Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Cieņas apliecinājums Liepājai un teātrim – "Ainavu uzstādījumi"


atlikušas 250 zīmes


Cieņas apliecinājums Liepājai un teātrim – "Ainavu uzstādījumi" (1) Arta Butes personālizstāde

Autors: Sarmīte Pujēna
Pirmdienā, 04. jūlijā, 2016 | BIRKAS: izstāde , Artis Bute , Promenade Hotel , teātris
Izdrukāt Ziņot
FOTO: irliepaja.lv

Viesnīcas "Promenāde" galerijā līdz 31.jūlijam viesi un ikviens mākslas pazinējs aicināts aplūkot kādreizējā Liepājas teātra scenogrāfa, gleznotāja Arta Butes izstādi.

Darbos vīd noslēpumainas pļavas un purvi, liegi šūpojas zaļi meldri, veļas krāsaini miglas lauki (tos radot, izmantota cirkuļvelce), un tikai vienā gleznā – koki vēlā rudenī. Kopumā – 18 darbi.

Vaicāts par izstādes nosaukumu, Artis Bute mazliet padomā. "Sākumā biju domājis izstādīt bez nosaukuma, bet laika gaitā tas radās – "Ainavu uzstādījumi". Katra bilde ir kā mazs stāsts vai novele. Esmu vairījies no ilustratīvisma vai cenšanās gleznot "herbāriju". Tas izpaliek."

Lai gan darbos izmantoti dabas motīvi,  tie ir stilizēti, kanonizēti, katrā bildē pasvītrojot konkrētu ideju, noskaņu, stāsta mākslinieks.

Arta Butes mākslas cienītāji droši vien atceras, ka apmēram pirms gada viesnīcas "Promenāde" otrā stāva stiklotajā galerijā jau bija skatāma viena ekspozīcija. Toreiz tā bija Butes darbu pirmā izstāde Liepājā. Nu, tajā pašā vietā, tikai stāvu zemāk – otra izstāde. "Darbi tapuši no pērnā gada 1.augusta līdz šā gada Jāņiem." Beidzoties iepriekšējai izstādei, viesnīcas saimnieks Ivars Kefenfelds piedāvājis veidot vēl vienu izstādi. "Saņemot šādu piedāvājumu, arī tapa šī izstāde. Man ļoti patīk interjers, nav daudz tādu izstāžu zāļu, kur sienas veido vecie ķieģeļi. Tai ir savs smeķis, un arī darbi izskatās citādāk."

Strādājis visu ziemu. "Ziema ir visražīgākais laiks, jo ārā ir auksts, nekur negribas iet, un var sēdēt mājās un strādāt." Tikai divi no izstādītajiem darbiem gleznoti agrāk, pārējie – aizvadītā gada laikā.

"Tehnika ir manis paša gadiem izkopta. Strādāju uz kartona, jo uz audekla es to nevarētu dabūt. Akrils, laka. Eksperimentēju ar dažādām lakām."

Pēdējās desmitgades Artis Bute nodevies tikai glezniecībai, lai gan nozīmīgu vietu viņa dzīvē un mākslinieka tapšanā spēlējis teātris. Pēdējo reizi pamēģinājis pastrādāt teātrī pirms četriem gadiem un sapratis, ka... viss, visam savs laiks, un teātra laika ir aizgājis. "Bija tiešām grūti, tehnoloģijas ir attīstījušās, nekas nestāv uz vietas, un arī teātrī viss gājis uz priekšu... Tad sapratu, ja ko dara, tad jādara viens, jākoncentrējas vienā virzienā."

Tomēr "Ainavu uzstādījumi" ir mākslinieka "novēlots cieņas apliecinājums" Liepājai un tās teātrim, kurā viņš kā mākslinieks saņēmis pirmo iedrošinājumu – no režisora Oļģerta Krodera.

Artis Bute strādā savā darbnīcā, vienā no Rīgas "klusā centra" bēniņiem, skaistā jūgendstila namā. Tieši šis stils ietekmējis arī Arta rokrakstu, un viņa darbos izteikti jūtamas jūgendiskas noskaņas un motīvi. Pat gleznu rāmjos.

Ja ir otrā izstāde, tad vajadzētu būt arī trešajai, jo – trīs lietas labas lietas – izskanēja izstādes atklāšanā, un mākslinieks šai domai smaidot atsaucās. Tātad, šobrīd priecāsimies par "Ainavu uzstādījumiem", un gaidīsim, ko mākslinieks būs sarūpējis savai nākamajai izstādei Liepājā.

Par sevi...
1977.gadā pabeigta JRRMV (Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola), un tajā pašā gadā veiksmīgi nolikti iestājeksāmeni VMA (Valsts Mākslas akadēmija), scenogrāfijas nodaļā, tai laikā maz ko saprazdams, kas tā tāda SCENOGRĀFIJA vispār ir... Jo, augstskolā vajadzēja tikt par katru cenu, tāpēc, ka aiz muguras jau stāvēja iespējamais dienests Padomju armijā, no kuras visi puiši mēģināja tikt vaļā par jebkuru cenu (mana gadugājuma vienaudži to var apstiprināt), protams, zināju, ka scenogrāfija ir teātra neatņemama sastāvdaļa... VMA paveicās ar pedagogiem – Andri Freibergu un Gunāru Zemgalu, kuri ar laiku ieveda teātra pasaulē ar mākslinieka acīm, un iemācīja domāt telpiski, analītiski, radoši... Tas atvēra acis un lika uz daudzām lietām, kas saistītas ar teātri, raudzīties savādāk.. Līdz pat brīdim, kad pēc 3.kursa saņēmu piedāvājumu no VLT (Valsts Liepājas teātris), Oļģerta Krodera personā – veidot scenogrāfiju Zelmas Lāgerlēvas "Gesta Berlings" iestudējumam... Prieks, kur bija radies, drīz pārvērtās par šaubu un baiļu vienojošu veselumu, jo tas jau bija pārāk nopietni, kur nu vēl tas, ka akadēmijā jau nebiju saskāries ar teātra materiālo pusi, ar to, no kā izrāde praktiski sastāv (materiāli, faktūras, gaismas utt.), nerunājot nemaz par tādu lietu kā KOSTĪMI – tā bija ķīniešu ābece, lai neteiktu vairāk... Redzot to un sajūtot manu nedrošību, palīgā nāca MAMMA – Skaidra Deksne (kostīmu māksliniece Rīgas kinostudijā), un tādā tandēmā tad arī tika radīts pirmais mans darbs teātrī... Izrādes pieņemšanā, saņēmis iznīcinošu kritiku no Gunāra Treimaņa, sapratu, ka tās ir karjeras beigas, nosvinēju savus pārdzīvojumus un bēdas kopā ar skatuves puišiem, BET... mani bija pamanījis režisors Nauris Klētnieks, un sākās viss no gala, un tad jau Juris Stobovs ar "Smaragda pilsētas burvi", utt... līdz beidzot pienāca mana otrā tikšanās ar Oļģertu Kroderu, kas bija visnotaļ liktenīga tai ziņā, ka nu varēju atdot viņam to uzticības parādu, ko saņēmu pirmajā reizē... Mēs uztaisījām divas, manā izpratnē, labākās izrādes, ko atzina arī pats MEISTARS – Čehova "KAIJU" un Jaunsudrabiņa "AIJU"... Bija jau pagājis laiks un es kaut ko jau biju arī iemācījies, taisot citas izrādes ar citiem režisoriem... Var tiešām teikt un piekrist tam, kas notiek, ja tu dzīvē satiec pareizo cilvēku, kas nospēlē tavā izaugsmē nozīmīgu lomu. Man paveicās ar Kroderu, jo laiks, pavadīts teātrī, ietekmēja manu glezniecību... Vai tas ir teatrāls uzstādījums, vai dekorativitāte, doma, ka katra lieta, kas ir uzgleznota nav tikai tāpat vien, katra lieta ir pārdomāta un izsvērta, līdzīgi kā teicis Čehovs – ja izrādē uz skatuves stāv bise, tad lugas gaitā tai ir jāizšauj... Var teikt, ka 90.gadu sākumā manas attiecības ar teātri pagāja otrā plānā, priekšplānā izvirzot GLEZNIECĪBU... Un atkal nejaušība, kas noveda pie izstādes Rietumberlīnē, 1989.gadā Špandavā, vienā no Berlīnes rajoniem – visnotaļ veiksmīga, kaut vai no tā skatupunkta, ka Latvijā bija ļoti grūti izstādīties un sevi parādīt, nebija jau arī galeriju mūsdienu izpratnē, un nerunājot arī par komerciālo pusi, pateicoties tai, varēju justies un būt gana neatkarīgs un brīvs... Domājams, ka nozīmīgu lomu šeit nospēlēja Baltijas faktors – neatkarības centieni, un tiem pievērstā Rietumu pasaules uzmanība. Varu būt tikai pateicīgs par to, ka esmu piedzimis tieši šajā laikā, un nevis agrāk, jo stagnācijas laikos padomju impērijā bija iespējams iegūt labu izglītību profesionālajā jomā, izkopt profesionālās iemaņas, kuras, mainoties politekonomiskai situācijai, ļāva viegli iekļauties jaunajā dzīvē... Varbūt no malas tas tagad izklausās dīvaini, bet laiks visu saliek pa plauktiņiem – jo vairāk esi sevī investējis, jo vairāk viss ar uzviju nāk atpakaļ... Šobrīd esmu brīvmākslinieks un pats atbildu uz sevis uzdotajiem jautājumiem, veidoju savās gleznās savus TEATRĀLOS UZSTĀDIJUMUS, pats esmu režisors savām gleznām – izrādēm, pats mēģinu izprast šo pasauli, kurā esmu ielikts uz šo laiku, un cenšos saglabāt tās vērtības, kuras uzskatu par nozīmīgām – aizgājušais spožais mākslas periods, kura atstātais mantojums ir vērojams jo krāšņāk Rīgas arhitektūrā – JŪGENDSTILS... 



Attēli:

Sludinājums

sese
12:21 | 05/07/16
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

ELEGANTI!

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki