LTV un arī Latviešu biedrības namā demonstrēto Tālivalža Margēviča filmu "Zigfrīds Anna Meierovics" redzējuši daudzi, bet ne visi zina, ka Meierovica lomas atveidotājs Andris Gindra ir liepājnieks.

Andris ir beidzis Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5.vidusskolu, ieguvis bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā, un šobrīd atkal ir students.

Kā nokļuvi filmā?
Beidzot studijas Latvijas Kultūras akadēmijas 4.kursā – aktieros, režisoros, uz vienu no diplomdarba izrādēm Valmieras teātrī, un tā bija Reiņa Suhanova "Labie bērni", bija atnācis Matīss Kaža, filmu producents un topošs režisors, kurš pašlaik studē Ņujorkā, bet uz Valmieru bija atbraucis meklēt aktierus Tālivalža Margēviča filmai. Iemesls, kāpēc izvēlējās mani, bija visnotaļ triviāls – apaļas brilles, kādas nēsāju es un kādas nēsāja pirmais Latvijas ārlietu ministrs.

Divas reizes Rīgā aizgāju pie filmas veidotājiem uz ofisu parunāties, un tā es tur nokļuvu.

Filmēšanas process patika?
Protams! Man tā vispār bija pirmā tāda mēroga pieredze kino. Līdz tam biju filmējies tikai studentu darbos Akadēmijā.

Process bija interesants, bet ļoti īss – kādas trīs dienas, kurās katrā tika nofilmēta pa vienai epizodei, kas visas filmā arī redzamas. Strādājām diezgan operatīvi – vienā Vecrīgas viesnīcā tika uzņemta Varšavas epizode, Dzelzceļa muzejā stāvošā vagonā filmējām vilciena epizodi un kādā Āgenskalna dzīvoklī – pēcdemisionēšanas ainu. Ļoti gribējām uzfilmēt arī avārijas un Meierovica bojāejas epizodi, taču pietrūka naudas – lai no Rīgas Motormuzeja izīrētu retro auto ar visu filmas budžetu būtu par maz. Mums bija 36 tūkstoši eiro! "Homo Novus", piemēram, – 1,3 miljoni.

Milzīgs prieks bija, ka blakus ir Agnese Cīrule no Nacionālā teātra, tas bija brīnišķīgi, jo saņēmu ļoti profesionālu atbalstu – ja filmēšanas laukumā kaut ko nevarēju izdarīt, nesapratu vai baidījos pieskarties intīmos mirkļos, viņa spēja pateikt īstos vārdus. Tāpat Ģirts Liuzniks pulkveža Radziņa lomā un Toms Veličko, mans kursabiedrs.

Izskatījās, ka esi labi iedzīvojies Meierovica ādā.
Zināju, ka viņš bija mūsu pirmais ārlietu ministrs, nezināju, ka pilnīgs kurzemnieks, kas nāk no Durbes puses, kur man pašam ir lauki.

Taču man nebija nekādas nojautas, kā viņš runāja, kāds bija. Tikai Meierovica vārds. Bet tas lika iztaisnot mugurkaulu, un es to visu laiku turēju sev pakausī: es esmu Meierovics. Lomas mugurkaulu veido vārds. Un mana attieksme pret to.

Vai filmējoties uzzināji ko jaunu par šo Latvijas vēstures posmu vai pašu Meierovicu?
Nācu pie atziņas, ka otra tik drosmīga cilvēka Latvijas politikā nav un, visticamāk, nekad arī nebūs. Pilnīgs fanāts. Viņš taču bija jauns, kad sāka domāt par Latviju, divdesmit pāri gadu, tāpat kā man. Kad beidzās Pirmais pasaules karš, Meierovicam bija viens pāris kurpju, viena žakete un pastkartīte, uz kuras iezīmētas Latvijas robežas. Ar to viņš brauca uz Angliju, uz Itāliju pie Musolīni un mēģināja viņiem iestāstīt, ka ir tāda zeme kā Latvija. Jo viņam bija ideja kabatā. Milzīga ideja! Tas mani uzrunāja.

Režisors padsmit gadus dažādos Eiropas arhīvos bija vācis materiālus filmai, arī iepriekš vairākkārt bijuši mēģinājumi uzņemt filmu par Meierovicu, diemžēl nevienam nekad nav bijusi īsta vēlme atbalstīt šādu filmu. Mums ir simtgade, divdesmit simtgades filmas, bet filmu par Meierovicu nav uzskatījuši par vajadzīgu atbalstīt!

