Jau sveicinot rokasspiedienā tika dota zīme: tūlīt, pēc brīža, vakarā. Baudkārā sabiedrība franču enciklopēdistu un inteliģences saukli „atpakaļ pie dabas” saprata pēc sava prāta.

Un samaitātības pakāpes, proti, rīkojot piknikus zaļumos.

Baroka formu dinamikas un izsmalcinātības vainagojums 18. gs. vidū ir pārsmalcinātais rokoko, gan bez savas īpašas arhitektūras koncepcijas – tā saglabājusies barokālā. Tātad par rokoko var runāt iekštelpās – mēbelēs, tapetēs, gleznās, tērpos un sīkdaļās. Ja antīki klasiskie stili un pats baroks ir nācis no Romas, tad gotika un rokoko ir Parīzes bērni – Ludviķa XV, marķīzes de Pompadūras un marķīza Donansjē Alfonsa Fransuā de Sada laikabiedri. Pēdējais savā „Buduāra filozofijā” tam laikam populārzinātniski apraksta galantā laikmeta pikantērijas.

Viņa daiļrades cienītājiem liegta iespēja apmeklēt rakstnieka memoriālo māju, jo, raugi, Bastīliju Franču 1789. gada revolūcija kopā ar pašiem pēdējiem rokoko kruzuļiem noslaucīja no zemes virsas, kā galma un aristokrātijas komforta, varas un greznības lieciniekus: lielo piļu ansambļu vietā celtās, apjomos mazākās, bet pārsmalcinātas savrupmājas ar grezniem saloniem – dižo parādes zāļu vietā. Spoguļi, zeltījums, augu plastiskās vijas un izlocītie ierāmējumi, kuri optiski nojauc sienu tektoniku un pašu telpu. Smalki vijīgās mēbeles, pasteļtoņos puķoti zīda audumi, gobelēni kā nekad iepriekš veidoja pabeigtus komplektus un detaļās saskaņotu ansambli.

Mēbeļu griezumu trauslumu veicinājusi Ķīnas un Japānas mākslas iespaids. Austrumu porcelāns tiek ievests gan oriģināls, gan arī Meisenes manufaktūrā atdarināts. Arī Rundāles pilī ir savs Porcelāna kabinets ar kruzuļotiem stuka plauktiņiem. Papīra tapešu mode ieviesusies no Ķīnas.

Kamīns ar reljefiem rotājumiem un marmora virsmu ar bronzas pulksteni un diviem svečturiem uz tā, parasti ir salona kompozīcijas centrs un galvenais akcents. Spogulī virs kamīna šis pulkstenis ar svečturu pāri skatāms vēlreiz.

Spoguļi bija līdzeklis telpas gaisīgai deformācijai.

Stilam svešas pilnīgi taisnas vai pareizi liektas līnijas, retāk sastopama arī pilnīga simetrija. Ap 1723. gadu Parīzē atrodami pirmie dīvaini izliektie, caurumotie, līdz nepazīšanai deformētie nesimetriskie gliemežvāku motīvi – rokoko ornamenta pamats. Mēbeļu formās ir arī jaunievedumi: rakstāmais galds ar tievām, izliektām kājām, dīvāniņi, atzveltņu un mīkstie krēsli lielā daudzveidībā, kam katram franču valodā ir pašam savs apzīmējums – kanapē, šēzlongs, beržērs...

Vācieši visu sauc zofā, turki par dīvānu, bet latviešu emigrācijas inteliģence par vāļu.

Zīmīgākais rokoko jaunievedums ir kumodes ar divām atvilktnēm, iecienītas arī ar eksotiskām koka šķirnēm finierētas. Liektās virsmas vēl papildus rotātas zeltītiem, bronzā lietiem, smalkiem, plastiskiem rotājumiem – taisnu lineālu nav, kur pielikt.

Anglijā ķīniešu motīvi atpazīstami Čipandela firmas trausli izgriezto krēslu spraišļotās muguriņās. Angļu krēsliem priekškāju izliekums nav obligāts. Ap 1760., 1770. gadu rokoko gaisīgums sāk izzust, mēbeļu kājas iztaisnojas klasicisma nojausmā.

Attiecībā uz Liepāju Imants Lancmanis rakta: „Vairākkārt pieminēta Trīsvienības baznīcas savrupā vieta Latvijas mākslas mantojumā. Tas vēlreiz jāuzsver, runājot par altāra skulptūrām, kuru tehniskā izpildījuma augstā meistarība un stilizācijas spožums pārsteidz.

Ļoti pārdomāti te savienotas itāļu baroka skulptūru elegantās pozas, nevērīgi plīvojošie apmetņi ar jūtīgu reālismu ķermeņa daļu attēlojumā. Nekas nav paviršs, sasteigts. Evaņģēlisti raugās no postamentiem skarbi, ar lielu iekšēju spriegumu sejās, bet līdzās spārnots eņģelis Matejam virs galvas – viena no tām puskailajām, jutekliskajām būtnēm, kas piešķir baroka un rokoko mākslai dzīvīgumu un cilvēciskumu. Trīsvienības baznīcas retabla skulptūrām nav baroka tēlu pārlieku eksaltētās noskaņas, figūras ir mierīgākas un apgarotākas, vieglākas un trauslākas.

