Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Valda Vikmaņa 97. dzimšanas dienai veltīts koncerts


atlikušas 250 zīmes


Valda Vikmaņa 97. dzimšanas dienai veltīts koncerts

Autors: Inta Jaunciema
Sestdien, 28. janvārī, 2012 | BIRKAS: Valdis Vikmanis , Latviešu biedrības nams , koncerts , dzimšanas diena
Izdrukāt Ziņot
FOTO: Ints Vikmanis

Sestdien pulksten 15 Latviešu biedrības namā notiks izcilā liepājnieka 97 gadu jubilejai veltīts koncerts "Kafija ar Valdi Vikmani". Piedāvājam Intas Jaunciemas atmiņas par savu skolotāju.

Bērna acīm

Esmu Valda Vikmaņa kora diriģēšanas klases absolvente no 1979. gada.

No tālajiem septiņdesmitajiem gadiem prātā saglabājušās Mūzikas skolas dzīvi raksturojošas ainiņas: Pa pirmā stāva gaiteni tuvojas divi sirmi vīri un aktīvi par kaut ko sarunājas, ik pa brīžam apstādamies. Tie ir tālaika skolas vadītāji Valdis Vikmanis un Ludvigs Leitis. Iepretim garderobei viņiem pievienojas grāmatvede Cīrulīte, bet otrā pusē uz viņiem  nolūkojas atslēgu skapīša glabātājas dežurantes Vizbulīte un Ceriņmamma. Tie ir skolas labie gariņi, kas izstaroja labestību un harmoniju ikvienam kas šeit ienāca.

Valdis Vikmanis bija ne tikai mans skolotājs bet arī Mūzikas skolas direktors un līdz ar to ļoti aizņemts. Tā kā brīvajās dienās braucu pie ģimenes uz Rucavu, gadījās ka partitūras spēle neveicās tik raiti kā būtu vēlams, to manīdams, skolotājs šķita iesnaudies, bet tiklīdz kļūdījos – tūdaļ lika izlabot. Šādās reizēs man bija kauns, ka tik nevērtīgi izšķiežu skolotāja dārgo laiku.

Valsts eksāmenā diriģēju korus no „Baņutas”, zināju ka Vikmanis nebūs, jo bija izsaukts uz Rīgu. Tomēr viņš man bija atstājis vēstuli, kuru glabāju vēl šodien. Laikam jau viss bija kārtībā, jo pat Maija Ķēņiņa mani pēc eksāmena uzslavēja.

Darbs ar kori

Kad 1975.gadā sāku mācīties pie Vikmaņa, tas bija pats par sevi saprotams ka pievienojos viņa vadītajam Liepājas rajona skolotāju kora „Lira” dziedātāju pulkam. Tā nu sanāca ka varēju vērot sava skolotāja darbošanos turpat 25 gadus. Tas bija radoša darba, augstu mērķu un sasniegumu laiks. Vikmanis saņēma apbalvojumus, arī koris tika pie goda nosaukumiem. Piedalījāmies daudzos Dziesmu svētkos un koncertbraucienos.  Tā viņš izglītoja mūs gan muzikāli, gan intelektuāli.

Mākslinieciskajā ziņā Vikmanis vienmēr tiecies pēc iespējami augstāka līmeņa: tika iestudētas izcilākās latviešu klasiskās mūzikas pērles, un tas prasīja nopietnu darbu. Reizēm jutāmies paguruši, tad viņš saskaitās ne pa jokam... Un tad sekoja pats labākais – biogrāfijas stāsti. Tas bija viņa  kā aculiecinieka redzējums par izcilām personībām un kolektīviem, ko neatrast nevienā biogrāfiju krājumā.

Vikmanis pazina lielu daļu no latviešu mūzikas klasikas autoriem,  un stāstot mudināja uz dziļāku mūzikas atklāsmi atbilstoši autoru iecerei. Braucienos viņš allaž sēdēja pavisam kluss, domāju ka taupa spēkus. Tagad esmu sapratusi ka viņš jutās par visu atbildīgs, jo ne reizi vien Vikmanim nācās glābt savējos no draudošām nepatikšanām.

Puskrūzīte kafijas

Bieži vien, kad satiku skolotāju, viņš mani aicināja un puskrūzīti kafijas, lai parunātos. Bija tāds laiks manā dzīvē kad strādāju Liepājā labi apmaksātu darbu, kas nebija saistīts ar mūziku. Toreiz skolotājs ar neviltotu izbrīnu man vaicāja: kā es varot dzīvot bez mūzikas? Atteicu kaut ko nenozīmīgu, bet ar laiku tomēr atgriezos pie mūzikas. Viņa vārdus tā pa īstam sapratu tikai ar laiku, kad secināju ka viņš pats sevi nevarēja iedomāties bez mūzikas. Skolotājs bija labs psihologs un, šķiet, saprata arī vārdos neizteikto, atrada īstos vārdus un padomu sarežģītās situācijās. Vikmanis vienmēr apjautājās par manu ģimeni, Rucavu un mūsu kopīgiem paziņām un viņu gaitām.

Spēka avoti

Valdis Vikmanis nācis no Rūjienas puses un bija pastarītis no kuplas ģimenes. No viņa teiktā varēja saprast ka jūtas labi starp cilvēkiem, tur smeļas spēku un rod jaunas idejas. Viņš tiešām mīlēja cilvēkus un pulcināja tos ap sevi. To apstākli, ka viņš bija „neērts” gan kā direktors, gan cilvēks daudziem ierēdņiem, viņš skaidri apzinājās, un tas nebūt viņu nekavēja vienmēr un visur paust alternatīvu viedokli un kritiskas piezīmes. Pateicoties milzu lielai mērķtiecībai un neatlaidībai, viņam izdevās paveikt tik daudz Liepājas mūzikas dzīvē: nodibināt kolektīvus, vadīt skolu, izaudzināt jauno mūziķu paaudzi un vadīt kori līdz mūža galam. Viņš ļoti mīlēja dzīvi un saskatīja tajā neizsmeļamas iespējas.

Vairāk par visu Valdis Vikmanis mīlēja mūsu zemi Latviju, tās dabu, valodu, vēsturi un bija noraizējies par tās nākotni. Viņu satrauca procesi kas pašreiz notiek, un viņš centās saskatīt to cēloņus. No visas sirds bija ļoti pieķēries Pērkonei, savām lauku mājām. Mūsu pēdējā sarunā viņš sacīja, ka tic kādam augstākam spēkam – Dievam, bet tik pat lielā mērā uzskatīja sevi par panteistu un ticēja, ka viņam spēku dod daba, piemēram no Rūjienas atvestie akmeņi, folkloras simboli, latviskie ēdieni un citas lietas ar viņam vien zināmu nozīmi.

Skolotājs nemitīgi meklēja lietas kas stiprinātu viņa garu, tā arī mūsējo. Viena no tādām lietām bija stiprie vārdi, tāda kā Ojāra Vācieša, Leonīda Breikša un Pirmās atmodas laika autoru dzeja, bet otrā – laba mūzika. Decembra mēnesī ikgadus viņam naktīs neesot laika gulēt, jo pa radio skanot tik daudz brīnišķīgas mūzikas. Fiziskajiem spēkiem izsīkstot, viņa gara spēks tikai vairojās.

Vērbeļnieku saimnieks

Laikā kad Vikmanis strādāja skolā, viņš nekad nešķīrās no liela ādas portfeļa, bet tik pat bieži varēja viņu sastapt ar pārtikas maisiņiem rokā, jo viņš taču bez visa cita bija arī kuplas ģimenes tētis.

Skolotājs vienmēr ievēroja labas audzināšanas etiķeti: neskatoties uz saviem cienījamiem gadiem, vienmēr izturējās kā džentlmenis un piedāvāja savu sēdvietu dāmām sabiedriskajā transportā. Visus fiziskos spēkus līdz pat izsīkumam viņš lika lietā, lai iekoptu Dieva atvēlēto dabas stūrīti Pērkonē. Vikmanis kopā ar savu ģimeni veco zvejnieku būdiņu pārvērta līdz nepazīšanai, bet zemi –  brīnišķīgā oāzē, kas veldzēja viņa miesu un garu.

Reiz Gunārs   Jēkabsons, kas dzīvoja netālu kaimiņos, man izstāstīja redzējis šādu atgadījumu: Vikmanis esot vilcis kaut kādu ļoti smagu baļķi, apkritis un tā gulējis kādas 20 minūtes, bet pēc tam piecēlies un vilcis tālāk...pats.

Manam skolotājam bija bezgala daudz jauku ieceru, kas bija vērstas uz nākotni, viņa darbi nekad nebija padarīti. Diemžēl daudzi to uztvēra kā kaprīzi, un viņš to juta. Jāatzīst, arī mēs reti kad varējām izdarīt viņam pa prātam.

Vienmēr viņš centās būt laikmetīgs un informēts. Vēl tikai pirms gada reiz lielveikalā “Rietumu centrs” satiku viņu ar iepirkumu grozu uz rokas raiti soļojam pa veikalu JYSK. Vikmanis bija viesmīlīgs saimnieks un nereti aicināja mūs ciemos, labprāt izrādīja savu saimniecību. Mums bija iespēja apskatīt viņa māju un dārzu un apbrīnot viņa saimniecisko dabu. Tad pie kafijas tases uz terases vai ziemā pie kamīna istabā dalījās ar mums savās pārdomās. Strādādams dārzā viņš nemitīgi domāja par mūzikas lietām, vēl šoruden mans dēls esot sastapis viņu lasām ābolus. Pēdējā gada laikā gan mans skolotājs tapa arvien vārgāks un, iespējams, tamdēļ bija ķēries pie dažādu lietu sakārtošanas gan savā mājā, gan sabiedriskajā dzīvē. ”Vērbeļniekos” viņš aicināja palīgos manu dēlu Jāni Jaunciemu pie restaurācijas darbiem: mājas otro stāvu vēlējās pārvērst par gara svētnīcu. Turpat atradās arī viņa nošu bibliotēka.

