Otrdien, 12.novembrī, kolēģu un nedaudzu interesentu lokā kafejnīcā “Darbnīca” notika Andras Manfeldes trešās dzejoļu grāmatas “Ziemeļu tirgus” atvēršana Liepājā.

Iepriekš – 26.septembrī, savā četrdesmitajā dzimšanas dienā – Andra grāmatu jau vēra vaļa (vai aizvēra, kā šo aktu novērtēja pati autore) Rīgā, Ojāra Vācieša muzejā.

Arī “Darbnīcā”, pieminot 13.novembrī dzimušo dzejnieku, grāmatas atvēršana iesākās ar Ojāra Vācieša balsi, kas velti piesauca “pasaules saprātu”.

Taču bez šī Andras Manfeldes dzīvē nekad nesatiktā drauga “Ziemeļu tirgus” atvēršanā piedalīties bija aicināti arī daži viņas dzīvie draugi – liepājnieki Edvīns Tauriņš un Valentīns un skrundeniece Inta Kampara, kurai “visi brauc garām”, lai arī ar Andru Manfeldi abas dzīvojot uz vienas “ielas” – Liepājas – Rīgas šosejas.

Liepājas literātu klasiķis Edvīns Tauriņš savai jaunākajai kolēģei veltīja izcilus komplimentus, saukdams viņu gan par “apbrīnojamu cilvēkbērnu”, gan atzīdams, ka Andra “papildinājusi Liepāju ar spilgtu personību”.

Paša Tauriņa lasītajās un brīžiem arī dziedātajās dzejas rindās skanēja gan autora aicinājums “Nāc, nāc, nāvīte...” un “Nē, nenāc vis...”, gan atzīšanās, ka vislielāko vientulību dzejnieks sajūt aukstās naktīs Liepājas ielās, kad citi sēž gaismā un siltumā. Un skaidrs, ka vismaz viens no Liepājas literātiem savā dzejā nav vienaldzīgs pret tiem, kas Metalurgu “nolaiduši uz grunti” un Stikla kalnu aizmetuši atkritumu konteinerā.

Andra Manfelde pati lasīja savus skarbos un arī poētiskos dzejoļus no jaunā krājuma, kurā akcentēta viņas pēdējo gadu atklāsme – Karosta ar tās cilvēkiem, kas varbūt vēl lielākā mērā nekā citur kļūst aizvien “mazāki un nevērtīgāki”.

Gan grāmatas vāka attēlu (“otrais foto manā mūžā”), gan dzeju aiz šī vāka autore izaicinoši apzīmēja ar vārdu “amatierfoto”.

Bet nu, kad autore savu jau padarījusi, grāmatu laiks vērtēt lasītājiem.