10.martā Liepājas teātris skatītājus aicina uz pirmizrādi. Iestudējuma "Biļete uz Tranaju" režisors Ģirts Šolis stāsta par izrādi un savu radošo komandu.

Jums ir pieredze gan veidojot izrādes bērniem, gan darbā ar pieaugušo publiku. Kādas ir atšķirības? Vai var teikt, ka ar vieniem vai otriem strādāt ir vieglāk?
Es jau nestrādāju ar bērniem vai pieaugušajiem, bet ar aktieriem. Bet, ja tā nopietnāk, manuprāt, atšķiras tikai abstrakcijas pakāpe un tematika. Lielos vilcienos – atšķirības neredzu. Gan bērniem, gan pieaugušajiem – ar teātra valodas palīdzību es cenšos nodot savu pieredzi un atziņas par lietu kārtību šajā pasaulē. Daudz vairāk šajā ziņā nosaka izvēlētais materiāls un, protams, komanda. Ar labu komandu un labu, kvalitatīvu materiālu radošais process un darbs sagādā visiem prieku. Tas arī ir mans gandarījums un mans kaifs. Kad izrāde ir pabeigta, es varu tikai vērot, kā šis bērniņš attīstās tālāk un vai tajā ietvertās atziņas ir uzrunājušas skatītāju. Gan lielu, gan mazu. Starpības jau šīm divām grupām nav. Tikai pieredzē.  

Kā pie jums parasti "atnāk" iestudējamais materiāls? Un kā bija konkrēti ar šo, Roberta Šeklija, darbu?
Par to, kā kas kad atnāk, nav ne jausmas. Goda vārds. Atnāk un viss. Var visu ko lasīt un meklēt, bet tad vienkārši kaut kas notiek un ir skaidrs, ka pienākusi kārta kaut kam. Es vienkārši reaģēju uz apkārt notiekošo, sabiedrībā, medijos, savstarpējās attiecībās un tad kaut kā meklēju veidu, kā izteikt savu viedokli par visu piedzīvoto. Par Šekliju Liepājā – tas arī ir vairāku likumsakarību kopums. Šo izvēli droši vien ietekmēja arī tas, ka savulaik, 13 – 14 gadu vecumā, aizrāvos, lasīdams toreiz pieejamo zinātnisko fantastiku (Šeklijs, Bredberijs, Azimovs u.c.). Manuprāt, joprojām ļoti vērtīga un fantāziju attīstoša literatūra. Un šobrīd, to visu pārlasu ar pavisam citu vērtējumu un esmu pārsteigts, ka šie darbi patiesība ir tik universāli un aktuāli. Konkrēti par šo iestudējumu, pārdomu brīdis nebija ilgs. "Biļete uz Tranaju" jau kopš studiju laikiem turējās prātā kā līdz galam nenovērtēts darbs. Man ir radies iespaids, ka Šeklijs joprojām ir salīdzinoši populārāks Eiropā un bijušajā PSRS teritorijā, nekā savā dzimtenē. Kādēļ tā? Grūti spriest. Katrā ziņā neesmu atradis informāciju par vēl kādu "Tranajas" iestudējumu citur pasaulē. Forši! Tas iedeva papildu motivāciju.

Kādēļ izvēlējāties "Biļeti uz Tranaju" izstāstīt mūzikla formā? Kā tas maina jūsu kā režisora darbu?
Īsti nebūs taisnība par mūziklu, mūsu iestudējums nav mūzikls. Ar šo formātu gan sanāca nedaudz pakoķetēt, bet es vairāk virzīju to kuģi muzikālas komēdijas virzienā. Mūzika manuprāt jau saknē, ir augstākā no visām mākslām. Tur ir viss – vārda spēks, noskaņa, smarža, garša, zemteksts un tā tālāk. Tā ir ārkārtīgi svarīga komponente, īpaši jau, ja mēģinām uzburt "utopijas" ilūziju uz teātra skatuves. Mūzika ir kā starpnieks, kā laika, telpas un vides pārcēlājs. Ar tās palīdzību var ceļot iztēlē, un šis stāsts galu galā ir tieši par to.

Ar šo izrādi strādā cita radošā komanda, nekā ierasts Liepājas teātrī. Pastāstiet dažos vārdos par katru un par to, kā radošā grupa izveidojās tāda, kāda tā ir, un kā jūs nonācāt pie sadarbības ar šiem konkrētajiem cilvēkiem!
Tieši komandā arī ir lielākais mūsu spēks, un es jūtos ļoti pagodināts par uzticēšanos manai gaumei un idejām šajā izrādē. Ar lielāko daļu no radošās brigādes esam tuvi draugi, un, tā kā šis man ir ļoti nozīmīgs darbs, komandas "atlasē" ļoti svarīgs bija drauga plecs. Tāpat daudz kas notika intuitīvi. Ar Miku Frišfeldu (mūzikas autors – irliepaja.lv) esam "sadziedājušies" jau vairāku izrāžu garumā. Man šķiet, arī viņam šis darbs ir īpašs. Elektroniskā mūzika viņam vispār bija jauns lauciņš. Rezultāts izdevies fantastisks – šī vārda vistiešākajā nozīmē.

Pēteri Brīniņu (video mākslinieks – irliepaja.lv) laikam pazīstu visilgāk no visiem un esmu ļoti priecīgs, ka viņš iesaistījās ar visu savu aizņemtību, un bija ar mums, neskatoties uz veselības problēmām un saspīlēto pamatdarbu grafiku. Liels atklājums man bija arī Pētera čoms Dainars Albužis, kurš īstajā brīdī nāca talkā ar savu pieredzi un iespējām videografikas jomā.

Oskars Dreģis (scenogrāfs – irliepaja.lv) nu jau ir viens no maniem balstiem scenogrāfijas lietās vairāku izrāžu garumā. Viņš mūsu komandā (neskatoties uz garo bārdu) ir visjaunākais un enerģiskākais.

Un, protams, mūsu dīva Katrīna Albuže (horeogrāfe – irliepaja.lv). Arī jau pārbaudīta vērtība. Ļoti talantīga, superīga meitene ar savu raksturu, skatījumu un diezgan stingru roku. Galu galā mūsu ansamblī šajā salikumā dominē vīrieši, turklāt ne tie vieglākie raksturi. Savākt viņus – tā patiešām ir vērā ņemama spēja.

Ļoti vērtīgs atklājums bija mūsu tērpu māksliniece Arune Daukantatite, kurai šī vispār ir pirmā teātra pieredze. Ar Aruni iepazinos, esot Lietuvā, kur viņa zināma vairāk ar saviem darbiem kino. Ļoti skumji, ka pēc šī iestudējuma viņa izlēmusi pamest dzimto pusi Lietuvu, tomēr ceru, ka mēs vēl kādreiz sadarbosimies. Katrā ziņā šī sadarbība bija lieliska.

Vispār – visa mūsu, vīriešu komandas daļa, ir sajūsmā par mūsu lēdijām (runa ir arī par Ilzi Juru un Signi Dancīti). Šis stāsts galu galā ir tāds "veču" skatījums uz pasauli, un viņu viedoklis man ir ārkārtīgi svarīgs.

Vēl, runājot par komandu, milzīga loma ir arī aktieru komandai un teātra cilvēkiem un atbalstam, kādu izjūtum jau otro reizi esot Liepājā. Šeit strādāt ir un nav viegli, jo man šķiet mēs kopā ejam kaut kādā nezināmā, jaunā teritorijā, bet ejam uz priekšu un ikviens no iesaistītajiem, radošā ziņā "izgriež" sevi līdz maksimumam. Tā ir bauda, būt tik radošā atmosfērā, lai arī reizēm nākas upurēt kaut ko no mūsu privātajām dzīvēm (lūdzu, lūdzu neņemiet ļaunā!).

Kādēļ cilvēks vēlas nonākt vietā, kur viss ir perfekti?
Par šo jautājumu varu runāt tikai no savām pozīcijām. Varu tikai minēt par citiem cilvēkiem un viņu vēlmēm. Utopija savā būtībā iemieso kaut ko nerealizējamu – tieksmi pēc pilnības. Savukārt tas, kaut kādā ziņā liek domāt par mūsu dzīves jēgu, kādēļ es esmu tur, kur esmu, un daru to, ko daru. Vai tas ir labākais, uz ko esmu spējīgs? Kāda pasaulei ir jēga no manis, manas eksistences? Katram jau tā personīgā izpratne par šādu, ideālu pasauli ir atšķirīga un balstās katra cilvēka personiskajā pieredzē. Par to savu "ideālo" vietu, es nezinu… Man patīk tas, ar ko es varu nodarboties. Un ja tas sagādā prieku vēl citiem – gan skatītājiem, gan māksliniekiem, ar kuriem kopā šo savu ieceri varu realizēt, tad ko vēl var vēlēties? Varu tikai novēlēt visiem citiem atrast sevi un savu ideālo, radošo komandu, cilvēkus, ar kuriem būt kopā ir interesanti, radoši un ar kuriem kopā var turpināt augt un pilnveidoties.

Vai, iestudējot izrādi, arī pats domājāt, kāda ir jūsu Tranaja? Vai varbūt izrādē redzamā zināmā mērā reflektē jūsu iztēloto utopiju?
Mana Tranaja noteikti ir šis pavadītais laiks, šeit, Liepājā, strādājot ar šo materiālu, gan kā šīs izrādes dramaturgam, gan režisoram, gan arī līdzautoram. Šīs emocijas noteikti paliks manī uz mūžu, un ir skumji, ka tūliņ, tūliņ mana misija šeit būs galā. Un šī izrāde turpinās savu dzīvi jau bez manas līdzdalības. Taču arī tajā ir savs skaudrs skaistums.

Kas attiecas uz otro jautājumu, tad jā – noteikti. Taču gribētos piemetināt, ka šī ir ne tikai mana, bet arī visas radošās komandas Tranaja. Te katrs ir ļoti daudz ko ielicis no sevis un attiecīgi arī galarezultāta emocionālais spektrs ir daudzpusīgāks un, gribētos ticēt, arī spējīgāks uzrunāt plašāku skatītāju loku.

Kas, jūsuprāt, ir nepieciešams cilvēkam, lai viņš justos laimīgs vai vismaz pilnīgi apmierināts ar dzīvi? Vai ideāla pasaule ir laimes atslēga?
Manuprāt, visa pamatā, ir cieņa pret citām dzīvām būtnēm. Mēs visi esam cilvēki, neskatoties uz ieņemamajiem amatiem un naudas maku biezumu. Un, ja mēs pacenstos krīzes situācijās saprast otra cilvēka motīvus, pasaule kļūtu daudz labāka. Atslēga pamatā ir ļoti vienkārša – nedari nekad citam neko tādu, ko tu nevēlētos izjust uz savas ādas. Es gan nedomāju, ka es būtu tāds superšķīsts gudrinieks. Raksturs man ir tāds... "Ļoti daudzpusīgs", taču strādāju ar sevi. Un šis tas laikam attiecību jomā puslīdz sanāk.

Mani ļoti interesē cilvēku daba un šie motīvi, kādēļ kāds no mums ir laipnāks, cits skopāks... Tas ir ļoti interesanti. Un, ja to saprot, un pieņem, tad daudzi ikdienišķi konflikti kļūst smieklīgi. Mums uz šīs planētās (vai kā lai to sauc) ir atvēlēts katram tik, cik atvēlēts un ir muļķīgi izniekot savu laiku neauglīgos strīdos un nesaskaņās – šī nodarbe ir domāta muļķiem. Man tam nav laika. Taču nav arī tā, ka pats nesastrādātu kādas muļķības.

Kas ir potenciālais izrādes skatītājs un ko viņam vajadzētu saņemt no izrādes?
Šis ir ļoti daudzpusīgs jautājums. Es gribētu domāt, ka šis darbs varētu būt spējīgs uzrunāt ļoti plašu auditoriju. No redzētā Latvijas teātros ir izveidojusies sajūta, ka mūsu sabiedrība ir sašķēlusies kaut kādās mistiskās mērķauditorijās, kas cilvēkus sadala pa kaut kādām grupām, kas savukārt veido kaut kādu bezdvēselisku kultūrbiznesa sistēmu. Kā rezultātā es kā skatītājs sāku kārtot savu ikdienu pēc kaut kādiem sistemātiskiem, paredzamiem pārdzīvojumiem.

Es joprojām gribu tapt pārsteigts, līdzpārdzīvot visu uz skatuves notiekošu, nevis norīt jau kaut kādu iepriekš paredzamu produktu un saņemt jau iepriekš paredzētu baudu. Tāpēc es savas izrādes cenšos veidot kā pātsteigumu. Ja mēs, izrādes veidotāji, ieliekam tur šādu, radošu, pozitīvu enerģiju un noslogojam sevi līdz savu spēju robežām, tad šīs emocijas, manuprāt, nekur nepazūd. Tām būtu jānokļūst līdz skatītājam. Ja tas izdodas, tad man tas ir visaugstākās raudzes "kosmiskās" katarses stāvoklis.