Interesanti attēlots Kristus. Retabla centrā pie krusta tas veidots bez lieka dramatisma un nāves šausmām. Ķermeņa muskulatūra anatomiski tikpat precīza, cik manierīgi un skaisti tā stilizēta. Te vairāk nekā jebkur citur izpaužas jaunā rokoko izjūta – bailes no neglītā un šausminošā, patika visu estetizēt un pārvērst rotaļā: arī krusts, nāves rīks, te pārvērts jaukā un greznā rokoko lietiņā. (..)

Altāra retabls ir pārsteidzoša rokoko ornamenta enciklopēdija, tajā atrodamas gandrīz visas tā formas un attīstības pakāpes.”

Stila smalkuma dēļ īpaši izceļams graciozais bikts krēsls ar divviru stiklotām durvīm. Kancele, ērģeļu prospekts un nedaudz vēlāk veidotā hercoga loža ir daļa no greznā rokoko interjera. Jāpiebilst, ka altāris sākotnēji atradies baznīcēniem tuvāk – starp pēdējo kolonnu pāri – radot dinamiskāku telpas veidolu. Vienlaidus sānu balkoni ir vēlāks jauninājums – to var nojaust arī pēc vienkāršāka rotājuma.

18. gs. vidū konservatīvā būvveidā kā daudzas Kurzemes lauku baznīcas kopš viduslaikiem celta Liepājas katoļu baznīca. Še no ārpuses gandrīz nekas neliecina par galanto laikmetu. Ar rokoko vieglumu mainīti arī baznīcas aizbildņi.

Imants Lancmanis grāmatā „Liepāja no baroka līdz klasicismam”: „1762. gada 28. jūlijā Liepājas katoļu baznīca tika iesvētīta, un tai deva vārdu par godu tā laika Kurzemes hercogam Kārlim – to nosauca par svētā Kārļa Boromeja baznīcu. Tad pie varas nāca hercogs Ernests Johans, un 1763. gadā Žemaitijas bīskaps Dovgjallo baznīcu iesvētīja par jaunu, šoreiz dodot tai svētā Jāzepa vārdu. Ar to politiskās kaislības ap baznīcas patrona vārdu nerimās. 1770. gadā pāvests Klements XIV tai atkārtoti deva Kārļa Boromeja vārdu, lai ieriebtu protestantiskajam hercogam Bīronam un demonstrētu savu atbalstu bijušajam hercogam, katoliskajam Saksijas Kārlim. Tagad Liepājas katoļu baznīca atkal saucas Jāzepa vārdā.”

19. gs. beigās baznīca pārbūvēta neoromānikas stilā un vecā altārdaļa kļuvusi par sānu kapelu, kur altāra koka daļas ir novēlojuša baroka formās, bet kancele (gan ne gluži sākotnējā vietā) ar rokoko vijīgiem, Trīsvienības baznīcai radnieciskiem rokaja rotājumiem.

Sānu kapelas sienas rotā jau stipri provinciālāki stuka reljefie veidojumi ar abu hercogu (Kārļa un Bīrona) ģerboņiem – Polijas ērgļa nagos, šis provinciālums arī logu ietvaros.

Zudušām rokoko laikmeta celtnēm vēl pieskaitāma necila, bez torņa, Reformātu baznīca (1757) Peldu un Sāls (K. Valdemāra) ielu stūrī. Vēlāk tur tapis arhitektu Berči savrupnams, tagad Kurzemes bīskapa rezidence.

Ārpus kulta celtnēm pieminēšanas vērtas ir rotaļīgās rokoko ārdurvju vērtnes tagad klasiski skarbi pārbūvētai celtnei Stendera ielā 13a. Ēka iekonservēta un vērtnes atrodas muzeja uzglabājumā, stila tīrības ziņā tās droši liekamas blakus minētajām Liepājas baznīcu iekārtām, kuru iespaids jaušams arī dažos tuvējos apkārtnes dievnamos – Cīravā, Kuldīgā un vēl citur.

Par to, ka baznīcās redzamie rotājumi nav bijuši vienīgie stila paraugi liecina vairākos namos atrastie greznie krāšņu podiņi vai to drumslas. Trīsvienības baznīcas iekštelpu greznums atblāzmojas arī netālā nama (Stendera ielā 5) fasādē – gliemežvāciņi starp logu rūtīm un izsmalcinājums piedurvju skruļļos.

Neorokoko rotājumi sastopami nākamos gadsimtos: gan Jūras virsnieku saieta nama (1907) deju zāles griestos, gan Fonteina viesnīcas mēbelēs, kas atvestas no Ēģiptes.