Saruna ar Māri Putniņu, studijas „Animācijas brigāde” režisoru, vienu no jaunākās latviešu spēlfilmas “Džimlai Rūdi rallallā”, ko šonedēļ demonstrē kino „Balle”, autoriem.

Māris ir interesanta personība ar nepārejošu humora izjūtu un spēju gardi pasmieties. Viņš ne tikai uzņem animācijas un nupat aktierfilmu, bet arī raksta bērnu grāmatas, un 2012.gadā viena no tām kļuva par gada notikumu literatūrā Vācijā. Mūsu saruna notiek īsi pirms filmas “Džimlai Rūdi rallallā” pirmizrādes Liepājā.

Kā divi animāciju filmu režisori kļuva par aktierfilmas režisoriem?
Ķēdīte ir diezgan loģiska. Sākās ar to, ka producents Gatis Upmalis izdomāja – ja jau reiz rakstu biezas un baigi drūmās grāmatas bērniem, tad droši vien varu uzrakstīt arī scenāriju spēlfilmai. Protams, es to varu.

Viņš gribēja mazbudžeta, bet “baigi interesanto” scenāriju bērnu filmai. Tā radās “Mazie laupītāji”. Ko tālāk? Man bija šī vājprātīgā ideja [par “Džimlai Rūdi rallallā”], kas sen kaut kur mētājās, un es uzrakstīju scenāriju. Tad sākām lūkoties pēc režisora. Neviens mums nepatika. Filma ir atšķirīga – pēc formas, pēc struktūras, pēc visa, citi pat saka – otras tādas pasaulē nav. Beigās teicu: tad jātaisa pašam. Producents baidījās, bet piekrita. Taču Latvijas Kino centra likumi prasa, ka man vienreiz jābūt īsai spēlfilmai, lai es varētu taisīt garu. Līdz ar to es nedrīkstu. Jānis [Cimmermanis], ar kuru ilgus gadus esam strādājuši kopā, ir taisījis filmu “Pērku jūsu vīru”, viņš drīkst. Izrādījās, ka joprojām labi saprotamies, un manai uz augšu pasistajai dabai Jāņa miers reizēm bija īsti vietā.

Filmā piedalās daudzi Liepājas aktieri, turklāt nopietnās lomās.
Četri esošie un vesels bars bijušie – Kairiša, Rozentāls, Pučka, Lībietis, arī mana sievasmāte Astrīda Gulbe... Liepājnieki bija, un man prieks par to, ka viņi bija, jo liepājnieki nav sliktāki par rīdziniekiem, bet paliek novārtā – tas ir tālu, līdz ar to dārgi, jāmaksā ceļanaudas, viesnīcas. Bet šoreiz producents kaut kā ļāva izvērsties.

Bet bija ne tikai liepājnieki – valmierieši bija, Leļļu teātra aktieri, daudz un dažādi, visi, ko pazīstu. Grupa diezgan liela – 32.

Arī tu pats esi bijis gan aktieris, gan režisors Liepājas teātrī.
Zināmā mērā tāpēc, ka es Liepājā taisīju Tenesija Viljamsa “Zemes valstība” ar Ainu Kareli, zināju, kāda viņa ir un ko var izdarīt, viņa nonāca pie mums. Aivars [Kalnarājs] ir ļoti kolorīts puisis, bet pie savas lomas viņš tika diezgan katastrofālā veidā. Scenāriju, kā jau teicu, rakstīju konkrētiem aktieriem uzreiz saucot viņus vārdā [aktieri filmā piedalās ar saviem īstajiem vārdiem], un sākumā bija domāts Uldis Dumpis. Viņš atnāca uz pārrunām un teica – vai, man tā veselība, iedodiet kaut ko maziņu. Mēs arī iedevām mazu un ļoti glītu lomu, viņš ir burvīgs filmā. Bet ko likt vietā? Sameklējām Paulu Butkēviču. Jā, viņš ar mieru. Bet pēkšņi sirds sagāja tūtē, bija jāoperē. Kur lai atrod tādu laba izskata vīrieti? Aivars tajā burzmā mums jau maisījās kā viens no vecīšiem. Vienu dienu ejam pie Aivara un sakām: zini, lieta tāda, ka vajadzētu šito lomu... Aivars palika ļoti nopietns un teica – man vienu dienu jāpadomā. Un tad bija tas burvīgais brīdis, kad viņš piekrita.

Pienāk pirmā filmēšanas diena – nespējnieku namā, Aivars iznāk priekšā un saka: “Labdien! Es esmu Pauls Butkēvičs...” Tā viņš sāka. Sākumā stīvs no bailēm, bet rezultāts, manuprāt, ir lielisks. Mans sievastēvs Dailis Rožlapa, arī izbijis liepājnieks, paskatījās un teica: “Vai tas ir Kalnarājs? Tik labs!”

Bet par Ainu Kareli runājot, ja būtu īstā laikā, īstā vietā, varēja būt pasaules mēroga aktrise. Filmēšanas laukumā viņa mani aizkustināja līdz asarām. Stulbi, ja režisors apraudas, skatoties vienu dubli, bija jāuzmanās, lai grupa neredz, ka es tā izgāžos. Brīnumu lietas viņa izdarīja arī pie pārskaņošanas. Un Ainai ir viena burvīga īpašība: kad viņa kadrā kaut ko dara, tad dabiskā veidā dara to pa īstam – pat aizmieg...

Daudzi aktieri mani pārsteidza. Arno Upenieks, kas mūždien spēlējis dzērājus, bandītus, kaut kādus kretīnus, izrādījās ļoti dziļš, iekšēji ļoti bagāts. Nezināju, ka viņš ir tik labs. Un ne tikai aktieri. Ziedonis Ločmelis. Seržants, divas Afganistānas, karotājs, precīzs šāvējs. Varētu būt profesionāls slepkava. Viss, ko vien vēlies. Mums viņu piespēlēja kā konsultantu. Paņēmām lomā, jo aktieris, kuru gribējām, nekur nederēja. Tik veiksmīgs atradums! Riktīgs vecis, sievietes uzreiz paliek mīkstas, kad tādu ierauga. Aktieriski reaģē precīzi, kā armijnieks dara to, ko zina, plus, kad komandē vecīšus riktīgā armijas manierē, tiem nav, kur sprukt. Bet viņam ir piecdesmit, un kam tādu vajag? Arī aktieriem nav daudz iespēju izpausties.

Jātaisa vairāk filmu...
Vajadzētu! Gadi paiet un aktieri paliek nepamanīti. Filmā ir strīpa aktieru, kuri nekad nav filmējušies!

Kas finansēja „Džimlai Rūdi”?
Pārsvarā kino centrs. Iedeva uz pusi mazāk naudas, nekā prasīts, un piedabūja producentu parakstīt līgumu, ka vairāk naudas viņš neprasīs. Nedaudz vēl tomēr izspiedām no Kino centra, arī „Latvijas meži” mazliet iedeva.

Mūsu budžets ir 300 000, „Melānijas hronikas” [Viestura Kairiša filma pēc Melānijas Vanagas „Veļupes krastā”], piemēram, tuvu pie miljona, sākumā bija plānoti pat divi...

Kad filmas pirmizrādē kino „Splendid Palace” man bija jāsāk ar runa, es teicu: šajā visnotaļ jaukajā dienā mana sirds daļēji ir pilna ar dusmām un skumjām, jo es nekad neaizmirsīšu tos naudas dalītājus un lēmējus, kuru dēļ divi mūsu aktieri vairs nekad neredzēs šo pirmizrādi – Imbi Strenga un Harijs Spanovskis, kuri nomira drīz pēc tam, kad beidzām filmēšanu.

