Galerijas "Romas dārzs" ekspozīcijā skatāmas ne tikai zināmāko Liepājas mākslinieku darbi, bet arī to mākslinieku darbi, kuri Liepājā dzīvojuši īsu laika sprīdi.

Viens no tādiem māksliniekiem ir Antons Megnis, kurzemnieks, kurš pirmo mākslas izglītību ieguvis Liepājas daiļamatniecības skolā.

Galerijas kolekcijā ir viena mākslinieka 1947. gadā eļļas tehnikā gleznotā glezna "Cerība", kas arī aplūkojama ekspozīcijā "Liepāja-Laiks-Mākslinieks".

Antons Megnis dzimis 1907. gada 20. jūlijā zemnieku Andreja un Annas Megņu deviņu bērnu ģimenē Aizputes apriņķa, Alšvangas pagastā (tagadējais Gudenieku pagasts).

Antons Megnis par mākslu sācis interesēties agrā jaunībā. Gleznotāja māte Anna bijusi ļoti reliģioza un vēlējusies, lai dēls mācītos teoloģiju. Dēla izvēlei studēt glezniecību piekritusi tikai ar norunu, ka viņš gleznos reliģiska satura darbus. Par mākslinieka uzgleznotām svētbildēm gan nekādu liecību nav.

Māksliniecisko izglītību Antons Megnis sācis apgūt 1925. gadā Liepājas daiļamatniecības skolā. Jau mācoties Liepājas Daiļamatniecības vidusskolā, bet jo sevišķi studiju gados Latvijas Mākslas akadēmijā izpaudās Megņa dotības monumentālajā glezniecībā. Viņa darbi guva ievērību akadēmijas studentu izstādēs. Mākslas akadēmijā viņš mācījās profesora Jāņa Kugas meistardarbnīcā un beidza to 1941 .gadā ar diplomdarbu "Apraudāšana".

Pēc studijām jaunais mākslinieks atgriezās dzimtajā Alsungā, kur sāka apzināt un vākt suitu novadā uzglabājušās vēsturiskās vērtības. Megņa uzskats bija, ka visas šīs vērtības ir jāsaglabā turpat uz vietas, Alsungā, lai paši suiti varētu mācīties no savas pagātnes.

Vēlāk Antons Megnis strādāja par butaforu un dekoratora palīgu kinostudijā, zīmēšanas skolotāju Liepājā, par direktoru Kuldīgas Daiļamatniecības skolā.

1946. gadā mākslinieks pārcēlās uz Rīgu, strādājis Lietišķās mākslas vidusskolā, bijis mākslinieciskās darbnīcas vadītājs uzņēmumā "Māra", strādājis arī kombinātā “Māksla".

Blakus visām savām nodarbēm, visu laiku mākslinieks pievērsās arī radošajam darbam. Izstādēs piedalījies kopš 1933. gada, rīkojis personālizstādes Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, Kuldīgā, bijušas  vairākas izstādes kopā ar dzīvesbiedri, keramiķi Irēnu Megni un piedalījies kopizstādēs. 1961. gadā uzņemts Mākslinieku savienībā.

Megņa darbi atrodas muzeju kolekcijās Latvijā un Krievijā, kā arī privātās kolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Pastāvīgās studijās un meklējumos Megnis lielu vērību veltījis klasiskajam mantojumam, analizēja un pārvērtēja vecmeistaru kompozīcijas principus un paņēmienus. Gadu gaitā viņa daiļrade guvusi visai plašu sazarojumu, jo mākslinieks darbojies gan dažādās dekoratīvās glezniecības jomās, gan stājglezniecībā. Gleznojis galvenokārt ainavas – smagnējas, monumentāli vērienīgas, krāsu klājis biezi un kontrastaini. Gleznas raksturo dinamika, ekspresija, interesanta krāsu gamma, oriģināla gleznojuma maniere. Ievērojami ir viņa sasniegumi akvareļglezniecībā. Bijis viens no rosīgākajiem akvarelistu darba organizētājiem un līdzdalībniekiem.

Antons Megnis miris 1982. gadā, apbedīts Meža kapos*.

*Informācija no 1996. gadā izdotās enciklopēdijas "Latvija un latvieši" "Māksla un arhitektūra biogrāfijās" II daļas G. Tidomane, 109. lpp, laikraksts “Kurzemnieks" 2017.gada 29.septembris Nr.112, aut. J. Mediņa un interneta resursiem.

A. Megņa foto no Kuldīgas muzeja mājas lapas.