Liepājas mākslinieku grupa, kas nodibinājusi biedrību „Mākslas kolēģi”, divas dienas – 24. un 25.maijā – bija devusies garā ceļojumā no Liepājas uz Daugavpili.

Kultūras pārvaldes dāvinātais brauciens bija kā atzinība par jaunās (dibināta šā gada janvārī) biedrības „Mākslas kolēģi” pavasarī sarīkoto izstādi Liepājas muzejā „Pavasara atmoda” (izstāde noslēdzās 18.maijā).

Brauciena galvenajam organizētājam, biedrības priekšsēdim Pēterim Taukulim neklājās viegli – iepriekš apspriestais maršruts tika vairākkārt mainīts, pieskaņojoties tik dažādajām braucēju vēlmēm un gaumēm. Labi, ka pie „Liepājas tūres” busiņa stūres sēdēja pacietīgais un laipnais šoferis Mareks, bet viņam blakus – „stūrmanis” Aldis Kļaviņš ar savu akadēmisko autoritāti...

Mājupceļā visi brauciena dalībnieki ar redzēto un piedzīvoto šķiet apmierināti.
Brauciena pirmajā dienā ceļš vispirms veda uz Jēkabpili, kur liepājnieki laipni tika uzņemti Ulda Čamana galerijā „Man’s” (saimnieks šo nosaukumu tulkoja kā saīsinājumu no „Mans sapnis”).

Pārsteigums neizpalika – neviena Liepājas galerija ar tādu daudzpusīgu, bagātīgu un gaumīgi „iesaiņotu” piedāvājumu nevar lepoties. Tik daudz labas mākslas – stikls, melnā keramika, porcelāns, gleznas, tostarp tādu meistaru kā Aleksejs Naumovs, Maija Tabaka, Ivars un Helēna Heinrihsoni, Jāzeps Pīgoznis, Roberts Muzis, Elita Patmalniece un daudzi citi. Arī paša galerijas saimnieka Čamana darbi ir uzmanības vērti.

Taču, lai cik iecienīti, populāri un mīlēti Latvijā ir šie mākslinieki, pasaules slavu iemantojušos jābrauc meklēt uz Daugavpili. Atkal pārsteigums. Marka Rotko mākslas centrs, kur 2000 kvadrātmetru platībā apskatāmas vairākas pastāvīgās un mainīgās ekspozīcijas četros sektoros – A, B, C un D. Pastāvīgās ekspozīcijas ir Marka Rotko darbu oriģināli, kā arī reprodukcijas, digitālā ekspozīcija par mākslinieka dzīvi un daiļradi, ieskaitot dokumentālu filmu.

Mainīgo daļu aizvadītās nedēļas nogalē veidoja Anitas Melderes gleznu personālizstāde "Ekspresijas. abstraktā glezniecība", lieliskie Pētera Martinsona porcelāna darbi, Latgales mākslinieku vasaras izstāde „Vai nu ir, vai nu nav”, Leonīda Baulina, Jeļenas Volkovas personālistādes, izstāde „Marks Šagāls un Eiropas avangardisti” (paradoksāli, bet nesen esot Vitebskā, Baltkrievijā, Šagāla muzejā neizdevās redzēt viņa krāsainās litogrāfijas, jo tās bija aizceļojušas uz Latviju, un joprojām ir skatāmas Rotko centrā!), kurā aplūkojami tādu pasaulslavenu 20.gadsimta Eiropas mākslinieku kā Braks, Matiss, Miro un Pikaso darbi, kā arī citas izstādes.

Lai apskatītu visas ekspozīcijas kopā, jāšķiras no 8,54 eiro. Lai redzētu tikai Rotko, pietiek ar 4,98.

Taču Marka Rotko mākslas centru ir vērts apmeklēt ne tikai ekspozīciju dēļ, bet arī, lai redzētu Eiropas vai varbūt pat pasaules līmeņa izstāžu telpas, aprīkojumu, eksponēšanas paņēmienus utt.

Un, protams, redzēšanas vērts ir pats Daugavpils cietoksnis, kurā iekārtots arī Rotko centrs, – 19.gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs. Ikviena detaļa te izstrādāta, pielietojot cariskās Krievijas un Eiropas labāko arhitektu skolu būvniecības pieredzi. Cietokšņa iekšpuse plānota pēc tradicionālajiem karavīru pilsētu paraugiem – centrā parādes laukums, ap kuru grupējas administratīvo un dzīvojamo ēku kvartāli. Ēku fasādes ieturētas ampīra stilā, bet Nikolaja vārti un ūdenstornis – gotiskās formās. Joprojām turpinās cietokšņa fortifikācijas būvju renovācijas darbi, un te savu roku pielikuši arī liepājnieki – čuguna āvas un ērgļi, kas grezno Nikolaja vārtus, izgatavoti SIA „AR Module Factory”. Nikolaja vārtu atjaunošanai uzņēmumam pavisam jāizgatavo četri ērgļi, četras āvas, kalti vārti un divas ugunsbumbas.

Pēc cietokšņa un Rotko centra apskates (ar pāris stundām noteikti jārēķinās!), vakaru var veltīt pilsētas apskatei, kas liepājniekiem sākas ar „svētceļojumu” uz baznīckalnu, kurā netālu atrodas baltā katoļu baznīca, pasaku pilij līdzīgs pareizticīgo dievnams, askētiska luterāņu baznīca un vecticībnieku baznīca rozā zefīra krāsā ar spožiem zelta kupoliem.

Arī kastaņi Daugavpilī zied rozā ziediem. Skats uz Daugavu no viesnīcas „Latgola” augšstāva ir visnotaļ iespaidīgs, bet vecie, sagrabējušie tramvaju vagoni ir pilnīgi bez jelkādām reklāmām uz koši sarkanajiem sāniem. Veselu kvartālu pilsētas centrā aizņēmis pagājušā gadsimta nogales „arhitektūras brīnums” – „Ditton nams” – veikali, spēļu zāles un kas tik viss ne.

Bet daugavpilieši ir laipni un izpalīdzīgi cilvēki, kas labprāt parāda ceļu un pastāsta, kur lētāk un garšīgāk paēst.

Nākamajā rītā liepājnieki dodas apgūt Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeju, kurā ir viss provinces pilsētas „komplekts” – vēsture, reliģija, māksla un, vēl viens mazs, bet patīkams pārsteigums – dabas ekspozīcija, kurā nav nekādi noplukuši izbāzeņi, bet tiešām iespaidīgs vilks, milzu pūce un daudz citu Latvijas mežos sastopamu zvēru un putnu, turklāt te tik jauki vidžina, svilpo un ūjina...

Pēc muzeja apskates „Liepājas tūres” mikrobuss jau griežas uz māju pusi, taču pa ceļam vēl ir Krustpils pils ar muzeju, Likteņdārzs, Mārtiņa Krūmiņa darbnīca Valdemāra ielā, Rīgā, varens lietus ūdenskritums ar krusu Annenieku apkaimē un pēc tam atkal saule, kas abas dienas pamatīgu karsējusi, likusi svīst un dažiem pārgalvīgākajiem pat mesties Daugavas ūdeņos.