Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Baiba Dēķena: Austrija mani iemeta "aukstā ūdenī"


atlikušas 250 zīmes


Baiba Dēķena: Austrija mani iemeta "aukstā ūdenī" (10)

Piektdienā, 06. oktobrī, 2017 | BIRKAS: Baiba Dēķena , mūzika , Akti naktī
Izdrukāt Ziņot
FOTO: no personīgā arhīva

Baiba Dēķena, kura sevi joprojām vēlas dēvēt par liepājnieci, motivāciju muzikālajai karjerai atradusi ārpus Latvijas un stāsta par mūziku, kultūru Austrijā un gaidāmo albumu.

Kas jūs aizveda uz Austriju? Kas visspilgtāk raksturo Baibu Latvijā un Baibu Austrijā?
Uz Austriju es aizbraucu pirms trīs gadiem Eiropas Brīvprātīgajā darbā, pēc Rakstniecības studiju absolvēšanas Liepājas Universitātē. Sākumā plānoju palikt tikai uz projekta laiku – vienu gadu – bet galu galā sakrita daudz interesantu projektu, kurus negribējās pamest.

Pēc studijām gribējās strādāt kultūras nozarē, bet trūka pieredzes un pašapziņas, turklāt īsti nevarēju atrast to iztēloto kultūras iestādi, kur rosīties. Pavisam nejauši internetā atradu Insbrukas kultūras centra “Die Bäckerei Kulturbackstube" sludinājumu, kurš šķita ļoti piemērots, pieteicos un tiku pieņemta. Pirmo reizi Austrijā un kalnos biju tad, kad jau ar lielajām somām braucu no lidostas, lai pārceltos tur uz dzīvi.

Latvijā man trūka fokusa, tādēļ dažbrīd trūka arī motivācijas. Biju jaunāka un vēl īsti nezināju, ko dzīvē vēlos darīt – piedalījos dažādos projektos, nedaudz rakstīju, nedaudz spēlēju mūziku, organizēju pasākumus, bet galu galā tas viss notika tādā kā hobija līmenī.

Austrijā mani iemeta aukstā ūdenī. Ļoti īsā laika periodā bija jāsāk uzņemties atbildību par projektiem, lēmumiem, bija jāapgūst tehniskās zināšanas, jāmācās valoda. Kolēģi vienmēr atbalstīja, tomēr atgādināja, ka bez smaga darba rezultāta nebūs. Tā īsā laika periodā iemācījos patstāvību, sāku ticēt sev, saviem talantiem un tos izmantot darba vidē.

Kas ir jūsu pamatnodarbošanās?
Šobrīd strādāju tajā pašā kultūras centrā. Atrodamies milzīgā vecā beķerejā, kur mājvietu atradušas neskaitāmas biedrības un organizācijas. Orientējamies uz ilgtspējīgu vides attīstību, tādēļ ļoti atbalstam vietējos uzņēmumus un organizācijas. Vieta kalpo kā izteiksmes un ideju platforma.

Es esmu atbildīga par kultūras programmas saturu, pasākumu plānošanu, projektiem un darbu ar sociālajiem medijiem. Mūsu kultūras centrs ir visai unikāls, jo strādājam vidē bez hierarhijas, komandā esam astoņi cilvēki, kas laika gaitā savas funkcijas ir atraduši paši, balstoties uz savām interesēm un kvalitātēm. Esam nemitīgā mācīšanās un eksperimentēšanas procesā, kas sniedz daudz personīgajai attīstībai, tomēr var būt arī visai nogurdinoši.

Paralēli organizēju arī dažādus pasākumus pilsētā un vadu radio šovu.

Kur un kā iepazināties ar savu grupas biedru?
Pirms diviem gadiem organizēju mūziķu nometni, kur 15 jauni – gan vairāk atpazīstami, gan mazāk zināmi mūziķi – kopā pavadīja nedēļu nelielā kalnu mājiņā Alpos. Veidojām darbnīcas, dalījāmies pieredzē un vienkārši kopā daudz muzicējām. Šāda pieredze visus dalībniekus ļoti atver un satuvina, tā kā šķiet pat visai dabiski, ka pēc tam palēnām sākām viens otru iesaistīt dažādos projektos un kopā spēlēt.

Kā muzikālā darbošanās Latvijā un Austrijā atšķiras? Vai ir kas tāds, kas radīja kultūršoku?
Man grūti spriest par Latvijas mūzikas vidi kopumā un šķiet, ka Latvijā jaunu un talantīgu mūziķu netrūkst, kas priecē. Tomēr sākumā lielu šoku radīja mūzikas piedāvājums un jauniešu vēlme sevi radoši izpaust. Jaunie mūziķi šeit ļoti atbalsta viens otru, grib sadarboties, kopā radīt, mācīties viens no otra. Tas man šķiet ļoti vērtīgi.

Pirms trīs gadiem sāku organizēt “Die Bäckerei Open Mic Sessions", kur jaunajiem mūziķiem gribējām piedāvāt alternatīvu tik ļoti ierastajam bāru "Open Mic" konceptam ("brīvais mikrofons", kura laikā mākslinieks var uzstāties, īpaši aktuāls iesācējiem kā sevis parādīšanas veids, un dažkārt mūzikas industrija šādi atrod jaunos talantus – aut.). Sniedzam iespēju uzstāties uz kārtīgas skatuves ar 200, 300 cilvēku auditoriju, labu skaņas kvalitāti un skaņu inženieri, kurš vismaz tās 15 minūtes tev ļauj justies kā koncertmāksliniekam. Priekšnesumu kvalitāte, protams, kā jau "Open Mic", ir dažāda, tomēr vienmēr esmu pārsteigta, ka katru mēnesi uzstāties nāk vismaz pāris jauni, nedzirdēti un brīnišķīgi jaunieši. Tas vien pierāda, cik daudz talantīgu cilvēku mums apkārt ir. Šķiet, ka dažreiz vienkārši vajadzīga ticība otra spēkiem un kāds, kurš pabiksta – redz, kur ir tava skatuve, ej un dari!

Pastāstiet par savu drīzumā gaidāmo albumu! Kāds tas būs, kādas sajūtas tas varētu raisīt?
Kopā ar manu grupas biedru un producentu Kristofu Holzknechtu esam radījuši tādu nedaudz melanholisku elektropopa albumu, kurš ir balstīts gan Latvijā radītajās dziesmās, gan melodijās, kuras tapušas Austrijā.

Albums oficiāli tiks izdots novembrī, tomēr mūsu izdevniecības interneta veikalā parādīsies jau tuvāko nedēļu laikā. Albums “These Storms" ir tāds personisks ceļojums gan sajūtās, gan laikā un telpā. Pieaugšanas process un piederības meklējumi.

Rudens, šķiet, mūsu mūzikai piedien vislabāk, jo tas ir laiks, kad gribas vairāk paskatīties sevī, vairāk reflektējam uz to, kādi esam, kā jūtamies, ko esam piedzīvojuši. Tieši šo sajūtu neapzināti esmu iesējusi mūzikā.

Radot mūziku kopā, ir svarīgi pierīvēties otram cilvēkam. Dziesmu melodijas un vārdi ir mani, Kristofs to visu ir aptamborējis. Kopā daudz esam eksperimentējuši ar skanējumiem un noskaņām, ļoti priecājos ar viņa svaigo skatījumu un arī tiešo kritiku, pie kuras sākumā bija grūti pierast.

Kāda bija jūsu pirmā muzikālā pieredze? Un kura pieredze palikusi prātā kā saviļņojošākā?
Pirmais koncerts, šķiet, notika Kandavā, kur mācījos mūzikas skolā. Tajā laikā mācījos arī akordeona spēli un "Weltmeistar" akordeons bija divreiz lielāks par mani. Domāju, ka koncertos noteikti izskatījās visai amizanti.

Viena no saviļņojošākajām muzikālajām pieredzēm bija pirms pāris mēnešiem, kad spēlējām vienā no vietējām Insbrukas koncertzālēm. Zālē bija dažāda gadagājuma cilvēki un mēs spēlējām mūsu adaptāciju latviešu tautas dziesmai "Tumša nakte, zaļa zāle". Lai gan klausītāji dziesmas vārdus nesaprata, mūzika ir forma, kurā var komunicēt arī bez valodas prasmes. Dzirdējām ļoti daudz komplimentu par dziesmu, cilvēki cēlās kājās, teica, ka mūsu valoda ir poētiska, bauda klausīties. Stāvēju pēc koncerta un domāju, cik gan dzīve ir interesanta. Kas to būtu domājis, ka kādreiz dzīvošu Alpu vidienē un Austrijas koncertzālē spēlēšu latviešu tautas melodiju.

Kas raksturo atgriezenisko saiti ar klausītājiem? Kas ir tas, ko jūs iegūstat no muzicēšanas?
Kristofs mūsu mūziku cenšas veidot dinamisku. Lai tā melanholija, kas paslēpusies iekšā, radītu vēlmi reflektēt, bet nebūtu nomācoša. Tieši otrādi, lai tā klausītājam sniegtu to patieso sajūtu – klau, mēs visi esam mīlējuši un cietuši, un baidījušies, un tā ir daļa no dzīves, kas padara to krāsainu. Padara buķeti pilnīgu. Un to arī koncertos jūtu.

Ja ir īstā uzstāšanās sajūta un koncerta laikā jūtos labi, tad auditorija smaida un ir domīga, un dažreiz smejas par maniem jokiem, un dažreiz sēž ar asarām acīs. Tā ir tā dvēseles maizīte, kas palīdz turpināt darīt arī tad, kad nogurums un vājums.

Kā jūs izvēlaties vietas, kur spēlēt?
Parasti meklējam nedaudz lielākas koncertvietas, jo Kristofam ļoti patīk mūsu koncertprogrammā izmantot daudz ritma elementu un dažādas ambient skaņas, ko bārā spēlēt tehniski nav iespējams, un tur būtu daudz par skaļu.

Tomēr esam reālisti, un priecājos arī par mūsu Latvijas intīmākajiem koncertiem. Tad vienkārši spēlējam daudz akustiskāk, varu arī visu programmu nospēlēt viena pati uz klavierēm un ģitāras. Klubu koncerti gan pašiem šobrīd šķiet daudz aizraujošāki, jo vēl esam izmēģinājumu procesā, un ir forši vērot, kā katrā koncertā saspēlējamies citādāk un kopā spēlējot sākam justies brīvāk un brīvāk.

Kā jūsu plānus ietekmēja vai mainīja "Aktu naktī" diezgan pēkšņā atcelšana?
Protams, bijām noskumuši, jo ļoti vēlējos Liepājā nospēlēt koncertu tā, kā spēlējam Austrijā. Ar visiem Kristofa ritma elementiem un aranžijām, pilnīgākā un skaļākā skanējumā. Tā kā Latvijā mūs īsti neviens nezina, visai loģiski, ka koncertus noorganizēt nav viegli, tomēr jūtu vēlmi mājās braukt biežāk un biežāk un ceru, ka pienāks brīdis, kad Liepājā koncertu nospēlēsim. Laikam tā ir īpašība, kas parādās kļūstot nedaudz vecākam, bet daudzas lietas dzīvē esmu sākusi uztvert harmoniskāk. Viss rit savu gaitu.

Žēl, ka "Akti Naktī" tika atcelti, jo, manuprāt, šis pasākums bija milzīgs kultūras pienesums visai pilsētai, tomēr galu galā nekas jau nav noticis. Kam lemts notikt, tas notiks, kultūra un māksla Liepājā ir un varbūt tieši šis notikums būs vēl lielāks stimuls sarosīties! Mēs savā mazajā Baltijas tūrē esam atbraukuši un brīnišķīgi pavadām laiku, gan spēlējot mazos bāros 20 cilvēkiem, gan spēlējot lielākos klubos.

Kas mūziķim Liepājā ir saistošs?
Liepāja man joprojām ir mīļākā Latvijas pilsēta, un, lai gan neesmu Liepājā dzimusi, parasti kaut kā automātiski cilvēkiem stāstu, ka esmu no Liepājas. Man šķiet, radošajiem Liepājā sagādāts tāds labs “sākuma komplekts" – jūra un vējš, mazās bruģētās ieliņas un kafejnīciņas, kur noslēpties, un sētas kaķi, kas samukuši Karostas vārtrūmēs. Liepāja ir ļoti poētiska un intīma. Un tas personiskums un intimitāte laikam arī ir tā valdzinošākā un tajā pašā laikā biedējošākā Liepājas kvalitāte, jo esam tomēr tāda noslēgta tauta, un tas brīžiem var nogurdināt.

Šobrīd priecājos par "Lielo Dzintaru", par "Wiktoriju", par "Kursas Putniem", par draugu atvērto "Hot Potato" – par visām mazajām un lielajām iniciatīvām, kas saradušās pēdējo gadu laikā. Kustība, šķiet, ir.

Kādu redzat savu darbošanos turpmāk?
Domāju, ka līdzīgi kā šobrīd. Darām pēc labākās sirdsapziņas un ar mums pieejamajiem resursiem, cik daudz varam, un cerams, ka turpināsim virzīties uz  priekšu. Man ļoti patīk spēlēt koncertus, komunicēt ar auditoriju, dziedāt, tā ir īpaša maģija, no kuras savā dzīvē atteikties noteikti nevēlos.

Ļoti patīk spēlēt koncertus kopā ar draugiem, izdzīvot šo enerģijas apmaiņu kopā. Lielais sapnis būtu spēlēt vairāk un vairāk koncertu. Ceļot, iepazīties ar citiem mūziķiem, darboties kopā, atrast to mūsu īpašo auditoriju, kurai esam svarīgi un kuru aizkustinām, jo mūzika tomēr ir ļoti intīma un subjektīva pieredze.
 


Sludinājums

Pasaules klejotāja
05:42 | 06/10/17
ZIŅOT
(-8)
(6)
+

Tieši kāpēc mums būtu jasa par kārtējo pasaules klejotāju? Nu gan baigais sasniegums aizbraukt un dzīvot dažus gadus Austrijā. Pilna pasaule ar šādiem "varoņiem" un kaktu dziedātājiņiem, kuri tiek "iemesti aukstā ūdenī".

Bet
17:04 | 06/10/17
ZIŅOT
(-0)
(4)
+

Ko viņa Liepājā būtu sasniegusi?

klejot
17:55 | 06/10/17
ZIŅOT
(-4)
(3)
+

KLEJOJOT pa pasauli sasmeļamies pieredzi,un prieks par visiem,kas pēc laika atgriežas un savas zināšanas,redzējumu nodod tiem,kam nav bijusi iespēja paklejot kur tālāk .

lai veicas!
20:09 | 06/10/17
ZIŅOT
(-1)
(5)
+

Baibai ir unikāla balss! Ļoti skumīgi, ka dzimtenē to novērtē tikai neliels ļaužu pulks!

Rossmarie
21:00 | 06/10/17
ZIŅOT
(-7)
(1)
+

Ja nav ko novērtēt, tad nenovērtēs! Izblandījusies klaiņotāja, izrādās, ka nekur nav bijusi vajadzīga. Tā ar kā bomziene bez kārtīgiem ienākumiem, blandīsies pa pasauli līdz mūža beigām!

aaamelie
00:47 | 08/10/17
ZIŅOT
(-2)
(2)
+

Es saprotu, ka viedokļi un uzskati, un dzīves pārliecības var būt atšķirīgas un katram savas, tieši tādēļ ir lieliski, ka dzīvojam brīvībā un varam katrs savu dzīvi vadīt tieši tā, kā mums šķiet pareizi. Ko es galīgi nesaprotu, kādēļ jānorej kāds cits, kurš izvēlējies dzīvot atšķirīgi no jums pieņemtā modeļa. Ko Baiba sliktu dara? Tā ir viņas dzīve, un man personīgi, lai arī bāzējos savā dzimtajā pilsētā un ceļoju tikai atvaļinājumos, ir ļoti interesanti lasīt šo pieredzi. Tipa paplašināt redzesloku interesanti. It kā jau dzīvojam 21. gs., bet mani nebeidz pārsteigt, kādu pārmetumu vētru LV komentāros itin bieži saņem tie jaunie cilvēki, kas dodas prom (nevis zemeņu vagā, bet, piemēram, brīvprātīgajā darbā). Ja tik ļoti riebj šāds dzīvesveids, šo rakstu jau varēja arī mierīgi nelasīt. Un Baibas mūzika, starp citu, ir ļoti skaista, man patīk. Lai labi veicas un lai interesanta, jaunām pieredzēm bagāta dzīve ne tikai Baibai, bet arī jums, šaurpierītes!

šaurpierītei 00:47
20:17 | 08/10/17
ZIŅOT
(-3)
(1)
+

Un Tu uzdrīkstēsies tagad norādīt, kurš drīkst un kurš nedrīkst izteikt savu viedokli?! Protams, lai klaiņotāja dzīvo kā grib. Ar bommāriem pilna pilsēta. bet vai to vajadzētu pozicionēt kā kaut ko dikti krutu un noderīgu par cilvčiņu, kurš sevi tik zemu vērtē, lai strādātu bez atlīdzības? Kā šī kundze sev iztiku nopelna, kā rēķinus samaksā un bērnus pabaro?

nē nu jā
20:51 | 08/10/17
ZIŅOT
(-1)
(8)
+

otrā portālā šodien pie raksta par helikoptera nogāšanos lūdzu atslēgt komentāru iespēju. tas nenotika, tad jautāju - portāla vadība, kāds ir jūsu ieguvums no žultainiem, zemiskiem, ļauni apņirdzošiem komentāriem? šo jautājumu vispār neizlaida caur filtru, kamēr cilvēku godu aizskaroši un ķengājoši komentāri joprojām karājas zem raksta. arī šeit gribu jautāt - ko jūs iegūstat, ļaujot nošļākt ar dubļiem jebkuru cilvēku, par kuru tiek rakstīts? vai nebūtu laiks ņemt piemēru no tvnet vai satori, kur komentēt var tikai no saviem sociālo tīklu profiliem, līdz ar to diskusiju vide ir kļuvusi nesalīdzināmi korektāka. man ir pārliecība, ka nekaunības akceptēšana portālu anonīmajos komentāros pavairo ļaunumu un bezkaunību arī ārpus tiem. ko vispār mēs gaidām no lasītājiem zem raksta par jauku, talantīgu un sirsnīgu meiteni Baibu? kas gribēs ko labu un siltu pateikt, tas vai nu uzrakstīs viņai pašai, vai pieies un apskaus. te nekādi komentāri nav vajadzīgi. tā nav nekāda aktuālā diskusiju tēma.

nē nu jā
23:58 | 08/10/17
ZIŅOT
(-1)
(2)
+

23:07 jūsu komentārs ir visprecīzākais apliecinājums tam, ko es teicu.

to nē nu jā
23:07 | 08/10/17
ZIŅOT
(-2)
(1)
+

Stulbā sieviete. Kāpēc būtu jāatslēdz komentāri? Uz ko pamatojoties? Iemet te konkrētā likuma linku, kas aizliedz izteikt viedokļus. Un nevajag spļaut savu urīnu uz cilvēkiem, kuriem ir pretējs viedoklis! Ja cilvēkam ir tik nervi nestabili, ka nav gatavs uzklausīt arī savādākus viedokļus, tad varbūt lai turpina sēdēt kādā Parīzē zem tilta un izšūt krustdūrienus?:)
Internetā neviens NAV anonīms, ja to pat nejēdz! Un tiesības te iztekties ir ikvienam!

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki