau pusgadu strādājam. Bet pie kā, neteikšu. Ir tāds teiciens – ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti par saviem plāniem. Negribu, lai Dievi par mani smejas...