Tāpēc man ir liels prieks, ka filma tomēr ir tapusi.

Vai tevi nepārsteidz, ka tajos apstākļos, tajā juceklī, kas toreiz valdīja, kad katrs vilka uz savu pusi, varēja rasties valsts?
Man jau šķiet, ka Latvijas esamība ir absolūta laimīga nejaušība. Un es pārstāvu viedokli, ka nav Latvijai simts, jo Latvijas PSR nav Latvija! Latvija bija tas mazais kriksītis pirms tam, un šobrīd – no 1990.gada. Kāds simts, mīļie cilvēki?!

Atkal esi students?
Kad pabeidzu 4.kursu, man bija humanitāro zinātņu bakalaura grāds mākslā. Esmu runājis ar vecākiem kolēģiem, un zinu, ka padomju laikos kinoaktieru studiju beigušajiem tika piešķirta kvalifikācija "kinoaktieris" vai "aktieris", mums šobrīd nav nekādas kvalifikācijas. Ir tikai kaut kādam Eiropas Savienības līmenim atbilstoša izglītība un bezjēdzīgs "papīrs". Protams, izglītība nav bezjēdzīga, esmu saņēmis brīnišķīgus rīkus, lai pēc tam varētu darīt jebko – būt aktieris, žurnālists, kļūt par tiesnesi, advokātu, vienalga ko.

Man, tāpat kā vairākiem citiem no mūsu kursa, piedāvāja štata aktiera darbu Valmieras teātrī, un es pateicu "nē". Parasti tā nedara.

Kāpēc tad tomēr darīji?
Acīmredzot bija kaut kāda iekšēja pārliecība. Un nesaskatīju, ko vēl bez teātra es Valmierā varētu darīt. Arī divdesmit gadus nēsāt paplātes uz skatuves nebiju gatavs. Turklāt sadzīve – dzīvokļu cenas tādas pašas kā Rīgā, bet īrēt nav kur.

Nenožēlo?
Ne brīdi. Varbūt šobrīd būtu vairāk naudas, bet ko man dod nauda, ja nejūtos mierā ar sevi? Labāk, lai naudas nav, bet esmu mierā ar sevi. Labāk šobrīd "nē", bet vēlāk – augstāk, nevis vidējā līmenī, pie nosacītas drošības.

No darba piedāvājuma atteicies, ko tālāk?
Kopā ar draudzeni aizbraucām peļņā uz Zviedriju, uz milzīgu fjordu kūrortu, kur norvēģi vasarā ar savām jahtām brauc atpūsties. Tīrījām viesnīcu – es biju istabene uz pusslodzi, jo pēc tam vēl gāju mazgāt traukus. Tas bija drausmīgi – milzīgā karstumā piecpadsmit stundas fiziski strādāt (neraugoties uz to, ka mūs trīsreiz dienā baroja, nokritos svarā par padsmit kilogramiem!), bet tas bija arī forši, jo pēc studijām man viss bija noriebies, gribējās skaldīt malku. Bija vajadzīga pauze, lai sakārtotu galvu, – man visa bija par daudz, biju "nomaldījusies avs".

Pastrādājām pusotru mēnesi un nopelnījām tikpat, cik Latvijā pusgadā. Pēc tam braucām atpūsties – ar manu mašīnīti aizbraucām līdz Horvātijai. Cauri visai Eiropai, piestājot Slovākijā, Austrijā, vēl šur tur. Zinību dienu sagaidījām plus 32 grādos, jūras malā.

Un, kad nauda bija notriekta?
Braucām atpakaļ. Sāku strādāt – ierunāju seriālus televīzijā, bija šādas tādas haltūras. Ikdienas dzīve, bet bez mācībām. Taču drīz sapratu, ka nevajag brīvu gadu, lai spētu atgūties, ka vajag pusgadu. Un, ka no teātra tālu aiziet arī nevaru. Apsvēru iespēju studēt ko citu, man, piemēram, ļoti interesē arī tiesību zinātnes, bet, ja tevi velk tajā virzienā...

Šobrīd atkal studēju Kultūras akadēmijā – tur izveidoja jaunu studiju programmu, pilotprogrammu, kuru beidzot man būs humanitāro zinātņu maģistra grāds audiovizuālajā skatuves mākslā.

Agrāk Liepāja bija tavas mājas. Ko tagad sauc par mājām?
Lai arī šobrīd esmu rīdzinieks, vienalga, atbraucot uz Liepāju, man nezūd mājas sajūta, sajūta, ka šī ir mana vieta. Nevienā brīdī!