Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Režisors Andrejs Migla: Bohēma bija šiks!


atlikušas 250 zīmes


Režisors Andrejs Migla: Bohēma bija šiks! (4) Diskusija

Autors: Sarmīte Pujēna
Otrdienā, 14. martā, 2017 | BIRKAS: teātris , diskusija , Edīte Tišheizere , Andrejs Migla , Herberts Laukšteins , Valdis Lūriņš , Aina Karele , Inese Kučinska , Vēsma Lēvalde
Izdrukāt Ziņot
Teātra zinātniece Edīte Tišheizere un režisors Andrejs Migla.
Teātra zinātniece Edīte Tišheizere un režisors Andrejs Migla.
FOTO: Modris Helds

Draudzīgā, bet ne gluži bohēmiskā gaisotnē pirmdien, 13.martā, Liepājas teātrī aizritēja kārtējā skatītāju tikšanās ar teātra ļaudīm, šoreiz par tematu "Teātris un bohēma".

Sarunu, kas iekļāvās teātra 110.gadadienas notikumu programmā, vadīja teātra zinātniece Edīte Tišheizere, bet tajā piedalījās režisori Andrejs Migla un Valdis Lūriņš, aktrises – Inese Kučinska un Aina Karele, teātra direktors Herberts Laukšteins un teātra zinātniece Vēsma Lēvalde.

Šiks un špicglāzīte
Kas tad ir bohēma? Vakara gaitā izskanēja vairākas atbildes uz šo jautājumu. Edīte Tišheizere kā trāpīgāko skaidrojumu atzina režisora Oļģerta Krodera savulaik sacīto, ka "bohēma ir runāšana par mākslu alkohola klātbūtnē". Ja Valmieras teātrī tās vairāk bija intelektuālas sarunas, tad Liepājā – emocionālas un muzikālas, domā Tišheizere. Ne velti Liepāja bija pirmā, kur bijušajā padomju savienībā uzveda pirmo rokoperu, pirmos mūziklus un pirmo trimdas autora darbu.

Aktrise Inese Kučinska, atceroties studiju laiku, minēja, ka ar bohēmu saistās laiks, kad "dzērām līdz rītam un strādājām līdz rītam", ar to saistās teātra Mazā zāle un "avīzīte, uz kuras ir rupjmaizīte un šņabītis"...

"Tagad tas nav iedomājams. Šis ir pragmatiskāks laiks, un aktieri vairāk runā par remontiem [nevis mākslu]..."

Režisoram Andrejam Miglam bohēma bijusi pēc katras pirmizrādes, un tā saistās ar Gunāra Kugrēna vārītu buljonu, Annas Akmentiņas štovētiem kāpostiem, "kas pietika līdz rītam", un pusstopu uz diviem vīriem.

Taču bohēma ar to nebeidzās – vēl jau par pēdējo naudu bija dabūjams labs konjaks stacijas restorānā, ko vēra vaļā pulksten sešos, kad pašu kāposti un šņabis jau bija beidzies, un pirmais tramvajs, ar kuru pēc tam aizbraukt līdz centram.

"Tas bija šiks svinēt līdz rītam!

Bohēma bija arī "Jānītī" un bohēma bija par vāgūzi dēvētajā fotogrāfa Ulda Brieža mājoklī Jāņa ielā. Bohēma bija arī 12 dienu garajos teātra izbraukumos un restorānā "Kaija", un arī "špicglāzīte" šņabja mākslinieka Celmiņa ģimenes pirmskara laiku dzīvoklī ar parketa grīdām.

Aina Karele atcerējās, kā režisors Oļģerts Kroders pēc pirmizrādes dzēris vīnu no viņas kurpītes, bet režisors Valdis Lūriņš atzina, ka ir pateicīgs liktenim, kas viņu atveda uz Liepāju, "pateicoties bohēmai". Proti, ar Oļģertu Kroderu, kurš viņam piedāvājis kaut ko iestudēt Liepājas teātrī, Lūriņš iepazinies aktiera Jāņa Makovska dzīvoklī Dārza ielā tieši kādā bohēmiskā pasēdēšanā.

Teātra zinātniece Vēsma Lēvalde, atceroties Austras Pumpures pirmo Imanta Kalniņa dziesmu programmu un brīvdomīgās pasēdēšanas Pumpures dzīvoklī pēc koncertiem, atzina, ka tolaik bohēma bija "sava veida pretošanās kustība". Bet, tā kā no franču valodas tulkojot vārds "bohēma" nozīmē "čigānu dzīve", tad par bohēmu var saukt arī teātra garos vasaras izbraukumus, kas tā pati "čigānu dzīve" vien bijusi. Kā vēl vienu atbilstošu bohēmas skaidrojumu Lēvalde minēja komponista Imanta Kalniņa sacīto, ka "bohēmas saturs ir cildens, bet atribūtika neatšķiras no parastas dzeršanas".

Teātra direktora Herberta Laukšteina bohēma, izrādās, sākusies tieši Liepājā, kad viņš nonācis teātrī pēc sešiem "mūka dzīves" gadiem, studējot Maskavā. Iemitināts mazā dzīvoklītī Jāņa ielā, Laukšteins bijis liecinieks arī tam, kā pamazām sabrūk kādreizējais bohēmas templis – vāgūzis.

Varbūt šo atmiņu dēļ un arī, izlasot Andžila Remesa grāmatu par vāgūzi, Laukšteinam radusies ideja par izrādi, ko iestudēt viņš uzticējis Valdim Lūriņam. Jautājums vienīgi: kad tas būs?

Bohēmas metamorfozes
Klausoties izteiksmīgajos atmiņu stāstos un diskusijas vadītājas spriedumos, radās iespaids, ka bohēma pēdējo simts gadu laikā piedzīvojusi vairākas metamorfozes, tāpat kā izmērs glāzēm, no kurām tika dzerts šņabis. Ja 19.gadsimta 20. –30.gados un inteliģences mājokļos vēl pēckara gados tās bija "špicglāzītes", tad padomju laikos jau lietā liktas izmēros krietni lielākas glāzes.

Ja senāk, pirmskara gados, bohēma bija intelektuāļu sarunas, tad padomju laikos – arī garīgās brīvības simbols, uzskata Edīte Tišheizere.

Kas bohēma ir šodien? Vai tāda vispār ir šajos, Ineses Kučinskas vārdiem runājot, pragmatiskajos laikos?Tas ir jautājums, uz kuru pagaidām atbildes nav.

Atbildi nesaņēma arī skatītāji, kuri bija iesūtījuši jautājumu kādam no diskusijas dalībniekiem (obligāts nosacījums, lai reģistrētos diskusijai). Edīte Tišheizere palūdza atbildēt tikai uz Andrejam Miglam uzdoto jautājumu, un atbilde bija – nē, neko iestudēt teātrī es vairs nevēlos.



Attēli:

Sludinājums

Nja
09:08 | 14/03/17
ZIŅOT
(-0)
(2)
+

Čigānu dzīve beigusies

O
14:08 | 14/03/17
ZIŅOT
(-1)
(4)
+

Čigānu bezbēdīgo dzīvesstilu nomainījis žīdu pragmatisms. Katrs skien pakaļ kapieciņai, nav laika bohēmoties.

tas bija
10:04 | 14/03/17
ZIŅOT
(-3)
(1)
+

Tos bohēmistus vēl šodien var redzēt pasākumos, nebaudāmus un mūžam paģirainus vai svētus atturībniekus.
Kroders bija pāri visam.
Bohēmas, arī stukaču laiks. Edīt, Tev piestāv teātris un Inesei tāpat.
Sveiciens teātra svētkos. Visi bijāt forši.

Aktrise
14:19 | 14/03/17
ZIŅOT
(-0)
(3)
+

Kāda vairs bohēma mežonīgā kapitālisma apstākļos!

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki