Kur tika uzbūvēti pirmie hercoga Jēkaba kuģi? Valsts vēstures arhīva izstādes "Kurzemes un zemgales hercogs Jēkabs (1610–1681) un viņa laikmets" veidotāji uzskata, ka Liepājā.

LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, LNA Latvijas Valsts vēstures arhīva galvenā arhīviste Dr.hist Mārīte Jakovļeva portālam raksta: "Labi zināms, ka kuģi un kuģniecība piederēja pie hercoga Jēkaba sirdslietām. Savas burinieku flotes veidošanu viņš bija uzsācis vēl pirms oficiālās kāpšanas tronī, kas notika pēc hercoga Frīdriha nāves 1642. gadā. Tomēr vēl līdz pat šim brīdim nebija zināms, kur un kad tika uzbūvēti paši pirmie hercoga Jēkaba kuģi. To savulaik nebija izdevies noskaidrot arī grāmatas “Hercoga Jēkaba burinieki” (Izdevniecība AGB, 2002) autoram Arturam Eiženam Zalsteram, kurš kļūdaini pieņēma, ka sākotnēji Jēkaba kuģu būvētava atradusies Kuldīgā. Taču Kurzemes hercogu dokumentu  krājumu dzīlēs atrastie kuģu inventāri (Inventarium) liecina, ka pirmie divi no hercoga Jēkaba flotes kuģiem uzbūvēti Liepājā – pinase "Fortuna" 1639. gadā un kuģis "St. Jacob" 1639./1640. gadā. Tomēr jau 1640. gada otrajā pusē kuģu būve tiek turpināta Ventspilī, kāpēc – uz to joprojām nav viennozīmīgas atbildes."

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) ir sagatavojis dokumentu izstādi "Kurzemes un zemgales hercogs Jēkabs (1610–1681) un viņa laikmets", kas veltīta zināmākajam un vienlaikus mītiem visapvītākajam no Kurzemes hercogiem – Jēkabam Ketleram.

Novembrī izstādi varēs skatīt Aizputē, bet pēc tam to plānots parādīt arī Liepājā.

Kurzemes hercogs Jēkabs dzimis Kuldīgā 1610. gada 28. oktobrī. Viņa tēvs bija pirmā Kurzemes hercoga Gotharda jaunākais dēls Vilhelms (1574–1640), māte – Prūsijas hercoga meita Sofija (1582–1610). Viņa mira no dzemdību komplikācijām, tāpēc kopš divu gadu vecuma princi audzināja mātes radi Vācijā. Kurzemē Jēkabs atgriezās 1624. gadā pēc tēvoča hercoga Frīdriha (1569–1642) aicinājuma. Viņa tēvs Vilhelms tobrīd dzīvoja trimdā Pomerānijā, jo pēc konflikta ar hercogistes muižniecību 1616. gadā bija zaudējis tiesības uz troni. Tā kā Frīdriha laulībā ar Pomerānijas-Volgastes princesi Elizabeti Magdalēnu (1580–1649) bērnu nebija, Frīdrihs panāca, ka 1633. gadā Polija-Lietuva atzina Jēkabu par troņmantnieku. 1638. gadā Jēkabs kļuva par hercoga Frīdriha līdzvaldnieku, bet 1642. gadā par pilntiesīgu valdnieku.

Jēkabs mēģināja nostiprināt hercoga varu, izmantojot ekonomiskos līdzekļus. Tādēļ jau kopš pirmajiem valdīšanas gadiem viņš mērķtiecīgi iesaistījās starptautiskajā komercijas tīklā, izvēršot tirdzniecību ar savu muižu ražojumiem un cenšoties novirzīt uz Kurzemi lielu daļu tranzīttirdzniecības, kas gāja no austrumu reģioniem. Jēkabs nenogurstoši veidoja savu floti, ierīkoja dažādu nozaru manufaktūras un iesaistījās pasaules kolonizācijas procesā. Taču visi viņa nodomi un uzņēmumi tika sagrauti, kad 1658.–1660. gadā hercogistes teritorijā norisinājās karadarbība, bet Jēkabs nonāca zviedru gūstā. Pēc atbrīvošanas hercogs atsāka savas aktivitātes, tomēr pirmskara līmeni vairs nesasniedza. Viņš mira 1681. gada 31. decembrī, atstājot savam vecākajam dēlam Frīdriham Kazimiram nebūt ne to vienkāršāko politisko un ekonomisko mantojumu.

Hercoga Jēkaba teju 40 gadu ilgās valdīšanas laiks tiek uzskatīts par hercogistes "zelta laikmetu", taču zinātnisku, vēstures avotos balstītu pētījumu par šo periodu joprojām ir ārkārtīgi maz. Latvijas vēstures tēlojumā diez vai atradīsies otra tāda tēma, kur patiesība būtu tik ļoti savijusies ar fantāzijām.

LVVA izstādē iekļautie dokumenti sniedz ieskatu attiecīgajā laikmetā, dodot iespēju katram interesentam izveidot pašam savu priekšstatu. Bagātīgais arhīva liecību krājums ļauj ne vien izsekot dažādām hercoga Jēkaba kā valdnieka darbības jomām, bet arī ielūkoties hercoga ģimenes dzīvē un atsegt dažus viņa personības aspektus, padarot hercogu cilvēciski tuvāku un saprotamāku.

Izstādē tiek rādīti gan zinātniskajā apritē jau iekļuvuši avoti, gan arī vērtīgi jaunatradumi, kas ļauj noskaidrot atsevišķus līdz šim nezināmus vēstures faktus.
      
Izstādes autore ir LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece un LVVA Dokumentu pieejamības un popularizēšanas nodaļas galvenā arhīviste Dr. hist. Mārīte Jakovļeva, māksliniece – Baiba Šomase, projekta vadītāja – LVVA direktora vietniece Dr. hist. Valda Pētersone.