Svētnīcas atslēgas

Bija redzams ka viņš kļūst arvien vientuļāks, jo cits pēc cita Mūžībā aizgāja viņa draugi un domu biedri: Ludvigs Ozoliņš, Miervaldis Grinbergs, Aleksandrs Eleksis un Ojārs Lediņš. Vikmanis nāca uz kori, proti, tikšanos mūzikā gluži kā uz svētnīcu. Mēģinājumos neļāva mums sarunāties un izšķiest laiku ikdienišķām sarunām. Dzirdes vājuma dēļ kļuva grūtāk komunicēt. Pēdējā gada laikā tā izpaudās monologa formā, un viņš manāmi satraucās ja to pārtraucām, lai precizētu viņa sacīto.

Mūsu Maestro, kā mēs viņu mīļi dēvējām, šķita norūpējies arī par kora „Nerimtība” nākotni, jo pats atzinās ka viņam ir problēmas ar veselību. Dziesmas gatavojām paši, un Maestro nāca klausīties un aprunāties. Koncertos gan viņš diriģēja pats. Lai būtu vieglāk ieteicām lai viņš sēžot ierāda akcentus. Tad gan skolotājs mūs norāja, sacīdams, ka mēs viņu tik viegli viss pie malas nenolikšot, viņš turēšoties! Uz pēdējo koncertu bija pulcējies publika kuplā skaitā, jo skolotājs bija parūpējies par labu reklāmu. Šoreiz viņš vēlējās, lai es diriģētu. Tikai tagad sapratu – viņš gribēja pārliecināties, vai mēs tiksim galā. Nākamais koncerts „Zvani skan, zvani skan, Ziemassvētki brauc” bija jau ieplānots un sagatavots, tikai mani mulsināja skolotāja sacītais: ka viņa nebūs. Zinājām, ka Maestro nespēj dzīvot bez mūzikas...

Un tā arī viņš izdzisa koncerta dienu nesagaidījis. Bet varbūt viņš to jau nojauta: piepildījās tās bažas, par kurām raizējāmies jau labu laiku iepriekš – pretimnākšanas nekādas.



Zvani skan

Visu mūžu Vikmanis bija aktīvs koncertu apmeklētājs: šai nodarbei nežēloja ne laiku, ne naudu. Nesen uzzināju ka viņš šo prieku pēdējā laikā bija sev  liedzis, jo atradās tik nesmalkjutīgi cilvēki, kas teikuši – viņiem traucējot dzirdes aparāta čīkstoņa. Visu kas attiecās uz dzirdes vājumu viņš, kā jau mūziķis, uztvēra ļoti saasināti pataloģiski. Šāds rūgtais piliens atradās arī pēdējā koncertā (jāatzīstas, ka mēs to uzreiz pat nepamanījām), pēc kura skolotājs sacīja, ka vairs koncertos nepiedalīšoties.

Līdzīgi kā kinofilmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kur Mirtas tante aiziet Mūžībā pa rudens lapām piebirušu ceļu, tā arī, man šķiet, mans skolotājs pašos Ziemas saulgriežos ir aizgājis pa sarmas tīto Pērkones ceļu, kas ved uz „Vērbeļniekiem”. Sagaidot un pavadaot mūs, kā to darīja daudzreiz dzīves laikā.

Esmu pateicīga liktenim, ka viņš deva man iespēju pazīt šo gaišo un izcilo personību, saņemt viņa gudros padomus un svētību. Viņam bija tik daudz ieceru, ka, lai kaut daļu no tām realizētu, mums pietiktu darba visam mūžam. Skolotājs centās iedibināt vērtīgas mūzikas dzīves tradīcijas – apvienotā kora koncertus Latvijai nozīmīgos datumos: svētkos un piemiņas dienās ar lielo formu dziedāšanu; kora mūzikas aktualitāšu žurnāla „Nerimtības Vilnis” izdošanu; koru gadskārtējās fonotēkas izveidi pie Tautas mākslas centra; atrast vietu koru bibliotēkas izveidošanai; ģimenes muzicēšanas tradīcijas popularizēšanu; E.Melngaiļa lapenes izbūvi „Vērbeļniekos” un koncertu organizēšanu tajā u.c.

Mūžība

Maestro Valdim Vikmanim piemita ļoti liels gara spēks un tāds nevar tā vienkārši pazust: viņš tik ļoti mīlēja dzīvi, un tādēļ arī tik garu un bagātu mūžu nodzīvoja.

Ir tik savādi un pat mistiski teikt  –  bija, bija, bija... Jo sēru vēsts manī tā pa īstam vēl nav nostiprinājusies, skats vēl meklē un sirds nav samierinājusies. Par vienu varu sacīt droši: paliek vienīgi gaisma.

Paldies par visu, skolotāj...


Sludinājums

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki