Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

"Dzintara stars", kas izgaismo 1919.gada Liepāju


atlikušas 250 zīmes


"Dzintara stars", kas izgaismo 1919.gada Liepāju Andreja Miglas grāmatas

Autors: Sarmīte Pujēna
Piektdienā, 30. novembrī, 2018 | BIRKAS: grāmata , Andrejs Migla , vēsture , LiePA , bibliotēka , literatūra
Izdrukāt Ziņot
FOTO: Modris Helds

Liepājas Universitātes izdevniecības "LiePa" apgādā klajā nācis režisora un rakstnieka Andreja Miglas spraigu notikumu pilnais vēsturiskais romāns "Dzintara stars".

Sestdien, 1.decembrī, ar aktrišu kopas "Atštaukas" dziedāto bēgļu dziesmu "Ak, teci jel, saulīt, uz dzimteni steidz", ar Ilgas Martinsones, Jāņa Dreiblata un Emīla Dreiblata lasītajiem grāmatas fragmentiem Centrālās zinātniskās bibliotēkas konferenču zālē autors, kuplam interesentu pulkam klātesot, vēra vaļā savu 1919.gada Liepājai veltīto sacerējumu.

Kāpēc "Dzintara stars"? Kā saka autors – kuršiem, arī lietuviešiem ir ticējums, ka Jūras māte reizi tūkstoš gados no dzelmes raida staru, un tie cilvēki vai tautas, kuri to ierauga, ir laimīgi. Andreja Miglas pārliecība ir, ka tieši tas laikposms gada garumā, kas aprakstīts romānā – līdz 1919.gada martam, latviešu tautai ir tas Dzintara stars (mūsdienās saukts arī par zaļo staru), kas ļāva vienoties un noticēt, ka arī latviešiem, tāpat kā lietuviešiem, igauņiem, somiem ir iespējama brīvība un sava valsts, kas viņus darīs laimīgus.

Notikumi
Romāna darbība, tāpat kā tā tapšana, saistīta ar Liepāju un Liepājas apkārtni, saka autors. Rakstot savu darbu, viņš vēlējies pierādīt, ka par Liepāju var uzrakstīt stāstu un pat izdot to grāmatā tepat, Liepājā, neizbraucot no tās.

Laika ziņā romāns aptver vienu gadu no 1918.gada aprīļa līdz 1919.gada martam. Katrai nodaļai dots konkrētā gada un mēneša, piemēram, 1919.gada Sulu mēnesis, nosaukums.

Tas ir neviennozīmīgi traktējamiem notikumiem pārpilns un ārkārtīgi sarežģīts gads, kad latvieši no krievu cara nokļuva pie vācu ķeizara ar stingro vācu pārvaldi, uzsver Migla. Gads, kad vācieši sāka izvest rūpnīcu iekārtas un citus labumus, ko krievi nebija paguvuši izdarīt, kad pilsētā ieplūda tūkstošiem bēgļu un karagūstekņu, un Liepājā sākās bads un slimības. Gads, kurā sākotnēji neiznāca neviens laikraksts latviešu valodā, līdz ar to trūka jelkādas informācijas, kas savukārt deva vaļu baumām. Līdz ar bēgļiem pilsētā paradījās arī anarhisti, kas pēc 1905.gada revolūcijas neveiksmīgā iznākuma bija devušies emigrācijā...

"Anarhisti ir nemirstīgi! Es uzskatu, ka tie, ko šodien saucam par populistiem, patiesībā ir tie paši anarhisti – arī viņu mērķis ir visu iznīcināt, visu sagraut, Saeimu atlaist, vecās mājas nojaukt, jo vieglāk uzcelt jaunu, nekā noņemties ar vecā atjaunošanu..."

Taču Liepājā rosās ne tikai anarhisti un sociāldemokrāti, saka autors, te bija arī somu jēgeri, kas tolaik cīnījās par savu neatkarību un necieta latviešus, jo bija pret krieviem, kuru armijas rindās savukārt cīnījās latvieši, kas bija pret vāciešiem. Turklāt latvieši Helsinkos bija apzaguši banku ar somu strādnieku ietaupījumiem, lai būtu par ko pirkt ieročus. Un gluži kā Šekspīra traģēdijā arī Miglas romānā latviešu strēlnieka Jāņa māsa iemīlas somu jēgerī, turklāt viņai piedzimst bērns.

"Tomēr visinteresantākie notikumi risinās, sākot ar 5.novembri, kad vācu ostās, tostarp Liepājas Kara ostā, sākas sacelšanās pret monahistu varu. Katra diena pasakainiem notikumiem pilna! 11.novembrī tiek izsludināts pamiers, un vācieši aizbrauc. 1.decembrī ierodas īstā, sabiedroto vara, ko pārstāv angļi. Jūra tiek atdota viņiem. Un latvieši jau sākuši organizēties..."

Taču grupu un interešu ir tik daudz – sākot ar lieliniekiem, maziniekiem, strādnieku un zaldātu padomēm, sociāldemokrātiem un ebreju "Bundu", rosīgo Latvju kareivju nacionālo savienību, beidzot ar Liepājas gubernatoru fon der Golcu.

"Un janvāra sākumā uz Liepāju vēl atbēg Ulmaņa pagaidu valdība!"

Tomēr 1919.gada 19.janvārī liepājnieki ir nonākuši līdz savām pirmajām demokrātiskajām pašvaldības vēlēšanām. Sāka iznākt arī laikraksts "Latvijas Sargs", kurā latviešus uzrunāja tādi izcili talantīgi rakstnieki un žurnālisti kā Jānis Akuraters, Eduards Virza, Kārlis Skalbe.

Tēli
Romāna "Dzintara stars" galvenie varoņi  labi raksturo raibo tā laika sabiedrību. Eduards ir anarhists, kas īpašā uzdevumā ierodas Liepājā no Pēterburgas,  Jānis – Liepājas reālskolas absolvents, latviešu strēlnieku virsnieks, kurš neaiziet līdzi Jukumam Vācietim uz Pēterpili, bet atgriežas Liepājā – pēc tam, kad pabijis karagūstekņu jeb filtrācijas nometnē, izgājis pārbaudi un atzīts par gana lojālu esam. Tikai Liepājā Jāni sagaida vilšanās – māsa, kas auklē somu karavīra bērnu.

Trešais romāna varonis – kursis Jēkabs – gribējis tikt uz lielāka kuģa, bet nonācis Rucavā, kur, meža darbos strādājot, satiekas un sadraudzējas ar Jāni.

Romānā darbojas arī daudz vēsturisku personību, tostarp Liepājas teātra dibinātājs un aktīvais sabiedriskais darbinieks, ārsts Ernests Ekšteins ar kundzi, dr.Jēkabs Alksnis, aktrise un Jaunā teātra dibinātāja Otīlija Muceniece un citi.

Kā visu šo un pārējo tēlu attiecības un gaitas Liepājai un Latvijai tik izšķirīgajā laikā savijas kopā, kā romāns beidzas – to visu iespējams uzzināt, izlasot 287 "Dzintara stara" lappuses.

Avoti
Ideja šādam vēsturiskam romānam par Liepāju rakstniekam radusies jau sen – vēl pētot arhīva materiālus un strādājot pie iepriekšējiem romāniem, kas sarakstīti kopā ar Valdi Rūmnieku, – "Debess aiztur elpu", Kārlim Zālem veltītais "Trīs zvaigznes", "Čaks", stāsta Migla.

Par romāna "Dzintara stars" tapšanu autors saka paldies arī vēsturniecei Uljanai Gintnerei, grāmatas "Liepāja Latvijas sākotnē" autorei, kura "katru lapiņu trīs reizes pārbaudīja", arī vēsturniekiem Arnoldam Bērzam un Gunāram Silakaktiņam par rosinošām sarunām, un savām redaktorēm Lindai Ulānei un Ingai Rončai.

Nobeiguma vietā
Pirmais, kas mani pārsteidza, pētot tā laika notikumus, atzīst Andrejs Migla, bija – ka liepājnieki šajā sarežģītajā un grūtajā laikā, kad valdīja anarhija un dažādu tautību un politisku strāvojumu intereses, spēja nolikt malā savas šaurās politiskās intereses un nodibināt pilsētas saimniecības pagaidu komiteju, lai vienoti kopā ķertos pie saimnieciskās dzīves savešanas kārtībā. Arī tā bija gudra doma – veidot pilsētas padomi, lai tajā puse pārstāvju būtu no darba ņēmējiem, bet otra puse – no darba devējiem.



Attēli:

Sludinājums

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki