Liepājas teātrī tikko pirmizrādi piedzīvoja iestudējums Mazājā zālē "Kur palicis saimnieks?", 2.jūnijā gaidāma pēdējā sezonas pirmizrāde, un vēl pēc nedēļas – sezonas noslēgums.
Irliepaja.lv uz sarunu aicināja Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju Herbertu Laukšteinu, kurš tagad ir arī teātra aktieru kursa vadītājs Liepājas Universitātē. Nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā – pašvaldības vadība ir apsolījusi teātra vadītājam, ka jaunajā sezonā viņam būs palīgs – Liepājas teātra valdes loceklis, kura pārziņā būs saimnieciskie jautājumi.
Ko skatītāji šajā sezonā vēl var gaidīt?
2.jūnijā būs pirmizrāde Dž.Dž.Džilindžera iestudētajai situāciju komēdijai "Paldies Tev, draudziņ!". Mums no repertuāra aizgāja "Atsaldētais", "Boeing, boeing", un līdz ar to šo izklaides nišu bija nepieciešams aizpildīt, bet 10.jūnijā ar izrādi "Precības" slēgsim 111. sezonu. Es ceru, ka kultūras pārvalde arī šogad apbalvos tos, kas skatītāju aptaujā par aizvadītā gada repertuāru nosaukti kā nozīmīgākie veikumi.
Vai paši arī esat izvērtējuši gandrīz jau aizvadīto sezonu?
Kamēr nav pēdējā pirmizrāde notikusi, par jauniestudējumiem nevar runāt. Man, protams, ir savs profesionālais vērtējums, jo pēc izglītības esmu režisors, bet mans amats uzliek par pienākumu attiekties pret visām izrādēm vienlīdzīgi – kā pret bērniem, jo visas izrādes ir mani bērni!
Līdz ar to es neuzņemos vērtēt: tas ir labāks, tas ir sliktāks.
Sezona kopumā ir bijusi daudzveidīga, par to esmu gandarīts. Taču visos Latvijas teātros šī sezona atšķiras no iepriekšējām, kurās bieži vien ir saskrējušas kopā ļoti daudzas virsotnes, līdz ar to labi darbi palikuši "aiz strīpas". Domāju, ka kopējā Latvijas kontekstā šajā sezonā varbūt nav tik spilgtu virsotņu, taču mums, piemēram, ir vēl divas pirmizrādes.
Kāpēc teātris, solot klasiku, neizvēlas oriģinālus, piemēram, Ibsena "Hedu Gableri" vai Moljēra "Mizantropu", bet citu autoru vēlāk radītas versijas?
Skatītāji aptaujās nereti izsaka vēlmi redzēt klasiku, bet, kad šo klasiku noliekam priekšā, tad viņi nevar to "apēst". Pēdējais pierādījums tam ir Hofmaņa "Zelta pods".
Kolosāla izrāde!
Tiešām kolosāla, taču... Tāpat "Indulis un Ārija". Labi, cita forma, bet – fantastiska izrāde. Pazīstams latviešu izcelsmes zviedru arhitekts, kurš redzējis ļoti daudz labu izrāžu visur pasaulē, man teica – šī izrāde jums ir pasaules līmenī, un jūs varat ar to lepoties! Un esmu daudz šādu teikumu dzirdējis.
Vēl jau ir jautājums, ko saprot ar vārdu "klasika"? Vēsturiskos kostīmus "viens pret vienu"? Bet šis ir pavisam citādāks laiks, daudz dinamiskāks, arī cilvēku uztvere ir ātrāka, nervozāka. Klasikas darbi ir vērtīgi sava stāsta ziņā, bet, ja mēs šodien rādītu Moljēru "viens pret vienu", mušas sprāgtu lidojumā! Tāpēc oriģināls ir "jāpārraksta" un jāpievelk pie mūsdienām, lai skatītājs to cilvēcisko problēmu atrastu "pazīstamos salātos".
Bet pamatjautājums ir: kāpēc 2018.gadā Liepājā jāiestudē "Mizantrops"?
Tēmas dēļ?
Lūk, tēma! Forma jau ir otršķirīgs jautājums.
Vai nav bijusi doma pasaulei parādīt kādu izrādi?
Ir! Bet ar pasauli ir tā, ir divi ceļi – festivāls un viesizrādes. Bet cik daudz vidusmēra patērētāju pasaulē zina Liepāju? Viens Pēterburgas teātris gribēja atbraukt viesizrādēs, un mēs savukārt aizbrauktu uz turieni. Papētīju, kas notiek Pēterburgā... Nu, kurš tur zina tādu Liepājas teātri? Arī Hermanis, kura vārds pasaulē ir vairāk pazīstams, taču nebrauc viesizrādēs, brauc tikai uz festivāliem. Bet, lai aizbrauktu uz festivālu, piemēram, Toruņā, kur esam bijuši, mums vajag, kas sedz ceļa izdevumus. Visiem festivāliem ir savs budžets, un, ja festivāla direktoram patīk gan "Precības", gan Rīgas Krievu teātra "Mēdeja", kurā ir divi aktieri, podests un divi krēsli, viņš izvēlas "Mēdeju", jo mums te ir desmit aktieri plus vēl dekorācija un visi, kas ir ap tiem desmit. Jo viņam tas iznāk lētāk. Erevānas festivāla direktors jau kuru gadu jautā – kad brauksiet? Bet kā mēs uz Erevānu tiksim? Arī norvēģi, kas noskatījās "Hedu Gableri" uz savu Ibsena festivālu tomēr izvēlējās aicināt paši savu, norvēģu "Gableri". Savukārt Vīnes teātra festivāls, kur bijām ar "Stavangeri", ir ļoti izmainījies, teātris tur ir maz, ir visādas performances, mākslas un mūzikas notikumi. Un kas vēl mājās notiks, kamēr būsim festivālā? Tas "izgriež" visus plānus.
Vai aktieri nekāro iestudēt kādu individuālu projektu?
Mums nav garlaikotu aktieru, visi ir pietiekami noslogoti teātrī. Viņiem ir arī kino projekti. Un tepat blakus jau pastāv arī Goda teātris, un ļoti labi, ka laiku pa laikam ir tāda iespēja. Ir sasniegts arī uzdevums, ko sev uzstādīju, kursam ienākot teātrī – radīt viņu atpazīstamību. Tas ir izdarīts, viņi ir iekšā dažādās apritēs – kāds nu kuram tas rādiuss ir, citam līdz Maskavai, citam līdz Rīgai, kur filmē ļoti daudzas ārzemju studijas.
Kas gaidāms nākamajā sezonā?
Nākamā sezona, vismaz pēc materiāla izvēles, plānota ļoti saturīga. Tur ir gan stāsts par Liepāju kā Latvijas galvaspilsētu, ar ko septembrī atklāsim sezonu. To veido relatīvi jauni cilvēki – kā Valters Sīlis, Rasa Bugavičute-Pēce, komponists Reinis Sējāns. Tad nāk Dž.Dž.Džilindžera iestudējums par Kleopatru – stāsts par varu. Šajā iestudējumā būs vīriešu ansamblis un tikai viena sieviete, savukārt "Bernardas Albas mājā" būs sieviešu ansamblis. Būs arī izrāde bērniem. Turpināsies darbs pie aiznākamās sezonas iestudējuma – mūzikla "Purva bridējs". Jāteic, šie lielie projekti, kur ir pavisam citas izmaksas, lai tie būtu ļoti izteiksmīgi, mums vienmēr ir izdevušies un atmaksājušies. Bet nobeigt nākamo sezonu gribam ar Čehova "Ķiršu dārzu" Konstantina Bogomolova iestudējumā. Pārējais lai paliek kā intriga.
Kādas šobrīd ir teātra iespējas un uzdevumi?
Mēs sezonā varam "pacelt" astoņus iestudējumus, un tas nozīmē, ka cehi strādā nonstopā, jo katru mēnesi ir pirmizrāde. Ar šīm astoņām pirmizrādēm mums ir jāaudzina jaunais skatītājs, tāpēc ir jābūt bērnu izrādei. Mums ir jātrāpa tam skatītājam, kurš uz teātri nāk kā uz izklaidi, un tā ir situāciju komēdija vai melodrāma. Tad ir "fainšmekeri", kam vajag klasiku, plus mums ir jākonkurē nozarē, iekļaujoties "Spēlmaņu nakts" kontekstā, lai mēs nekļūtu par tādu provinces izklaidētājteātrīti.
Tie ir uzdevumi, ar kuriem man kā vadītājam ir jātiek galā.
Šosezon teātris ir ieguvis arī Mazo zāli – "Lielajā dzintarā".
Uz pieciem gadiem. Plānojam tur katru gadu pa vienam jauniestudējumam. Lai ekspluatētu šo zāli vairāk, teātrim būtu vajadzīgi citi resursi, es runāju par cilvēkresursiem – gan tehniskajiem, gan aktieru. Galdniecībā ir divi cilvēki, šuvēji – četri, mālderzālē – divi, mums ir divi ģērbēji, divi rekvizitori, un mums štatā ir 24 aktieri. Ir tik rokas, cik ir. Uz stacionārās skatuves paralēli visu laiku tiek mēģinātas divas izrādes, un vidēji katrā ir ap desmit cilvēkiem, bet. Līdz ar to mēs nevaram atļauties vairāk par vienu Mazās zāles iestudējumu. Taču uz šo brīdi mums jau ir trīs Mazās zāles iestudējumi – pamazām savāksim repertuāru.
Kā sokas topošajiem Liepājas teātra aktieriem?
Mācās. Ar papilduzņemšanu dabūjām 16 jauniešus – 12 budžeta vietās plus četri, kas maksā paši. Janvārī bija pirmā sesija, kad izsijājām sastrādāto, bijām tīri priecīgi. Taču divi pēc ziemas sesijas atkrita. Nezīlēšu, cik atkritīs pēc vasaras sesijas, bet tā noteikti būs.
Šis laiks ļoti dīvaini ietekmē jauniešus. Kaut vai tas, kas notiek skolās – tāda tīneidžeru visatļautība. Ar šo bekgraundu viņi nonāk šeit, pilnīgi citādākā vidē. Skolā viņiem visiem ir viedoklis, pie mums viņiem nevar būt viedoklis, jo tas ir diletantisks, viņi vēl tikai mācās profesiju, un, kamēr viņi šo profesiju nezina, viņiem nedrīkst būt savs viedoklis!
Ir liela atšķirība starp jauniešiem, ko es mācīju deviņdesmito gadu sākumā, un šiem. Tieši tādēļ, ka skolas ir mainījušās. Mūsu jaunieši ir maz lasījuši. Kultūras līmenis ir ļoti zems. Un mums, pedagogiem, tā ir papildu slodze, jo ir jādabū kaut kas viņos iekšā. Turklāt tā ir tikai maza, niecīga daļiņa no tā, ar ko mums nākas saskarties!
Kad no Maskavas, no vides, kur jaunieši rindās stāv un grib tikt iekšā turienes milzīgajā, nežēlīgajā teātra industrijā, atbrauc Zemļanskis vai Bogomolovs ar savu darba stilu, tad šeit uzreiz ir oi, kā pretī! Tās pašas "Precības" – dzirksteles gāja pa gaisu!
Droši vien tā bija arī laba skola?
Jā, bet ir atšķirība, vai tu to skolu pieņem kā mācību vai kā negadījumu, kas jāpiecieš.
Vai topošie aktieri dabū labākos pasniedzējus?
Viss ir relatīvs. Mums ir trīs aktiermeistarības pasniedzēji, divi runas pasniedzēji, pieci kustību pasniedzēji – dažādi, no Rīgas, no Liepājas. Tūlīt Cīravā Jans Villems van den Boss rīko starptautisku nometni, 3.kursā viņiem būs pasniedzēji no Lietuvas. Ja mēs mācām pamatus – Staņislavska sistēmu, tad lietuvieši iepazīstinās ar vācu, Makša Reinharda teātra skolu.
Bet šobrīd akcents ir uz kustību apguvi?
Uz fizisko sagatavotību. Aktiera instruments ir viņa ķermenis, bet fiziskā sagatavotība vispārizglītojošās skolas ir zem jebkādas kritikas. Ja nav blakus bijuši vecāki, kas veduši bērnu uz tenisu, mākslas vingrošanu, vieglatlētiku – bet tur ir citi mērķi, tur ir sports, un viņi nenonāk šeit. Šeit viņi atnāk tizli, un no šiem tizlajiem ķermenīšiem ir jāizveido stāja, gaita. Protams, četros studiju gados cilvēku nevar pilnīgi pārtaisīt, turklāt ir vasaras mēneši, kuros tiek pazaudēts tas, kas ir iegūts mācību procesa laikā.
Tas ir smags darbs. Mūsu enerģiju viņi izsūc pa riktīgam, un es zinu, ka vismaz teātra cilvēki, kas ir iesaistīt, to dara godīgi, ar pilnu atbildības sajūtu.
Kā aktieru sagatavošanu ietekmē tas, ka nesanāca sadarbība ar Kultūras akadēmiju?
Tā, ka mēs nesēžam pie tā galda, kur ir kaut kādi starptautiskie projekti. Kultūras akadēmijai tādi ir. Tas ir tāpat, kā tas, ka Liepājas teātris ir vienīgais pašvaldības teātris. Nav lielas atšķirības, no kurienes nāk nauda, bet ir brīži, kad es izjūtu atšķirību. Kaut vai saskarē ar ierēdņiem. Kultūras ministrijā ir tādi, kuru ikdienas darbs ir uzturēt kontaktu ar teātriem, domāt par nozares problēmām, plusiem un mīnusiem. Pašvaldībā tādu cilvēku nav, te ierēdņi salīdzina pašvaldības kapitālsabiedrības, un tad nonāk šajā absurdā, kad teātris tiek salīdzināts ar namu apsaimniekotājiem vai ūdens un kanalizācijas uzņēmumu. Un, kad ministrijai ir kādi jautājumi, tad tā sasauc kopā teātru vadītājus, un notiek diskusija. Es tajā neesmu.
Nav bail, ka Liepājas teātris kļūs provinciāls?
Ir bail. Bet es ar to visu laiku cīnos, un šobrīd Liepājas teātrim nevar pārmest provinciālismu – esam konkurētspējīgi nozarē, pie mums brauc dažādi režisori un mūsu repertuārs ir pietiekami dažāds. No kā tas ir atkarīgs? No manis. No tā, cik man pietiek laika un spēka braukt un redzēt, piedalīties. Bet laika ir mazāk. Jo ir studenti. Tā sanāca, ka man bija jāuzņemas atbildība, – iepriekšējā kursa vadītāji Anuži man atteica, Kultūras akadēmija neuzņēmās, jo nepiekrita tam, ka fiziski tas notiek šeit, uz Liepājas Universitātes bāzes. Bet man ir jādomā par teātri, un šis bija pēdējais mirklis, kad sākt apmācīt jaunu kurus, jo tad, kad šie jaunie ienāks teātrī, tiem, kas ir šobrīd, jau būs 35 un vairāk.