Naudas trūkuma dēļ filmēšana, ko sākām 2012.gadā un varēja pabeigt vienā vasarā, ievilkās divu gadu garumā. Un arī tikai pateicoties tam, ka Jahve stāvēja klāt. Piemēram, bija jāfilmē divas epizodes izgāztuvē – viena vasarā, otra ziemā. Bija agrs pavasaris, zeme balta. Direktors saka – nu, tad jau jāieplāno otra epizode vasarā. No rīta nofilmējam, uznāk kārtīga saule, viss sniegs nokūst, un tajā pašā dienā mēs nofilmējam vasaru! Citā dienā filmējam epizodi kapos. No rīta līst, baigi forši, epizodi nofilmējam, bet ko tālāk? Vairs lietu nevajag. Un lietus pāriet... Paskatījos uz debesīm: paldies, Jahve, ļoti mīļi...

Kā ar tavu teātra karjeru? Vai tā ir beigusies?
Divus gadus biju leļļu teātra, vienpadsmit – Liepājas teātra aktieris. Esmu arī rakstījis lugas, kas pat ir iestudētas, esmu taisījis scenogrāfijas, pēdējā bija Dailes teātrī. Bet uz skatuves kāpt... Nē, man ir zvērīga alerģija. Neesmu dzimis aktieris, lai gan esmu strādājis gan teātrī, gan filmējies, zinu, ko tas nozīmē aktierim, zinu, ko no viņa var prasīt, un ko nevajag prasīt.

Kad beidzām filmēšanu un aktieri beidzot it kā varētu teikt to, ko par mums domā, viņi teica – dīvaini, jūs nekad uz mums nekliedzāt. Jo visi kinorežisori rēc kā tādi perdoši lauvas. Tas ir pilnīgs ārprāts. Bet nav vajadzības! Ja aktieris kaut ko nevar izdarīt tā, kā vēlas režisors, tad ir divi varianti – vai nu tu esi paņēmis nepareizu aktieri, vai nemāki izstāstīt, kas jādara. Un tā nav aktiera vaina. Kāda jēga kliegt uz viņu? Nu varbūt vienīgi, ja aktieris atnāk piedzēries un pievemj visu filmēšanas laukumu. Bet arī tad – kāda jēga kliegt?

Latviešu filmas bieži vien ir tādas skābas, nīgras. Mums radās hipotēze – tas ir tāpēc, ka atmosfēra štruntīga. Paukštello nupat teica – atmosfēras ziņā tas bija tikpat jauki kā filmā “Mans draugs nenopietns cilvēks”, kur vecais Ēvalds Valters bija teicis: redz, kāda laba filmēšana – i nofilmējām, i lakstīgalas paklausījāmies!

Es ceru, ka mūsu labestīgais noskaņojums ir iegājis filmā.

Bet tomēr – kādas ir tavas atmiņas par Liepājas posmu?
Liepāja man nav sevišķi priecīgā atmiņā. Gan saistībā ar ģimenes lietām, kuru dēļ pametu pilnīgi visu un vienīgi ar pasi kabatā parādījos Rīgā bez naudas un nezinādams, ko darīt. Gan tāpēc, ka nav bijis viegli uz skatuves.

Ir bijušas patīkamas un foršas lomas, ir bijušas ļoti smagas un grūtas. Kad sāku taisīt režijas, pirmā, kas izdevās, bija Viljamsa „Zemes valstība”. Pirms tam bija rokopera „Ei, jūs tur!”. Pēc Viljamsa Kroders [Oļgerts Kroders, galvenais režisors] mani pārstāja mīlēt. Ļoti. Pēc tam es sapratu – biju noprecējis viņa mīļoto prīmu un vēl uztaisījis tīri pieklājīgu izrādi.

Mana dzīve nebija sevišķi viegla un nebija sevišķi skaista. Kurzemnieki nav īpaši draudzīga tauta. Plus vēl padomju laiki – izrāžu pieņemšanas un tie kungi, kas brauca, Voldemārs Pūce [Liepājas teātra direktors], kas tagad mēģina izlikties liels draugs, bet tajā laikā nevarēja mani ar visām manām idejām un vēlmēm ne acu galā ciest.

Jā, tas bija labs treniņš, daudz iemācīja, arī no Krodera ļoti daudz esmu mācījies. Tagad teātrī trūkst tādu profesionāļu.

Norūdīja?
Jā, arī norūdīja.

Negāja viegli. Bet neteiksim, ka arī citur bijis viegli. Ir tikai viena joma, kurā man iet viegli – grāmatu rakstīšanā. Kā aiznesu, tā drukā. Vācijā drukā. Papildmetieni. Tur ar mani apietas tā, kā rāda filmās. Tas man ir tāds pārsteigums, jo nekur citur tā nav.

Bet ar „Animācijas brigādi” taču arī tev ir paveicies?
Vispirms strādāju kā mākslinieks Jāņa [Cimmermaņa] filmā. Tad – vēl ar pseidonīmu – uzrakstīju pirmo scenāriju un domāju: laikam mana pirmā un pēdējā filma, bet, ai, kā gribētos te palikt un strādāt.

Dzīve tā iegrozījās, ka es tur paliku, un jau trīsdesmit gadus strādāju. Žēlīgs tētīt! Ļoti īpaša grupa. Lielā mērā arī „Džimlai Rūdi” ienesās mūsu darba stils – ka nav lielo priekšnieku un mazo apakšnieku, visi ir daudzmaz vienlīdzīgi, un visi kopā dara darbu. Algas visiem gandrīz vienādas. Man kā režisoram drīkst uzbļaut un teikt visu, ko domā par mani, un tas nekādi nesabojā kopējo darbu.

Baiba Indriksone... Tas bija smieklīgi! Otrā filmēšanas diena – sapulce [filmā], un viņa tur dara drusku par daudz. Izstāstu, kas apmēram notiek un ko tur vajag darīt. Viņa man: vai, paldies, režisora kungs, jūs tik labi pateicāt! Indriksone – ar milzīgu kino pieredzi ar tādu bagāžu, vīru režisoru – visu, ko vien vēlies! Es tajā brīdī pilnīgi sašļuku, un saku viņai: Baiba, nu, nevajag tā teikt! Uz mani tas nekādi neiedarbosies, nebūs ne labāk, ne sliktāk! Kā ir, tā runājam, bet šito vairs nedari...

Cik liela ir „Animācijas brigāde”?
Cilvēku skaits svārstās – no divpadsmit līdz... Ir bijis, ka strādā astoņpadsmit. Kad taisījām holandiešu filmu – pilnmetrāžas, ļoti sarežģītu. Tas bija tāds servisa darbs, bet divus gadus un ļoti labi apmaksāts. Tagad filmu rāda pa pasauli, bet mēs viņu uztaisījām...

Titros arī esat?
Esam, jā. Ne sevišķi lieliem burtiem. Bet tā ir holandiešu filma. Viņi bija nolīguši dāņu kompāniju par izpildītājiem, jo sākumā bija doma par 3D filmu, taču tad pasūtītāji izlēma, ka gribētu īsto, klasisko leļļu animāciju, bet dāņi to netaisa. Tā kā viņi mūs zināja – bijām iepazinušies festivālā Štutgartē, pajautāja, vai neesam ar mieru. Jā, kāpēc ne? Katru sīkumu, ko iztaisījām vienpadsmit instancēs Dānijā un Holandē apstiprināja. Traks varēja palikt, es lēcu no biksēm ārā. Bet dabūjām gatavu.

Vai pirmajai aktierfilmai sekos otrā?
Idejas jau būtu... Ir ļoti garšīgas domas par filmām, par kurām skaidri zinām, ka varam iztaisīt, bet, redzot, kā viss notiek Latvijā, vēlreiz sākt kaut ko tikpat avantūristisku...

Ja kāds atnāks un noliks uz galda čemodānu ar naudu, jā, rīt varam sākt!