Šogad, 1.augustā (19. jūlijā pēc vecā stila) apritēja tieši 100 gadi, kopš Krievijas militārā virspavēlniecība piekrita latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai.
Vēsturiskā retrospekcijā raugoties, tā bija Latvijas valsts un nācijas vairāku gadsimtu formēšanās procesa augstākā virsotne – vēl pirms pašas Latvijas valsts parādīšanās Eiropas kartē.
1915.gada pavasarī Kurzemes ceļus pārpludināja tūkstošiem bēgļu. Vēsturnieki min, ka uz Vidzemi, Krievijas lielākajām pilsētām un pat Sibīriju izceļoja ap pus miljons kurzemnieku. Arī Liepāja kļuva tukša. 1915.gada maijā, kad pilsētā sāka saimniekot ķeizariskās Vācijas okupanti, no pirmskara simts tūkstošiem liepājnieku varēja saskaitīt tikai ap 55 000.
Atklājot Piemiņas plāksni pie Tērbatas ielas 1/3 nama Rīgā, kādreizējā zvērinātā latviešu advokāta Jāņa Purgaļa īpašuma, dzirdēju tikai dažus jau zināmus uzvārdus. Protams toreizējiem Krievijas valsts domes deputātiem, latviešiem J.Zālītim un J.Goldmanim, dibinot Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteju, bija vislielākie nopelni. Taču šajā komitejā lēma un rīkojās arī citas pazīstamas latviešu inteliģences personas, kā jurists Gustavs Ķempelis, agronoms Jānis Bisenieks, advokāti Arveds Bergs un Voldemārs Zamuels, baņķieri Zigfrīds Meijerovics un Jānis Brūmelis, kopā 15 cilvēki.
Blakus šiem uzvārdiem gribu ierindot arī liepājnieka Teodora Breikša vārdu. Toreiz viņš jau bija kara bēglis Rīgā, bet vēl oficiāli pilsētas domnieka un domes priekšsēdētāja amatā okupētajā Liepājā. Teodors Fridrihs Breikšs lika lietā savas zināšanas, lai kārtotu strēlnieku bataljonu dibināšanas sākotni.
Viņš lieliski pārzināja Krievijas birokrātiski administratīvo sistēmu, bija informēts par tūkstošs niansēm, kā izlauzties vai apiet pantu un paragrāfu džungļus, lai taptu strēlnieku bataljoni, to Apvienotā lazarete, apgādības komitejas. T. Breikšs, kā literatūrā atzīmēts, iesaistījās "gandrīz bezcerīgā cīņā ar vējdzirnavām" par latviešu karavīru nosūtīšanā no krievu karaspēka uz latviešu bataljoniem. Arī tas bija viņa daudzu gadu pieredzes rezultāts, esot Liepājas domniekos, daudzo komisiju priekšsēdētāja amatos un beidzot, 1914.gada oktobrī kļūstot par Liepājas Galvu.
Latviešu strēlnieku Organizācijas komitejā bija gan virsnieki, mediķi, mācītāji, impēristi, pat cariskie melnsimtnieki un sociālisti un, protams, neiztika bez asām domstarpībām. Laikam šo nesaskaņu dēļ, kad viss sākotnējais organizatoriskais darbs 1916. gada ziemā bija izpildīts un latviešu strēlnieki bija piedalījušies pirmajās kaujās Rīgas frontē, T. Breikšs bija spiests pieņemt piedāvājumu skolotāja vietai Kazaņā.
Mūsu viens no liepājniekiem Teodors Breikšs (26.07.1855. Vecpiebalgas "Bāliņos" – 4.07.1922. Šveicē, apbedīts Liepājā) pirms simts gadiem Latvijas vēsturē iemūrēja savu ķieģeli strēlnieku bataljonu leģendas turpinājumam.