Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Muzejā būs apskatāma „UPB” galerijas kolekcija


atlikušas 250 zīmes


Muzejā būs apskatāma „UPB” galerijas kolekcija

Otrdienā, 15. janvārī, 2013 | BIRKAS: UPB , izstāde , muzejs , Ilze Freimane , Uldis Pīlēns
Izdrukāt Ziņot
Edvards Grūbe ‘’Ārs’’. 2009 Audekls, eļļa 114 x 146 cm
Edvards Grūbe ‘’Ārs’’. 2009 Audekls, eļļa 114 x 146 cm
Edvards Grūbe ‘’Ārs’’. 2009 Audekls, eļļa 114 x 146 cm Ilmārs Blumbergs Cikls “Kalpošana”. Kartons, Charbonnel drukas krāsa, grafīta pulveris, zīmulis, sietspiede 1994 100 x 70 cm. Ģirts Muižnieks ‘’Mazā lelle’’. 2008 Audekls, eļļa 116 x 145 cm Frančeska Kirke ‘’ Divas gandrīz vienādas ainavas’’ (no cikla “Restaurācija”). 1997 Audekls, eļļa 108 x 89 cm

Piektdien, 18.janvārī pulksten 17 Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē tiks atklāta izstāde „UPB Art/Māksla”, kurā būs skatāma „UPB” galerijas kolekcija.

„UPB” mākslas darbu kolekcija ir mūsdienu mākslas darbi, kas izceļas ar vēlmi sniegt savu, personisku ieskatu tajā mākslas vērtību laukā, kas top tepat mums līdzās.

Tā ir jauna kolekcija, kurai tikko apritējis desmitais gads – kopš 2002. gada nogales, kad sāktas regulāras izstādes „UPB” biroja telpās Liepājā un iepirkti pirmie darbi.

„UPB” valdes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns kolekcijas kataloga ievadā atgādina: „Mēs neesam klasiskie kolekcionāri. Tas nozīmē, ka mēs savu kolekciju neveidojam pēc apzinātiem, ļoti precīziem principiem, emocionālā komponente šīs kolekcijas veidošanā ir ļoti nozīmīga. Pats sākums, kāpēc kolekcija ir veidojusies, ir emocionāls. Pēc būtības šī kolekcija ir mūsu pašu sirds paplašinājums, kā mēs subjektīvi tveram pasauli, kā redzam sev apkārt mūsu pašu laikabiedru radītās vērtības. Kā tās sarindojam. Ne vienmēr mežā tas lielākais koks ir tas skaistākais.”

Izstādēm Liepājā sekoja turpinājums Rīgā – Ilzes Freimanes rosinātās izstādes „Vīna studiju” telpās vispirms Elizabetes ielā, tad arī Stabu ielā, un tagad jau varam runāt par vērā ņemamu laikmetīgās mākslas kolekciju, kurā pārstāvēti dažādu paaudžu aktīvi strādājoši mākslinieki.

Iespaidīga šajā izstādē un kolekcijā ir gleznotāju plejāde. Darbi centrējas ap diviem līdzsvarojošiem pretstatiem: vecmeistara Edvarda Grūbes (1935) gaismas impulsu atraisītajām kompozīcijām, kurās uzrunā ticība krāsas valodas visspēcībai, tās spējai skanēt gan ekspresīvi spoži, gan cildeni un apgaroti, pretī ieraugām Edgara Vērpes (1958) monohromi plastiskās krāsas valodas satuvināto toņu burvības radītās noslēpumaina miera un klusuma pilnās, tomēr tik dažādās „Zivis”.

Krāsu paletes iespēju diapazonu te pārbauda gan figurālu kompozīciju autori, gan abstraktu tēmu risinātāji.

Zigurds Poļikovs (1955) meklē krāsainības ekvivalentu ainavas pārdzīvojumā, izaicinājumus mīlošā Helēna Heinrihsone (1948) lokālu krāsu lakoniskos laukumos liek triumfēt eksistenciālu robežsituāciju noskaņām, toties Ivars Heinrihsons (1945) melni baltās krāsas pretstatos temperamentīgi zīmē vīrišķo lepnumu un enerģiju simboliskā zirga tēla aprisēs. Bet Ievas Maurītes (1971) melnbaltās gleznas askēze jau tuvojas abstraktai grafiskai kompozīcijai.

