Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Ceturtdien, 7.novembrī, sveicam visas Helmas!


atlikušas 250 zīmes


Ceturtdien, 7.novembrī, sveicam visas Helmas! (1)

Autors: Ieva Kaija Ozola
Ceturtdienā, 07. novembrī, 2013 | BIRKAS: vārdadiena , medicīna , tautasdejas , Helma Šukuleja
Izdrukāt Ziņot

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 2 Helmas, bet nav neviena Lotāra. Vārda dienā sveicam medicīnas studenti Helmu Šukuleju.

Vai tu esi liepājniece?
Kopš dzimšanas gan gaviezniece, bet varētu arī teikt, ka es esmu liepājniece. Lai gan jāatzīst, ka kāda daļa no manis ir arī Latgalē, tur ir radi no mammas puses. Bet vispār kurzemniece, liepājniece – vēju mīloša.

Kāda būs tava profesija, kad pabeigsi studijas?
Būšu ārsta palīgs, agrāk viņus dēvēja par feldšeriem. Strādāšu "ātrajos" vai slimnīcā, laiks rādīs. Ir bijusi doma arī par fizioterapiju, bet vispirms vajag pamatus un tad var mācīties tālāk.

Par kādu izvēli tu šobrīd domā vairāk – par darbu neatliekamajā palīdzībā vai kādā ģimenes ārsta praksē?
Tas vispār ir interesanti, esmu par to daudz domājusi. Agrāk es gribēju kaut ko ar adrenalīnu, tieši neatliekamo palīdzību, esmu domājusi arī par militāro dienestu. Bija piedāvājums braukt trenēties pēc trešā studiju gada, uz divu mēnešu kursiem. Bet mīnuss ir tāds, ka mediķus pataisa par karavīriem, un es nezinu, vai es gribētu būt karavīrs. Par to es vēl domāšu, varbūt kas mainās. Laikam jau tomēr "ātrie" ir tas, ko vēlos darīt.

Kā tu izlēmi sevi saistīt ar medicīnu? Tev rados ir kāds mediķis?
Jā, mana mamma ir feldšere. Viņa gan Rīgā mācījās par vecmāti, un bija iespēja strādāt arī kā ārsta palīgiem. Vienu brīdi viņa pastrādāja slimnīcā par vecmāti. Tad viņa atbrauca uz Liepāju, apprecējās un sāka strādāt par ārsta palīgu. Viņa ir Gaviezes feldšerpunkta vadītāja.

Kā tu nolēmi studēt Liepājā, nevis Rīgā?
Man laikam nepatīk dzīves ritms Rīgā, tas ir pārāk ātrs un trokšņains, tāds haotisks. Liepājā ir miers.
Daudzi vispār nav zinājuši, ka Liepājā var kaut ko tādu mācīties. Ir gadījies dzirdēt: "Ko tu te Liepājā, te jau nekā nav, viena slimnīca, Rīgā tev būtu plašā pasaule pretī." Mani Rīga nekad nav interesējusi. Piedāvājumu tur vienmēr ir daudz, bet tas nav man.

Kas, tavuprāt, mediķa profesijā ir grūtākais, un kas sniedz visvairāk gandarījuma?
Grūti ir visu atcerēties, viss mainās, zinātne attīstās. Nozarēs nāk klāt jaunais. Vienmēr var būt grūti saprasties ar pacientiem, katram ir savas īpatnības un savas vēlmes.
Gandarījums noteikti no tā, ka tu spēj palīdzēt un redzi rezultātu. Tas vienmēr ir svarīgi, ka tu redzi – cilvēkam paliek labāk, viņš nāk un smaida.

Cik daudz jūs esat kursā? Kas jauniešus pamudina studēt medicīnu?
Vairāk nekā divdesmit, bet ikdienā parasti mazāk. Ir, kas aiziet, ir, kas atnāk. Pēdējie atnāca oktobra vidū.
Studēt varbūt pamudina nākotnes perspektīva, jo medicīna vienmēr būs pieprasīta. Mediķi būs vajadzīgi vienmēr, un kāds vienmēr būs jāārstē. Protams, arī zināšanas pašam.

Vai tev ir bijis rezerves plāns, ko tu darītu, ja nestudētu medicīnu?
Laikam nav. Vispār, kad biju maza, gribēju kļūt par frizieri. Tā kā mans tēvs ir ugunsdzēsējs, kādu brīdi gribēju kļūt par ugunsdzēsēju sekretāri vai asistenti.

Bet tad es biju pie speciālista, kas palīdzējā izvēlēties, ko darīt nākotnē. Viņa teica, ka jākļūst par to, ko tu bērnībā rotaļās izspēlēji. Atceros, ka divu gadu vecumā biju vectēvu kopusi, visu seju viņam nolīmēju ar plāksteriem, biju vārījusi aukstu kafiju, mērījusi temperatūru. Tā ka mans mērķis bija medicīna.

Plāns „B” man nekad nav bijis. Ir gan vēl bijusi doma par gēnu inženieriju, jo man ļoti, ļoti patīk ģenētika. Varbūt paies laiks, un es arī to mācīšos.

Kādas īpašības nepieciešamas, lai varētu studēt medicīnu?
Noteikti jāspēj saglabāt miers un izturēt slodzi. Emocionālā noturība vajadzīga, jo ne vienmēr pret tevi izturēsies laipni. Jāspēj arī atrast visam laiku, jo ir arī citas aktivitātes. Piemēram, es ceturtdienās dejoju, mēģinājums ilgst divas stundas un mājās esmu vēlu. Un piektdienās mēdz būt ieskaites.

Dejas tev ir atpūtas veids vai vaļasprieks?
Gan atpūta, gan hobijs. Tautas dejas mani ir interesējušas vienmēr. Šobrīd dejoju Gaviezes vidējās paaudzes deju kolektīvā, mūsu vadītāja ir Iveta Dambe. Nesen bijām arī Itālijā, un tur tā vairāk bija kā atpūta, bet tajā pašā laikā ļoti smags darbs, jo bija līdz 50 minūtēm garas koncertprogrammas. Vairāk nekā desmit dejas pēc kārtas. Grūti, bet ir gandarījums par prieku, kas sniegts skatītājiem. Ja vēl satiek kādu latvieti, tad vispār asaras acīs gan vieniem, gan otriem.

Kāpēc tieši tautas dejas?
Laikam esmu patriote. Tas tērps, kad to uzvelk, jūties visu varoša, spēcīga. Tautastērps spēcina, liek justies ne tikai varenam, bet arī atbrīvo.

Kolektīvs bieži dodas izbraucienos?
Es šajā kolektīvā dejoju otro gadu, iznāk trešā sezona. Cik es tur esmu, sanāk bieži – gan tuvāk, gan tālāk. Tālākais man ir bijusi Itālija, iespējams, nākamā gada augustā dosimies uz Somiju. Ar Itāliju ir izveidojusies sadarbība, viņi ik pēc četriem gadiem cenšas uzaicināt. Protams, arī Dziesmu svētki, citi novadi.

Kas no Dziesmu svētkiem ir īpaši palicis atmiņā?
Man ļoti patika noslēgums, tieši dejotāji. Koncerta filozofiskā nozīme. Bija ļoti labi izdomāts par tēvu laipām – no pagātnes uz nākotni caur tagadni. Tas bija ļoti jauks brīdis.

Dziesmu svētkos noteikti piedalīšos vēl, bet šis gads man neizpalika bez traumām.  Pirmo reizi dabūju pasēdēt traumpunktā. Protams, liels noslogojums, treniņi no rīta līdz vakaram. Bet  bija tā vērts.

Kas vēl veido latviskumu, neskaitot tautastērpu?
Šķiet, ka to vairāk var izjust, kad tuvojas svētki, ir dažādi pasākumi, koncerti, kuros arī pati piedalos. Ikdienā to vislabāk var izjust caur latviešu mūziku. Man šķiet, ka tādā ziņā Latvija nedaudz degradējas un kļūst pārāk globāla, par to ir žēl. Gribētos vairāk dzirdēt kaut vai tautasdziesmas. Tomēr ir arī pozitīvais – vietējie ir iesaistījušies projektā "Mana tautasdziesma."

Kādi ir tavi plāni Valsts svētkiem?
Šogad es dejošu. Grobiņā būs svētku koncerts. Mēs kā kolektīvs cenšamies iesaistīties katru gadu. Šogad bija jāiemācās jauna deja, tad sanāca daudz lēkāšanas. 18.novembris man asociējas ar koncertiem, ko pati kā skatītājs neizbaudu.

Kā tu cīnies (vai sadzīvo) ar rudens tumsu?
Pēdējā laikā mājās ir radušās daudz svecītes. Tad es tās aizdedzinu, tas rada mājīguma sajūtu – katrā stūrītī kāda svecīte. Tāpat tējas, daudz smaržīgu tēju.

Kā tu saglabā veselību?
No aukstuma ļoti neuzmanos. Vairāk vai mazāk tās ir tējas, cenšos arī daudz staigāt svaigā gaisā. Agrāk sestdienās, svētdienās, kad bija darbs, es gāju uz darbu un atpakaļ caur parku.

Bez kā nevari dienu sākt vai noslēgt?
Atnākot uz skolu, es rītu sāku ar kakao un šokolādi. Tas man ir kā niķis, dienu sākt ar šokolādi vai šokolādes konfektēm. Un dienu arī noslēdzu ar kaut ko karstu, izdzeru karkades tēju, tas mani nomierina.

Vai tu zini, kā tu ieguvi savu vārdu?
Jā. Mana mamma sākumā gribēja mani saukt par Tabitu, bet tad izdomāja, ka mani apsaukās un teiks, ka es esmu sista (no krievu valodas). Mamma arī meklēja vārdus, kas ir reti, un izdomāja – Helmī. Tad nāca likums, ka sieviešu vārdiem jābūt galotnēm a vai e, un mamma nolēma, ka būs Helma. Izrādījās, ka tāds vārds ir arī kalendārā. Esmu uzzinājusi, ka tas ir lībiešu vārds (mamma to zināja, bet nezināja vārda nozīmi). Ja nemaldos, somugriem tas nozīmēja pērles. Tēvs mani gan kopš dzimšanas sauc par Anci, tad man tāda dubultošanās.

Zinu, ka savu vārdu nekad nemainītu, man tas ļoti patīk. Un ne katrs var lepoties, ka pazīst kādu Helmu.

Novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Izbaudiet ceturtdienu! Tā gan nav mazā piektdiena, toties ir diena pirms piektdienas. Izbaudīt rudeni, jo tuvojas ziema! Iedegt logā svecīti un piedomāt par latviešiem.


Sludinājums

xc
20:24 | 07/11/13
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Kā nav neviena lotāra liepājā? Ir! Ērģelnieks Lotārs Džeriņš.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki