Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 55 Agates, 11 Selgas, 3 Silgas un 2 Sinilgas. Vārda dienā sveicam Sinilgu Ozoliņu.

Pastāstiet nedaudz par sevi un savu ikdienu!
Esmu īsta liepājniece, ļoti mīlu savu pilsētu, jūru un vēju... Ja kādu nedēļu neesmu bijusi pie jūras, liekas, ka trūkst gaisa. Lielākā vērtība, kas man pieder, ir mana ģimene – vīrs, divi dēli, vedekla, arī vecāki, māsa, brālēni, māsīcas.

Pēc vidusskolas studēju Liepājas pedagoģiskajā institūtā, tad strādāju rajona Pionieru un skolēnu namā. Pēdējos 14 gadus dienēju Nacionālajos bruņotajos spēkos, Zemessardzes 44.kājnieku bataljonā. Vakari un brīvdienas bieži vien paiet mēģinājumos un izbraukumos – esmu Metalurgu Tautas teātra aktrise jau trīsdesmit sešus gadus.

Kā sākāt darboties tautas teātrī?
Tas bija 1978.gada 1.februārī. Nesen bija uzcelta Metalurgu kultūras pils. Mana draudzene Iveta gribēja spēlēt teātri un meklējām kādu iespēju, kur to darīt… Sākumā tā īsti nemaz nepatika, bet tad mūsu izrādēs sāka piedalīties vokāli instrumentālais ansamblis „Vabolītes” – Ainars un Dainis Virgas, Andris Alviķis, sapazināmies arī ar pašiem „Līviem”... Tā arī esmu palikusi teātrī. Manuprāt, galvenais ir pats kolektīvs, kas ar laiku kļūst par tādu kā otru ģimeni. Ar teātri esam bijuši gan neskaitāmos festivālos un salidojumos, gan spēlējuši izrādes Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Dānijā, Somijā…

Kas jums ikdienā sniedz prieku?
Iekurināts kamīns, glāze vīna, mani mīļie cilvēki. Un domas par to, kur atkal varētu aizceļot...

Kura ir jūsu mīļākā vieta Liepājā? Kāpēc?
Pa ceļam uz jūrmalu vienmēr apstājamies pie Spoku koka, paklausāmies kādu „Līvu” dziesmu.Tā ir brīnišķīga piemiņas vieta, kur atcerēties un padomāt par to, kā bija toreiz, kad ik nedēļas nogali tikāmies deju vakaros „mečos” ar Jāni, Ēriku, Jaķīti...

Vai jums ir kāds īpaši iemīļots izteiciens, joks vai citāts?
Teātrī mēģinājumu procesā bieži vien pielīp kāda frāze no lugas, īpaši mīļi mums bija dažādi Raiņa teksti no „Pūt, vējiņiem”. Un frāzes no „Limuzīna Jāņu nakts krāsā”, tās jau laikam ir katram latvietim zināmas – „nebāzies visām pudelēm par korķi”, „man kā vēsturniecei” un tamlīdzīgas.

Kāda ir vide, kurā jūs jūtaties vislabāk?
Svarīgākais, lai blakus būtu mīļi cilvēki, pārējais nav tik nozīmīgs. Kā lugā „Šanteklērs”, kuru iestudējām astoņdesmitajos gados, teica Strazds – „Vai nav vienalga, kāds ir trauks, ja vīns ir labs un reibums jauks?”

Kāds ir bijis pēdējā laika spilgtākais notikums?
Pagājušajā gadā beidzu dienēt, aizgāju izdienas pensijā un deviņus mēnešus nekur nestrādāju – baudīju pensionāru izklaides – staigāju gar jūru, lasīju grāmatas... Garlaicīgi patiesībā nebija, tomēr gribējās vēl kaut ko. Tā šogad sāku strādāt Liepājas reģionālās slimnīcas administrācijā, un esmu ļoti apmierināta ar savu atgriešanos civilajā dzīvē.

Vai ir kāda vieta, uz kuru ļoti gribētos aizceļot?
Mūsu ģimenei vispār ļoti patīk ceļot, cenšamies katru gadu kaut kur aizbraukt, esam bijuši lielākajā daļā Eiropas valstu. Skaisti ir visur, bet gribētos vēlreiz aizbraukt uz Horvātiju, šoreiz uz Dubrovniku pusi. Tik dzidru un zilu jūru nekur citur neesmu redzējusi.

Jums ir rets vārds. Vai zināt, kā to ieguvāt?
Mammai patika lasīt grāmatas, mans vārds ir no Vjačeslava Šiškova romāna „Drūmupe”, tungusu valodā nozīmējot sniegs.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Man ilgu laiku kā zvana melodija telefonā skanēja Ivo Fomina dziedāta frāze –
 „Krāsaini sapņi pār tevi,
 krāsaini sapņi par mums,
krāsaini sapņi lai izrotā
domas tev, man un jums!”