Inta Celmiņa (1946) ar tonāli tuvinātas krāsas plastikas variācijām un triepiena virzienu rakstu tiecas izteikt sievietes pasaules duālās dabas – maiguma un nepieejamības – mīklu, ko gadu tūkstošu mijas paaudzes skatījumā savos delikātajos gleznojumos cenšas notvert arī Laima Bikše (1970), bet Ilze Avotiņa (1952) ar spilgti kontrastējošām, luminiscējošām spektra krāsām rada citu, krāsu šķietamajā dzīvespriekā ieslēptu, tādās kā plēsonīgās skumjās centrētu pasauli. Savukārt Kristīnes Luīzes Avotiņas (1983) emaljas spožumam līdzīgo gleznojumu grafizētais ornamentālisms piedāvā ģeogrāfiski plašu vizuālo ietekmju lauku.

Aktrises un gleznotājas Elīnas Dzelmes (1986) darbus apdzīvo vizionāri gaistoši, spokaini tēli, bet Gita Šmite (1973), savus varoņus pētot, nevairās sastapties pati ar sevi. Sievietes pasaules sadzīviski grotesko dabu, sievišķo formu apaļumus uzsverot, apcer liepājniece Līga Ķempe (1975).

Aijas Zariņas (1954) agrīno kompozīciju vitālais brutālisms šajā kolekcijā atsvaidzina atmiņas par 80. gadu izrāviena laiku latviešu glezniecībā. Formāli tās sasaucas ar modes dizaineres un gleznotājas Elitas Patmalnieces (1964) košajām, jutekliski piesātinātajām kompozīcijām uz zīda auduma.

80. gadu jaunā figurālisma paaudzes māksliniekus šajā izstādē redzam arī viņu personību individuālajās konsekvencēs pēc gadiem divdesmit. Nemainīgi saistošas ir Frančeskas Kirkes (1953) intelektuālās spēles vecmeistaru iedvesmas laukā, bet Ievas Iltneres (1957) darbi apstādina, lai to izsmalcinātajā tekstūrā un elegancē saklausītu arī stindzinošas vientulības balsi skaistuma laikmetīgo etalonu pasaulē.

Līdzsvaru tajā ienes Daces Lielās (1957) konsekventā turēšanās cilvēka un dabas nepārraujamo attiecību tuvumā, arvien jūtīgāk tverot tieši dabas impulsus. Krāsas gleznieciskā spēka līniju turpināmies rotaļīgā vīziju pasaulē rāda Ģirta Muižnieka (1956) audekls, arī Andris Vītoliņš (1975) savu industriālo pasauli tiecas pārvērst krāsu orģijās, bet ar jauno tehnoloģiju iespēju pieteikumu klasiskas klusās dabas formātā savulaik pārsteidza Jāņa Mitrēvica (1957) darbs.

Krāsas un līnijas konceptuāla suverenitāte, izceļot romantiķu iemīļoto zilo krāsu kā patstāvīgu vērtību, valda Sandras Krastiņas (1957) kompozīcijā. Monohromās izteiksmes iespējas pēta arī Barbara Gaile (1968), kuras abstraktajās kompozīcijās rodams jaunu pigmentu lietojums un kā tēlaini būtiska izceļas gleznas virsmas apdare.

Liepājnieks Valdis Mackars (1952) klusajās dabās turpina savus realitātes stilizācijas meklējumus, bet Aldis Kļaviņš (1938) transformē jaunā kontekstā senos sirreālista sapņus.

Kolekcijas kodols pašlaik ir glezniecība, taču sava vieta arī unikāliem grafikas paraugiem – virtuozā zīmētāja un atraktīvā performanču dalībnieka Viļņa Zābera (1963–1994) darbam un dažādos medijos savas idejas īstenojošā šīgada jubilāra Ilmāra Blumberga (1943) sietspiedēm, arī simboliskajam ciklam „Kalpošana”, kā arī 2012. gada Spēlmaņu nakts balvu ieguvušās mākslinieces Annas Heinrihsones (1970) smalkajiem tušas zīmējumiem.

Kolekcijas „pamatakmens” 2002. gadā zīmīgi likts ar apvērsumu latviešu tēlniecībā savulaik veikušā Ojāra Feldberga (1947) darbiem – akmens kompozīcijām „Mentālie meteorīti”. Egila Rozenberga (1948) monumentālie gobelēni atgādina par šīs tehnikas nozīmīgo lomu vizuālo mākslu dekoratīvajā lietojumā gadsimtu garumā.

Kā īsti laikmetīgā veidojumā kolekcijā veiksmīgi iekļaujas arī fotogrāfija. Gleznotājs Normunds Brasliņš (1962) sniedz mums fascinējošus ūdeņu stihijai pakļautās Venēcijas fotovērojumus, bet leģendārā liepājnieka Jāņa Groduma (1958–2010) fotogrāfija „Alus planēta” pievieno kolekcijai savu dzimtās pilsētas izklaides vietu garšu.


Sludinājums

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki