No Liepājas un Rīgas simtiem cilvēku vakar, 18.oktobrī, bija mērojuši ceļu uz Valmieru, lai būtu klāt atvadu brīdī no mūslaiku nozīmīgākā latviešu teātra režisora Oļģerta Krodera.

Rīts busiņā, kas no Liepājas uz Valmieru vizina nedaudzos žurnālistus un kultūras darbiniekus, iesācies ar dīvainām zīmēm: “Līvi” dzied par Dieva dēlu, kas lepni aiziet, bet mēs – šādi tādi – paliekam. Pirms tam “Radio Skonto” klausītāji trīs minūšu garumā gandrīz histēriski zvana, lai vienā mutē vēstītu par neredzēti lielu, superskaistu varavīksni pie Rīgas debesīm. Maija Kalniņa, kas nekad ar Kroderu nav tikusies, stāsta, kā 10.oktobra rītā pulksten 8.20 ieskatījusies pulkstenī un nez kādēļ sākusi domāt par Oļģertu Kroderu. Vēlāk izrādījās, ka tieši tajā stundā un minūtē Kroders aizgājis...

Pēdējos desmit gadus par Oļģerta Krodera mājām bija kļuvis Valmieras drāmas teātris, nu latviskā Valmiera paliek arī par viņa mūža mājām.

Teātra augšstāvā, atsevišķā telpā ar augstiem griestiem, garos plauktos glabājas režisora atstātā bibliotēka, ko ar lepnumu tālajiem viesiem izrāda teātra zinātniece Edīte Tišheizere, kurai te iekārtota darba vieta.

Atvadīšanās no Oļģerta Krodera, mainoties goda sardzei pie zārka, kas novietots uz pjedestāla teātra skatuves centrā, turpinās divas stundas – no 11.30 līdz 13.30. Tikām skatuves aizmugurē uz milzīga ekrāna mainās fotogrāfijas, kas ļauj izsekot režisora dzīvei un darbam. Noslēgumā  klātesošos uzrunā pats Kroders – tie ir vārdi, ko viņš pirms gada savā 90.jubilejā teica apsveicējiem – par kultūras nozīmi ekonomikā, par Latviju. Līdzās nopietniem vārdiem jubilārs pasaka arī ko tādu, kas liek gan pasmaidīt, gan skaļi iesmieties. Tādām arī jābūt Krodera bērēm.

Ne tikai Krodera aktieri no Liepājas, Rīgas un Valmieras teātriem – Indra Briķe, Helga Dancberga, Dace Makovska, Juris Bartkevičs, Jānis Kuplais, Jānis Dreiblats, Ivars Kauliņš, Biruta Sproģe, Juris Žagars, Mārtiņš un Ēriks Vilsoni un daudzi daudzi citi šodien ir pavadītāju pulkā. Tur ir ministri un eksministri, Saeimas priekšsēdētāja, eksprezidents Valdis Zatlers, par kuru Kroders teica – viens no retajiem politiķiem, kas regulāri redzams teātrī, tur ir rakstnieki, komponisti un citi inteliģences pārstāvji. Garajos priekšautos ar vainagu kā torti strīpā nāk arī "Rātes vārtu" viesmīļi un pavāri, lai atdotu pēdējo godu savam pastāvīgajam klientam.

Pēc atvadām teātrī pavadītāji klusās sarunās un mierā apmēram četrdesmit minūtes pa saules pielieto, rudenīgi krāšņo Valmieru mēro ceļu uz Dīvala kapiem, kur mācītājs Krists Kalniņš vēlreiz pakavējās pie Krodera dzīves faktiem un piesauc Dievu, pirms guldīt aizgājēju zemes klēpī. Kapračiem ir pavisam maz darba pēc tam, kad lielais pavadītāju pulks iemetis savas trīs atvadu zemes saujas.

Teātra ļaudīm, kas atbraukuši, lai atvadītos no sava režisora, šis ir arī  iemesls satikties. Tāpēc Valmieras teātris būs atvērts līdz rītam, kaut arī izrādes 18.oktobra vakarā netiks spēlētas.

In Memoriam. Oļģerts Kroders (09.08.1921-10.10.2012)
Bez Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nebija iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra arī. „Man nepatīk, ka mani komandē. Es esmu pretī vienmēr. Loģiski – jo neviena iekārta nav laba visiem”, smējās Kroders un savās izrādēs visskaudrāk visu mūžu skāra tieši varas tēmu – tam, ko vara, varmācība nodara cilvēkam, tam, kas aizliedz cilvēkam radošo brīvību.

Viņam ir Triju Zvaigžņu ordenis (2001), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa nosaukums (2007), LR KM gada balvas kultūrā „Trīs brāļu” balva par mūža ieguldījumu (2007), LR MK balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2009), Latvijas teātra gada skates „Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu, viņa izrādes pēdējos gados regulāri saņēmušas skatītāju balvu, Kroders divreiz ar desmit gadu pārtraukumu ir ieguvis Latvijas teātru Labākā režisora balvu. Bet pāri visam – 56 gadi teātrī, 39 lomas teātrī un kino (kam klāt vēl vairāk kā 40 lomas skolu teātrī un Ziemeļos), režijas 136 izrādēm profesionālajos teātros plus 29 izrādēm Ziemeļos.

Mums likās, ka viņš dzīvos mūžīgi. Viņam arī. Galvenais viņa dzīvē bija māksla un mīlestība. Un abas viņš baudīja, un abām tām viņš kalpoja līdz pēdējam brīdim. Un dalījās tajā visā. Viņš palika teātrī līdz pēdējam brīdim. Citējot Hamletu: Tālāk tikai klusums... Citējot Kroderu: Mākslas funkcija ir attīrīt cilvēci. Un likt domāt, jo skaistums izglābs mūs visus. Kroderam tagad ir viegli. Mums jāskumst par to, ka kopā ar viņu aiziet laikmets un daļa Latvijas. Cik liela daļa – tas paliek mūsu ziņā.

Valmieras teātris

P.S.

Pa Oļģertu Kroderu un Liepājas teātri vairāk lasiet šeit.