Teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere žurnālā "ir" publicējusi recezniju par monizrādi "Cilvēks, kas vairās no lifta" Liepājas teātrī.

Pirmajā rindā sēž pelēks stāvs lietusmētelī, pelēka berete pāri ausīm un pierei – tikpat taču neviens nepamanīs, tikpat nevienam neiepatiksies –, viņam pie kājām sausās lapās gandrīz pazudušas kapu plāksnītes un pretī pelēkas lifta durvis. Kad Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" Eksperimentālajā zālē sanākuši visi skatītāji, pelēkais vīrs pagriežas un uzsmaida kā atvainodamies: viņam vajag runāt, viņam ļoti vajag parunāties.

Tieši šī vajadzība aizķer un notur uzmanību arī gausākos vai šaubīgos izrādes brīžos – "Cilvēks, kas vairās no lifta", ko iestudējusi režisore Gaļina Poliščuka, tās vienīgajam aktierim Herbertam Laukšteinam patiešām ir dzīves nepieciešamība. Teiksim, nomest teātra direktora bruņas. Vai atcerēties reiz apgūto – Laukšteins taču ir mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un darbojies Rīgas pantomīmā, studējis režiju Maskavas Teātra institūtā pie Staņislavska tiešās skolnieces Marijas Knēbeles.  Vai sajust adrenalīnu, ko sniedz vienlaikus publiska un intīma atzīšanās – jo nav reālpsiholoģiska teātra aktierim citas vielas tēla radīšanai kā vien paša pieredze, ķermenis, emocijas.

Lugu "Cilvēks, kurš vairās no lifta" sarakstījis Somijas zviedru dramaturgs Bengts Ālforss, un autora tautībai ir sava nozīme, proti, arī varonis pieder pie šīs minoritātes, par ko bērnībā apsaukāts un bukņīts. Tāpēc par viņa vienīgo draugu kļuvis lifts mājā, kur viņš mīt kopš bērnības, un tā vārds ir Enoks – tā kabīnes spogulī izlasāms ražotājfirmas nosaukums KONE. Tas ir gaidījis un aicinājis, kad neviens cits to nav darījis. Tam kā dzīvai būtnei ar gadiem pagurusi mehāniskā sirds. Bet, kad ielikta jauna, daktere ieteikusi varonim no lifta vairīties, sargājot pašam savējo.

Lifta kabīne ir gandrīz vienīgais mazās zāles iekārtojuma elements (vēl ir pakaramais maliņā – darbības gaitā no tā tiks paķerts kāds apģērba gabals), un to  režisore kopā ar scenogrāfi Daci Pudāni padarījusi par tādu kā brīnumu lādīti, kas var pārvērsties, par ko vien vajag. Stāstītājs pagriež to pret publiku ar citu sānu, uz organiskā stikla sienas ar vienu elegantu flomāstera līniju uzvelk sievietes siluetu (dekoratoru nodaļa lietišķajos!), iezīmē krūšgalu ripuļus, un striptīzbārs gatavs. Citbrīd pielipina pie durvīm piemiņas plāksnīti, un lifts kļūst par kapliču. Vai raugās uz mums cauri kabīnes stiklam, un tad tā ir kafejnīca.

Ālforsa lugā stāsti par varoņa dzīvi mijas ar tiešu vēršanos pie skatītājiem. Izrādē publika visu laiku paliek partnera lomā, lai arī Laukšteins pāris reizes, kā spēlēdamies ar savu pantomīmas pagātni, ar plaukstām «satausta» stikla sienu starp sevi un mums (kustību režisore Inga Raudinga). Šī apzināšanās, ka tevi redz un dzird, padara izrādi jo intīmāku. Ir taču starpība, vai cilvēks mūža nogalē savā nodabā kavējas atmiņās, kā bērnībā saukāts par somu zviedreli, kā, vientulības nomocīts, gājis uz striptīzbāru, kā rējis uz pastnieci, lai tā noticētu, ka viņam ir suns, vai tiešā sarunā atklāj to visu kādam citam, riskējot šā cita acīs būt smieklīgs un vārīgs.

Aktieris Herberts Laukšteins ir bijis gatavs uzņemties publiskas atklātības risku, un izrādes skarošākajos brīžos abpusējas uzticēšanās pakāpe ir ļoti augsta. Viņš uzrota solīdā uzvalka bikses un kļūst par puiku, taču nevis tāpēc, ka skraida un mētā bumbu, bet tāpēc, ka, atceroties, kā pieauguša cilvēka roka meta pret akmeni tikko dzimušus kaķēnus, viņa acīs pēkšņi ir mūžīgas sāpes. Jo bērns jau nezina, ka viss pāriet. Šādi brīži ir kā aktiermeistarības paraugstunda: galēja koncentrēšanās un patiesa dzīve «te un tagad» – tik vien. Tāpēc žēl, ka režisore, it kā nepaļaudamās uz aktiera jaudu, palaikam sarežģījusi vienkāršas un tieši tālab ietekmīgas lietas. Ja varonis piestaigā uz bērēm, tad tur noteikti skan Albinoni perfektā izpildījumā, nevis kāds ikdienišķs sēru maršs; ja viņam ir dvēseles krīze, tad kaudzēm tiek mētātas rudens lapas, ko var atkal slaucīt kopā, kad krīze ir pāri. Tik tiešā tuvumā, kāds ir Eksperimentālajā zālē, tādu zīmju un norāžu ir vienkārši par daudz.

Skaidrs, ka tās varēja būt nepieciešamas kā atbalsts aktierim, kamēr izrāde tapa, bet gatavai celtnei taču stalažas noņem! Jo aktieris patiešām visu izrādes smagumu spēj iznest uz saviem pleciem – 24 gadi, kopš Laukšteins kāpa uz Liepājas teātra skatuves un spēlēja titullomu izrādē Ormanis Henšelis, protams, ir visai ilgs laiks, bet krietni apgūtas amata lietas jau tik vienkārši nepāriet.

«No cilvēka vientulības uztveres ir atkarīga tās forma,» rakstīts uz pastkartītes, kuras otrā pusē ir norāde «Evakuācijas plāns» – tāda ir izrādes programmiņa. Izrāde patiešām ir kā instrukcija ar vairākiem punktiem, kā izvilkt sevi no vientulības. Piemēram, var taču iegādāties suni.

"Cilvēks, kas vairās no lifta" nākamā izrāde – 8. jūnijā, biļetes cena 12 – eiro.