Liepājas muzeja mazajā izstāžu zālē kopš šīs nedēļas skatāma liepājnieces Martas Ģibietes stikla darbu izstāde "Ceļotāji".

Nejaušības dēļ izstāde "Ceļotāji" atklāta nedēļu pirms muzeja lielajā zālē vērsies vēl viena ar ceļa tēmu saistīta ekspozīcija – Mākslas akadēmijas asociētās profesores Gitas Straustiņas videoinstalācijas par "ceļu, kurā uz mirkli apstāties".

Straustiņa priecājās par šādu sagadīšanos un apbrīnoja savas kolēģes Martas Ģibietes savdabīgo tehniku, prasmi no maziem stikla gabaliņiem radīt lielas formas darbus, tāpat arī seno stikla pūšanas mākslu, kas Latvijā jau kļuvusi par retumu. Arī muzeja direktore Dace Kārkla, atklājot izstādi, uzsvēra, ka Marta jau ilgstoši ir uzticīga pašas radītajai autortehnikai.

Bet kāpēc "Ceļotāji"?

"Tā sagadījies, ka jau manas radošās darbības sākumā, darbi sāka ceļot – uz vienu zemi, uz otru zemi, atgriezās mājās un atkal brauca prom... Atsevišķi darbi apceļoja visu pasauli."

Darbiem atgriežoties, pamazām uzkrājoties, sagrupējoties un pārgrupējoties arī rodas izstādes. Liepājas muzejā skatāmie "Ceļotāji" ir piektā pēc skaita, atklāšanā pastāstīja māksliniece, aicinot izbaudīt izstādi, kuras darbus var aplūkot dažādos rakursos un dimensijās.

Māksliniece Marta Ģibiete ir dzimusi liepājniece, ar atsevišķiem darbiem nereti piedalījusies Liepājas mākslinieku kopizstādēs, bet nebūt nav bieži viesojusies Liepājā ar personālizstādi. Māksliniece pati atcerējās, ka iepriekšējo reizi Liepājā viņai bijusi izstāde kopā ar māsu Elīnu, turklāt galerijā "Klints", kuras jau diezgan sen vairs nav.

Izstādes atklāšanā Marta atzina, ka ir "patiess prieks un baudījums" sarīkot izstādi savā dzimtajā pilsētā.

Tad kāpēc tik reti?
"Ne jau tik bieži tādas atsevišķas izstādes vispār top. Patiesībā personālizstāde ir gana liels notikums māksliniekam. Lai piepildītu telpu, ir vajadzīgi darbi."

Kā radās doma par šo izstādi?
"Doma par šo izstādi izauga pakāpeniski. Izveidoju trīs darbu grupu vienai galerijai Francijā. Pēc izstādes atvedu mājās... Ļoti bieži ir tā – tu darbus uztaisi, kaut kur aizved, tevi tur slavē, apmīļo, priecājas, pats arī priecīgs, un tad tu tos atved mājās un... ieliec pagrabā. Un beidzot bija pienācis kritiskais brīdis, pēdējais piliens, kad tu saproti, ka tas ir vienkārši muļķīgi turēt darbus sapakotus kastēs. Nolēmu uzreiz kaut kur pieteikt izstādes, un, kad tu kaut ko vēlies, kad tu par to domā, tad arī iegriežas virpulis, un viss notiek."

Stikla māksla šķiet grūts žanrs, tomēr esat tai uzticīga jau gandrīz divdesmit gadus?
"Par to varētu pastrīdēties, kurš ir radošāks mākslinieks – vai tas, kurš atrod vienu un pie tā turas, vai tas kurš meklē visu mūžu... Esmu veidojusi arī savādākus objektus, bet tie parasti ir kādam vienam gadījumam, konkrētai vietai, un citur tik viegli neiedzīvojas. Man ļoti ļoti patīk strādāt ar spoguļiem, un man ir bijušas arī vairākas spoguļu izstādes, instalācijas, piemēram, "Staro Rīga". Protams, spogulis arī ir stikls, bet tas ir ļoti bagātīgs, ļoti ļoti aktīvs, specifiski reaģē ar pārējo pasauli."

Lia Ģibiete, jūsu mamma, šobrīd vada Tautas tērpu centru Liepājas muzejā, tētis redzams ar fotoaparātu rokās, māsa ir profesore Mākslas akadēmijā... Vai esat mākslinieki vairākās paaudzēs?
"Jā. Mums ir ļoti interesanta ģimene... Senči varbūt nebija tieši mākslinieki, bet viņiem vienmēr ir bijusi estētiskā izpratne, krāsu un proporciju izjūta, tieksme pēc skaistā. Manai vecmammai Liepājā bija skaists dārzs, viņa audzēja puķes. Un viņa rakstīja dzeju. Mans vecpaps Liepājā diriģēja pašdarbības orķestri. Mana ome, kas dzīvoja Ventspils pusē, vienmēr interesējās, gaidīja, fanoja par mākslu. Pasūtīja laikrakstu "Literatūra un Māksla". Bija radi, kas teica, – priekš kam tev to vajag?! Bet viņa neatlaidās, jo tas viņai bija nepieciešams, bija tā vilkme. Mamma jau vairāk aizgāja tajā [mākslas] virzienā un izkopa savu lauciņu. Darbs ar tautastērpiem ir viņas pašreizējā aizraušanās, bet dzīves laikā jau viņa daudzko ir pamēģinājusi. Māsa ir tekstilmāksliniece, bet daudz sava radošā spēka viņa iegulda Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu rīkošanā. Mans vīrs arī ir mākslinieks, amatnieks, strādā ar koku. Tādi mēs visi esam. Katrs savu urbumu urbjam un savu ceļu ejam."

Vai pašas ģimenē arī aug mākslinieki?
"To nevar zināt. Mūsdienās pret mākslu ir mazliet savādāka attieksme, tas vairs nav gods un slava būt māksliniekam, un tad tas ceļš ir diezgan grūts. Bet es jau redzu, ka padodas. Jā, to nevar zināt."

Martas Ģibietes "Ceļotāji" Liepājas muzejā apskatāmi līdz 30. decembrim. Bez maksas.