Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Ceturtdien, 24.decembrī, sveicam visas Ievas!


atlikušas 250 zīmes


Ceturtdien, 24.decembrī, sveicam visas Ievas!

Autors: Ieva Kaija Ozola
Ceturtdienā, 24. decembrī, 2015 | BIRKAS: vārdadiena , Ieva Grenovska , medicīna
Izdrukāt Ziņot

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 347 Ievas, bet nav neviena Ādama. Vārda dienā sveicam Ievu Grenovsku.

Pastāstiet nedaudz par sevi un savu ikdienu!
Nepilnus divus gadus dzīvoju Kuldīgā un strādāju Kuldīgas slimnīcā par medmāsu, kā arī par medicīnisko tekstu operatori. Pēc kāda laika, kad biju pastrādājusi slimnīcā, sapratu, ka ir svarīgi atrast kādu nodarbošanos, kas nav saistīta ar darbu un ir arī ārpus mājām. Tā nu vienu reizi nedēļā dodos uz „Paleti” – Kuldīgas Kultūras centra tautas tēlotājas mākslas studiju. Tas bija tāds mazs sapnis, kuru vēlējos īstenot, mācīties zīmēt un gleznot savam priekam. Vēl savā dzimtajā pusē – Rucavā – esmu Rucavas Kristus Pestītāja evaņģēliski luteriskās baznīcas jauniešu darba vadītāja.
Tā nu daru dzīvē to, kas patīk.

Kā nolēmāt studēt medicīnu?
Mācoties vēl vidusskolā, nevarēju līdz galam saprast, ko vēlos darīt pēc skolas beigšanas. Variantu bija daudz, un visi vēl joprojām nav atmesti, bet par medicīnu vairāk sāku domāt tad, kad ēnu dienās ēnoju kādu medmāsu. Un izmantoju iespēju atvērto durvju dienā aplūkot RSU Liepājas filiāles telpas. Protams, liels pluss bija arī tam, ka studijas bija par velti, jo es biju apņēmusies neņemt studiju kredītu. Biju domājusi pēc studijām turpināt studēt kaut ko saistītu ar skaistumkopšanu, kur medicīnas pamati ir ļoti noderīgi, bet tagad vairs neesmu tik pārliecināta par šo domu.

Kas jums sniedz iedvesmu?
Iedvesma bieži rodas no sajūtām, no vides. Reizēm tā ir kā pretreakcija apkārt esošajam, reizēm tieši otrādi, no piedzīvotā tiek smelta pozitīva iedvesma. Cenšos ieklausīties sevī, lai saprastu, kas mani patiešām iepriecina un to arī daru. Arī internetā mēdzu atrast informāciju, kas mani spēj iedvesmot kaut ko uzmeistarot vai nu tā būs kāda interjera detaļa, vai kāda rotaslieta, vai vienkārši recepte ko gribās pamēģināt pagatavot.

Kā vislabāk atpūsties pēc smagas dienas?
Es ticu Dievam un tad, kad esmu galīgi iztukšota un varbūt pat tik nogurusi no visa, ka negribu neko, tā ka tiešām pilnīgi neko, vienīgais, kas mani atkal spēj „uzlādēt”, ir tāda feina saruna ar Viņu. Un tad jau es atkal spēju darboties, ķeros klāt kādam savam mazam projektiņam. Reizēm patīk iekārtoties ērti savā dīvāniņā un paņemt rokās ģitāru, lai vienkārši patrinkšķinātu.

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par Liepāju?
Tā kā esmu rucavniece, Liepāja bija tuvākā pilsēta un uz turieni bieži tika braukts. Nu vismaz biežāk nekā uz citām pilsētām. No bērnības atceros karuseļus. Tagad atceroties liekas smieklīgi, bet man bija bail no lielajām piepūšamajām atrakcijām vairāk no tā trokšņa, kad gaiss tiek pūsts iekšā. Protams, jūra, arī tā ir manās atmiņās un sevišķi kā bērnam patika lielās kāpnes pie „Vēja mātes” pieminekļa. Ļoti patika, un arī tagad patīk Liepājas teātris. Pamatskolas laikā ar klasi braucām uz dažnedažādām izrādēm. Nu, īsi sakot, brauciens uz Liepāju jau nozīmēja veselu piedzīvojumu.

Kas raksturo jūsu Ziemassvētku laiku?
Tas katru gadu man ir savādāks. Adventes laiks man ir domāšanas un apcerēšanas laiks. Cenšos turēties pretī komerciālajam spiedienam, manuprāt, tas ir pārāk traki, ka 1.decembrī jau viss tiek pārpludināts ar Ziemassvētku tematiku.

Tieši Ziemassvētku laiks, sākot no 24.decembra, man ir noskaņas laiks, kad ļaujos ar visu sirdi un dvēseli priecāties.

Šogad mēģinu saprast, ko šie svētki nozīmē tieši man. Interesanti, ka Ziemassvētkos ir tāda sajūta, ka visiem ir dzimšanas diena, jo visi tiek pie dāvanām. Un savā ziņā, tās arī ir lielas dzimšanas dienas svinības. Tikai tādas, kurās gaviļnieks ir tas, kurš dāvina, nevis saņem.

Kāds ir bijis šī gada skaistākais vai spilgtākais notikums?
Tādu ir daudz. Bet viens man īpašs bija šī gada vasarā svētceļojums uz Aglonu, kur devos kopā ar savu māsu. Svētceļojums sākas Liepājā no Sv. Jāzepa katedrāles un tā nepilnas trīs nedēļas ar kājām līdz Aglonai. Nu tas ir piedzīvojums, kurš ir piedzīvojams, bet nav izstāstāms.

Ar kādām sajūtām gaidāt jauno, 2016., gadu?
Ar cerībām. Šajā gadā ir izdevies daudz ko īstenot un ir plāni arī nākamajam gadam.

Vai zināt, kā ieguvāt savu vārdu?
Mans vārds man ir ielikts par godu divām manām vecvecmāmiņām, viena no tēta puses, otra no mammas puses. Un cik brīnišķīgi, ka man bija tā iespēja viņas abas arī iepazīt.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Šodien mums viesiem ir svētki, tāpēc priecāsimies un līksmosimies!
 


Sludinājums

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki