Saeimas deputāts, kurš vairs nekandidēs vēlēšanās, SIA "Gandrs" un veikala Liepājā īpašnieks Askolds Kļaviņš, kā solījis, piekrita intervijai.

Tikāmies Bāriņu ielā 14, kur virs tūrisma inventāra veikala "Gandrs" atrodas tā īpašnieka privātie apartamenti. Saņemu arī dāvanu – SIA "Gandrs" jaunāko izdevumu mīkstos, bet glancētos vākos "Pazīsti Latvijas zivis". Uz galda redzama arī daudz biezāka, cietos vākos iesietā "Latvijas augi", ar ko Askolds Kļaviņš īpaši lepojas, jo grāmata tapusi vairāk nekā 20 gadu garumā, un pie enciklopēdijas interneta versijas, pēc izdevēja sacītā, tiek strādāts katru dienu, jo darba vēl esot ļoti daudz.

Pastāstiet par jūsu uzņēmumu.
1989.gadā sanācām kopā bez mazākās sajēgas, kā taisīt biznesu. Mums toreiz likās, ka taisīt biznesu nozīmē, ka katrs nodarbojas ar savu hobiju, un nevis tērē naudu, bet nopelna. Utopiska doma. Protams, ka nekas mums nesanāca.

Kas notika tālāk, kā ir šobrīd?
Beigās es paliku viens. Māris Strazds, viens no dibinātājiem, kura priekšlikums nosaukt mūsu uzņēmumu gandra vārdā uzvarēja, joprojām pēta melnos stārķus, viņa brālis strādā "Latvijas mežu" medību saimniecībā, citi ir mācību spēki Universitātē. Mans virziens bija datori un hobijs – izdot grāmatas par dabu. Kā jau padomju cilvēkiem, mums likās, lai izdotu grāmatas, vajag savu tipogrāfiju. Tas arī bija viens no pirmajiem mūsu investīciju virzieniem. Gājis visādi, gan labi, gan slikti, bet tipogrāfija joprojām strādā, tā ir nodalīta atsevišķā uzņēmumā "Gandrs Poligrāfija", un tagad tas ir mans privāts, dārgs hobijs. Datorlietas arī palikušas sirdij tuvas, mums ir IT uzņēmums, kas nodarbojas galvenokārt ar programmēšanu. Lielākais un pats pirmais, mātes uzņēmums ir "Gandrs" – Liepājas, Valmieras, divi Rīgas veikali un interneta tirdzniecība, kā arī ceļojumi, mazbudžeta ekskursijas, braucieni, daļu no kuriem organizējam bez maksas. Tepat, Liepājā, organizējām velobraucienus, bilžu vakarus. Nākamgad plānojam Liepājā līdzīgu velobraucienu, kāds šogad bija maršrutā Zilupe – Rīga.

Kā veicas ar pārdošanu Liepājā un citur?
Ir apmēram simts zīmoli, ar kuriem strādājam, paši vedam preci no ražotājiem uz Latviju. Bizness nav vienkāršs, dzīvesveidam labs, bet bagāts kļūt nevar. Var nopelnīt uzturēšanai, bet ļoti grūti – investīcijām.

Veikals Liepājā strādā drusku labāk, nekā es morāli biju gatavs, cik slikti tas strādās (smejas). Nav jau tā, ka Liepājā dzīvo tikai trūcīgi cilvēki. Ir viss spektrs, un, ja tai spektra daļai, kurai "Gandrs" ir piemērots, šāda veikala nav, viņi iepērkas vai nu Rīgā, vai ārzemēs.

Vai iepirkšanās internetā nav drauds?
Loģiski, ka internets ir konkurents, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šis bizness nav tāds, lai varētu investēt. Bet ir lietas, ko cilvēki ne vienmēr pirks internetā, jo grib pataustīt, uzmērīt. Un mums ir jābūt pietiekami izglītotiem, intelektuāliem cilvēkiem, kas var par preci kaut ko izstāstīt, ne tikai noskenēt svītrkodu un saskaitīt naudu. Tāpēc mēs viņus vispirms mācām. Mums ir arī tirdzniecība internetā, un arī viens otrs ārzemnieks iepērkas gandrs.lv, pat, ja piegādes maksa pārsniedz preces cenu, jo reizēm kāda specifiska detaļas atrodas tieši pie mums.

Lai šis bizness Liepājā varētu pastāvēt, vispirms ir jābūt precei, kas nāk tieši no ražotāja, un 99% mūsu preču tādas ir, un otra lieta – savas telpas.

Esam nonākuši pie jautājuma par Bāriņu 14. Kāpēc šī ēka tik dārgi izmaksāja?
Sākumā nomājām telpas "Kurzemē", bet, ja grib, lai ir kaut kāda jēga, jābūt savām telpām. Tāpēc 2007.gadā pieņēmām lēmumu iet prom no "Kurzemes", un meklējām, ko varētu nopirkt. Neko toreiz Liepājā centrā nopirkt nevarēja, jo liepājnieki sēdēja uz saviem īpašumiem un nepārdeva neko. Vienīgais, ko varēja, nopirkt kaut ko Karostā. Pēc krīzes staigāju pa Liepāju un skatījos – aha, šito tagad var nopirkt, un šito, un šito... Bet 2007.gadā bija "trekno gadu" augstākais punkts, arī cenas bija augšā, taču bankas meta naudu pakaļ. Savukārt tad, kad Liepājā varēja nopirkt to, ko gribās, neviena banka naudu nedeva. Cik garš, tik plats.

Un kāpēc Liepāja? Kas jūs saistīja ar šo pilsētu?
Varbūt tas bija senču aicinājums, jo mani vecvecāki bija no Liepājas. Otra lieta – apmēram tajā pašā 2007.gadā vai drusku ātrāk, kad pēc pievienošanās Eiropas Savienībai iestājās proletariāta diktatūra un algas uzskrēja debesīs, bizness jau vairs nespēja saģenerēt tādu naudas daudzumu. No otras puses – visi redzēja, ka Īrijā, Vācijā, Francijā maksā tādas algas. Jautājums – kā viņi to var? Atbilde bija un ir viena – viņiem ir lielāks apjoms. Mūsu spējas un saprašana nebija tādas, lai atvērtu veikalu Berlīnē vai Dublinā, kur mūs turklāt neviens negaida. Mūsu saprašana bija tāda, lai atvērtu veikalus Valmierā, Liepājā, Daugavpilī. Uzzīmējām "Gandra" attīstības vīziju, un investējām Valmierā, atvērām veikalu "Kurzemē". Paldies Dievam, Daugavpilī nepaspējām. Taču arī "Kurzemes" pagrabā apgrozījums nebija tāds, lai segtu visas izmaksas. Tad aizgāju pie sava paziņas Ulda Seska un teicu: "Klausies, piedod, ka atvēru veikalu Liepājā ar tevi nepakonsultējies, bet palīdzi kaut ko sakarīgu nopirkt, jo ir tikai divi varianti – vai nu šeit visu izbeigt vai atvērt pašam savu veikalu". Neko gudrāku, kā pārdot man savu māju, viņš neizdomāja. Teica, tāda māja man te ir, nezinu, ko ar viņu darīt. Aizgāju uz "Latio", pasūtīju vērtējumu, aizgāju ar to uz banku. Saku: "Paklau, baigi dārgi", bet bankā saka: "Jā, tā tas maksā un būs vēl dārgāk – pērc nost, mēs tev naudu iedosim." Iebildu: "Bet tur jāremontē". "Iedosim tev naudu arī remontam. Pērc nost!".

Tā arī nopirku. Sākās krīze, visas cenas nobruka lejā, pērc ko gribi. Tikai neviena banka, saprotams, naudu nedod. Remontam naudu nedabūjām. Tāpēc deviņus gadus, lēnā garā, pa naglai...

Krīzē mēs pazaudējām ļoti lielu naudu, un droši vien pareizāk būtu bijis bankrotēt, taču nebija tiktāl, ka atnāk un ņem visu nost, un durvīm slēpe jāliek priekšā. Pamazām rāpāmies no bedres ārā.

Kā iepazināties ar mūsu mēru Uldi Sesku?
Tas bija sen. Tajos senajos laikos, kad būvēja Būtiņģes naftas terminālu un leiši apgalvoja, cik viss ir droši, bet, ja kaut kas notiktu, straume visu nestu uz mūsu pusi. Es ar saviem puikām toreiz rīkoju visādas atrakcijas, tajā skaitā uztaisījām pikniku jūrā uz termināla pludiņa. Rezultātā, kā viņi paši teica, vairāk nekā miljons dolāru tika ieguldīts drošībā, jo mēs viņiem parādījām, ka var sakāpt laivās aizbraukt līdz viņu pludiņam, un, ja grib, sakurt pat ugunskuru un cept šašliku.

Vairs nekandidējat vēlēšanās. Vai tas saistīts ar kriminālprocesu, kurā esat apsūdzētais?
To, ka nestartēšu, teicu jau sen. Principā arī 12.Saeimā tiku ievēlēts pārpratuma pēc. Biju pats pēdējais sarakstā. Netērēju nevienu minūti un nevienu santīmu, lai mani ievēlētu. Tas bija apmēram tā: "Vodku hočeš? Ņet. Buģeš? Da", "Askold, gribi balotēties? Nē. Bet mums vajag. Ja vajag, lieciet, bet kā pēdējo". Nedomāju, ka mani ievēlēs, bet sistēma ir tāda, ka pienāca mana kārta. Kučinskis nolika mandātu, jo viņš kļuva par premjeru, tad bija Belēviča ziepes, un viņš nolika mandātu, un tad aizgāju es. Un tad ar to pašu neveiksmīgo Belēviča mandātu man bija ziepes.

Kad pienāca mana kārta, nolēmu: iešu paskatīties, kā tad tajā Saeimā ir. Citi jūk prātā, maksā lielu naudu, lai tur tiktu, nu, ko tad es – neiešu?

Un kā tad ir tajā Saeimā?
Ja nekas nav jādara, lai tur tiktu, ja nav jāstāsta cilvēkiem, ka es tagad būšu labāks nekā citi, nav jāsit sev pie krūts, jākāpj uz bruņumašīnas aģitēt, tad kā darbs tas ir labs. Jāstrādā zem vidējā, maksā virs vidējā, tu esi cienījams cilvēks. Tikai viena lieta – nav gandarījuma. Bet es domāju, ka daudziem cilvēkiem Latvijā, kas strādā savu darbu un kam maksā labi, nav gandarījuma.

Kad atbraucu uz šejieni (uz Liepāju – irliepaja.lv), man te ir gandarījums. Ne te vara, ne te nauda, bet ir forša māja uztaisīta, ir forši cilvēki.

Ko varat teikt par jums izvirzīto apsūdzību – dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana*?
Mana lielākā kļūda bija tā, ka biju izpaudis savus plānus nekandidēt. Tie, kuriem mani plāni nepatika, arī tādu šovu uzorganizēja. Bet tas pieder pie dzīves un es to daudz galvā neņemu. Par procesu runāt nevaru, it īpaši, kad vakar izlasīju ziņu, ka tiem, kas runā, sākas jauns process – par runāšanu...

Tas, ko varu pateikt – uz katru lietu var skatīties ar dažādām brillēm. Mana lieta ir tāda, ka, ja uz to paskatās ar prokurora brillēm, viennozīmīgi es esmu noziedznieks. Ja paskatās ar latvieša praktiskā acīm, es vienkārši taupīgi esmu izlietojis resursus. Ja paskatās ar zaļā, dabas drauga acīm, tad par to, par ko mani apsūdz, man diploms bija jādod. Prokurora loģika un zaļā loģika atšķiras, tas ir normāli. Un, ja paskatās, kādas nepatikšanas ir citiem cilvēkiem, tad manējās ir tīrais sīkums. Savu sodu izcietīšu, nav mirstams, cietumā mani neviens neliks. Būs jauna dzīves pieredze, labāk pazīšu šo pasauli.

*Kļaviņu apsūdz kaitējuma nodarīšanā, kas radīts, izmantojot deputātiem pienākošos transporta kompensāciju, jo īsi pēc kļūšanas par parlamentārieti deputāts mainījis savu deklarēto dzīvesvietu no galvaspilsētas uz Liepāju, kas ļāvis piecas līdz sešas reizes palielināt saņemto transporta izdevumu kompensāciju.