Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Divas novembra dienas Ādolfa Blankenburga atmiņās


atlikušas 250 zīmes


Divas novembra dienas Ādolfa Blankenburga atmiņās (27)

Izdrukāt Ziņot

Piedāvājam kareivja Ādolfa Blankenburga (1896.–1984) dienasgrāmatas fragmentu par 1919. gada 13.–14. novembra kaujām, aizstāvot Liepāju.

"Lokāli Liepājai 14. novembris tomēr ir nozīmīgāks par Rīgas atbrīvošanu 11. novembrī un svinamo Lāčplēša dienu," uzskata vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš, kurš šo fragmentu sagatavoja.

Šo kādreiz labākus laikus piedzīvojušo līniju kladi 2015. gada Teodora Breikša ielas svētkos uz organizatoru, "Ideju bodes" saimnieces Kristas Kalnarājas mītni Breikša ielā 41 atnesa Liepājas Universitātes pasniedzēja Inese Veisbuka. Esot atradusi savā jaunajā miteklī netālu no Grobiņas, pārlūkojot iepriekšējo iedzīvotāju atstātos papīrus.

Tā kā Blankenburgiem kādreiz piederējis nams, kur tagad  "Ideju bode", un pāris vietās šajā dienasgrāmatā arī pavīd šis uzvārds, Veisbuka bija skaidrojusi vēsturiskās sakritības. Arī man, paņemot rokās izirt sākušo skolnieka kladi un latviešu vai krievu valodā rakstītās piezīmes, sākumā neienāca prātā, ka Ādolfs Blankenburgs taču šajā kladē atstājis piezīmes par pašu Neatkarīgās Latvijas laika sākumu, 1919. gadu. Vēl pārsteidzošāk bija lasīt tiešā aculiecinieka rakstīto par Liepājas aizstāvēšanu pret bermontiešiem 1919. gada novembrī, par karadienestu Grobiņas papildu bataljonā un par savām izjūtām, šaujot, ejot uzbrukumā, rāpojot pa arumiem vācu ložu džinkstoņā, karavīru ķēdē ceļoties uzbrukumam un ar cauršautu plecu pie Saules muižas ieceltam sanitārajos ratos.

Mums zināmas tikai dažas skopas ziņas par tālākām tobrīd  jaunekļa dzīves gaitām, taču varu droši apgalvot, ka viņa rakstītā dienasgrāmata, pateicoties Inesei Veisbukai, atkal dzīvo.

Turpmāk no krievu valodas tulkots Ādolfa Blankenburga dienasgrāmatas fragments par 1919. gada 13. un 14. novembra kaujām pie Liepājas, tagadējās Brīvības ielas un Zaļās birzs rajonā.

"13. novembris, ceturtdiena.
Pēc pusdienām mēs atgriezāmies no pozīcijām (Ziemeļu baterija). Papusdienojuši, likāmies gulēt, bet ap astoņiem atkal mūs piecēla, izdarīja pārbaudi un atkal likāmies gulēt, tā kā divas sutkas pozīcijās gandrīz nemaz nebijām gulējuši. Kā nolikāmies gulēt, tā arī nogulējām līdz sešiem no rīta.

Bet no rīta, 14.XI (novembrī) izdzirdējām stipru artilērijas dārdoņu (громъ) un nodomājām, ka šodien nu gan ies karsti. Nepaguvām vēl uzvilkt bikses, kā uzreiz jau virsnieki kliedz "celieties". Pusstundā visi gatavi stāvējām pagalmā divās līnijās (шеренги(. Visi liekas tik nopietni, it kā ko paredzēdami. Bez desmit minūtēm septiņos saņēmām patronas, katrs pa 100. Kā tikai izgājām no ostas, tā jau uz šosejas izkārtojāmies vienā gājiena šerengā (ķēdē), bija vēl tumšs, bet apkārtne jau bija nedaudz redzama. Pēkšņi, no kaut kurienes, pie mums pienāk viens vācietis, kuru viens no mums atpazina, viņš agrāk strādāja Kuldīgā. Viņš uzkrita vācietim kā suns mežonīgam zvēram, sagrāba to pie rīkles un nogāza zemē. Otrs biedrs izšāva vācietim tieši mugurā un nogalināja to uz vietas.  Viss tas norisinājās vienā minūtē, bet mums likās, ka vācietis kļūdījās, mūs pieņemdams par savējiem biedriem, tāpēc arī pienāca pie mums, uzsaukdams "Kinder ich comm zu Gerch!" No šā viņa  uzsauciena tagad bija redzams, ka vācieši piedzērušies nāca pret mums kaujā.

Atstājām vācieti guļam beigtu, gājām tālāk uz Ziemeļu forta pusi. Vācu artilērijas šāviņi krita mums aiz muguras. Bija kļuvis  nedaudz gaišāks, bet neko vēl neredzējām, ko šaut un no kurienes lodes arvien biežāk zumēja virs galvām. Tad mūsu rotnieks (rotas komandieris), uzzinājis par mūsu stāvokli un pavēlēja atkāpties, ieņemot pozīciju gar ostas dzelzceļa līniju, taču vāciešus joprojām nekur neredzēja...

Atkal pavēle pa ķēdi: ieņemt pozīciju gar šoseju, apmēram simts soļus tuvāk ostai,  pie tās pašas šosejas, pa kuru no rīta izgājām. Tagad bija kļuvis pavisam gaišs un kļuva redzams, ka vācieši iziet gar dzelzceļa stigu. Mēs šāvām, protams, patronas nežēlojām; tikko kāds no vāciešiem piecēlās, mēs devām zalvi (залп), bet pa tukšo arī nešāvām. Es apskatījos nedaudz apkārt: blakus man gulēja ievainotais vai drīzāk teiktu – līķis. Lode viņam bija iegājusi caur galvu, izraudama veselu miesas gabalu, smadzenes. Seja bija jau dzeltenīga, kā mironim, bet viņš vēl elpoja – lēnām, pat divas – trīs reizes dziļi ieelpoja gaisu. Nezinu, kur cilvēkam rodas tāda vienaldzība, kur blakus tev guļ gandrīz jau mironis, tu vienaldzīgi, it kā nekas nebūtu noticis, skaties uz viņu, pagriezies nost tālāk, lai labāk šautu, aukstasinīgi domā savu lietu, pilnīgi nekā nedomā par to, kā viena maza lode var tevi pārvērst nejūtīgā līķi.

Pēc kāda zināma laika pie melnā nameļa blakus dzelzceļam piebrauca pajūgs (телъега). Tajā vietā tur ceļš bija zemāks par dzelzceļa stigu, ka mums slikti bija mērķēt un šaut.

Pēkšņi kreisajā flangā izdzirdējām "urrā" un pēc nedaudz minūtēm pie melnās mājiņas parādījās mūsējie, protams arī mēs gājām uz priekšu. Pēc tam tikai noskaidrojās, ka tur tika sagūstīts viens leitnants un pieci prūšu zaldāti kopā ar vienu ložmetēju. Starp citu, divi zirgi bija jau nošauti. Tad jau es atrados ķēdes labajā flangā un sākās vispārējs uzbrukums.

Caurstaigājām Troņmantnieka birzi – dienvidrietumu stūri. Tur izložņājām divstāvīgu māju, vai nav tur vēl palikuši vācieši. Nekā sevišķa.

Bet tagad vajag pāriet uzartu lauku. Vācieši mūs apšaudīja no kreisās puses, no vecajām artilērijas kazarmām; bija redzams, kā tur vai te krīt lodes, uzsitot sasalušās zemes kukuržņus. Es jau biju ticis līdz aptuveni pus laukam, mehāniski krizdams, kā pēkšņi viens no mums, uz augšu uzmezdams šauteni, nokrita, bet paspēja ieslīdēt grāvī, kur es jau gulēju. Viņš aizlīda tālāk un es ieraudzīju asins lāses. Bet pēkšņi grāvis beidzās un nācās izlīst atkal uz lauka. Steidzos, cik varēju, lai ātrāk aiztiktu līdz mūsējiem, kuri arī bija sagūluši dažus desmitus soļu no manis pie dzelzceļa līnijas. Pa sliedēm jau gāja mūsu bruņotais vilciens, apšaudīdams vāciešus. Pēkšņi kaut kas man spēcīgi iesita pa labo plecu; es pat uzreiz neiedomājos, ka esmu ievainots. Sāpes nepārgāja, taču tās neizjutu arī kā nepanesamas. Blakus man guļošais biedrs saka, ka man cauršauts plecs, tāpēc ka pamanījis manā slapjajā mētelī lodes  caurumu. Es turpināju, četrrāpus lienot, tikt tālāk no apšaudes vietas gar dzelzceļa līnijas uzbērumu. Attālinājies par dažiem simtiem soļu, jau varēju piecelties kājās un vēl varēju turēt labajā rokā šauteni, kaut no abām pusēm man tecēja siltas asinis un roka kļuva slābana. Pārbridis upīti pa seklumu, gāju tālāk, pārņēmis šauteni kreisajā rokā, tā kā labā kļuva pavisam nejūtīga. Visu laiku pāri galvai svilpoja vācu lodes. Ap desmit soļus man priekšā gāja, atspiežoties uz biedra pleca, kājā ievainots karavīrs. Tālāk – "Saules muiža", mēs pretīm satikām Liepājas brīvprātīgo ugunsdzēsēju sanitāru nodaļas komandu. Tur mani tūlīt izģērba, pārgriežot kreklu, pārsēja un kopā ar pavadošo medmāsu, kas paņēma nest manu šauteni, kaut kā saģērba atpakaļ un kopā ar tiem, kas nevarēja iet, nosūtīja uz galveno pārsiešanas punktu.

Tā kā ievainojums izrādījās maznozīmīgs, tad mani tūlīt ar vieglo ormani nosūtīja uz lazareti. Tur jau gaidīja vairāki cilvēki, kas mani otrreiz pārsēja. Es arī piesēdos gaidīt rindā, kā tikai ievainotos pārsēja pēc rindas. Ap divpadsmitiem es jau biju norīdītajā slimnieka gultā. Kad man māsa (medicīnas( prasīja, cik man gadu, lai pierakstītu sarakstā, es uzreiz nevarēju pateikt (atcerēties).

Tagad sākās mierīga dzīve, kas drīz vien apnika; it kā iesāku lasīt grāmatu, bet arī tas apnika un priecīgs biju, kad varēju nodarboties ar kaut ko citu. Es sāku zīmēt, zīmēju gan to, gan šo mazā burtnīcā, bet pēc tam iecerēju kaut ko lielāku. Pirmā glezna bija "Wez Auze" kuru nozīmēju no kāda žurnāla, glezna izdevās tīri laba. To no visas mūsu 7. palātas atdevām žēlsirdīgajai māsai, bet pēc tam pasūtījām rāmi un arī stiklu. Un tā starp citu mans ievainojums aizvilkties un pēc septiņām nedēļām mani izrakstīja no lazaretes un iedeva atvaļinājumu līdz 10. februārim."       


Sludinājums

Sic!
11:23 | 14/11/16
ZIŅOT
(-0)
(6)
+

Unikāla liecība!!! Paldies šiem diviem liepājniekiem, kas izglāba Blankenburga dienasgrāmatu no aizmirstības! Varbūt varētu atsaukties kāds no Blankenburgu dzimtas tagadējiem radiniekiem?

Ādolfs Blankenburgs
18:31 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Ādolfs Blankenburgs 1926. gadā no listes Nr. 10 (Demokrātiskais centrs un bezpartejiskie sabiedriskie darbinieki) mēģinājis kandidēt uz Liepājas domi. (sk. "Valdības Vēstnesi" Nr.27, 04.02.1926.)

Marija Blankenburgs
16:56 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

1938. gada 18., 19. jūnijā Rīgā IX Latviešu dziesmusvētkos piedalās Liepājas nodaļas Latv. pasta telegrāfa un telefona darbinieku biedrības koris diriģenta J, Brigznas vadībā, tajā dzied Marija Blankenburgs (alts). http://dziesmusvetki.lndb.lv/objekti/09-09.pdf (146. lpp.)

!
15:28 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Ir arī tāda Ārija Blankenburga (tagad Eglija), kuras mamma beigusi 1. ģimnāziju 1925. gadā, arī pati tur mācījusies. http://www.liepajniekiem.lv/zinas/sabiedriba/vestures-liecibas-par-skolu-51275

Viesturs Ce.
11:45 | 14/11/16
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Jā, es pazinu vienu Blankenburgu, bija fotogrāfs, agri nomira. Varbūt ir kāda saistība ar šo?

Fotogrāfs Visvaldis Blankenburgs
14:56 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Liepājas fotostudijas pirmsākumi meklējami 1958.gadā. Tā tika dibināta kā fotopulciņš un tā dibinātāji ir Visvaldis Blankenburgs, Gunārs Kopštāls, Huberts Stankevičs. http://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/kultura/latvijas-vecaka-fotostudija-gatavojas-50-jubilejas-izstades-atklasanai-14475

Fotogrāfs Visvaldis Blankenburgs
14:55 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Visvaldis Blankenburgs (1931-1963. 4.VII.) bija laikrakstu "Ļeņina ceļš" un "Komunists" fotokorespondents. Jau zēna gados aizrāvās ar zinātni, sevišķi ķīmiju. Bija sirsnīgs, dziļi godīgs, darbīgs un enerģijas pārpilns, ar augstu pienākuma apziņu. Viņa fotokadri izcēlās ar savdabīgu kompozīciju un domas skaidrību, tika publicēti daudzos republikāniskajos preses izdevumos, kā arī eksponēti un godalgoti dažādās izstādēs. Līdztekus fotokorespondenta darbam bija kinoamatierisma entuziasts. Viņa uzņemtā īsfilma saņēma godalgu republikāniskajā kinoamatieru filmu skatē. (Informācija no tālaika preses)

Lni
13:34 | 14/11/16
ZIŅOT
(-0)
(3)
+

Bija ļoti interesanti izlasīt. Gunār, vai ir doma pa šīm vietām veidot atsevišķu pārgājiena vai ekskursijas maršrutu?

)))).
15:18 | 14/11/16
ZIŅOT
(-0)
(3)
+

Paldies! Atkal viens interesants un izzinošs raksts.

vai kāds zin?
15:42 | 14/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Bija tāda latviešu valodas skolotāja 50.gados Milda Blankenburga kādreizējā 3.septiņgadīgajā skolā Kr.Valdemāra ielā ,tehnikuma ēkā.

M. Blankenburga
15:16 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

"Tas notika 15. novembrī" (1952). Latvijas PSR Politisko zināšanu un zinātņu popularizēšanas biedrības Liepājas apgabala nodaļa rīko vairākas lekcijas. [..] 3. septiņgadīgajā skolā lekciju vecākiem latviešu valodā "Audzināšana darbam ģimenē" nolasa biedrības īstenā biedre M. Blankenburga. http://307.lv/files/xf_paraugs/kurzemes_vards_2012.11.15_lv.pdf

Janka pipars
19:30 | 14/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Kāpēc čalis krieviski rekstīja?

Paurupe
20:01 | 14/11/16
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Paldies!Ļoti interesanti.

Bibliotēka
12:34 | 15/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Blankenburgi un pēcteči:
Ernests, 1863-1950;
Anna, 1874-1954; bērni-
Ādolfs, 1896-1984;
Roberts, 1900-1975;
Augusts, 1902-1985;
Voldemārs, 1907-1991.

Ernests Blankenburgs
19:07 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Ernests Christiana d. Blankenburgs, Ilmājas "Čuksļi" (Čūkšļi).
www.periodika.lv

Augusts Blankenburgs
17:59 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Kalamazū Latviešu biedrības valdes loceklis un grāmatvedis.

Augusts Blankenburgs
17:33 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Kalamazū latviešu kredītsabiedrības kasieris un kredītsabiedrības nodaļas vadītājs, kā arī Latviešu biedrības bibliotēkas ilggadējs bibliotekārs. Dzimis 1902. gada 13. decembrī Vecpils pagastā, miris 1985. gada 13. jūnijā, apbedīts Riversaida kapos Kalamazū (ASV).

Valdemārs Blankenburgs
16:10 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

LATVIJAS MELIORĀCIJAS UN ZEMKOPĪBAS MUZEJS
Mālpils pag., Rīgas raj. LV-2152
Tālr. 925901; 925139

VALDEMĀRA BLANKENBURGA (1907-1991) fotonegatīvu kolekcija
1298 glab. vienības, inv. nr. LMZM 15166-15595.
Fotonegatīvi par mežu meliorāciju Latvijā 1936.-1944.gada, Meža departamenta darbinieku izveidotās organizācijas "Šalkotie" darbība, medniecības izstāde Kara muzejā 1940.gadā (nofotografēti visi stendi), Latvijas kara lidmašīnu parādes lidojums 1938.gadā, 1938.gada Dziesmu svētku parādes gājiens, Meža departamenta darbinieku evakuācija 1944.gadā, bēgļu dzīve "Saules" nometnē Gestholtā un "Soestas" nometnē Vācijā 1944.-1946.gadā, "Urnas" oficiālā komisija par latviešu labprātīgo atgriešanos dzimtenē 1946.gadā, V.Blankenburga fotoalbums ar 123 fotouzņēmumiem par kalnāju apmežošanu Anglijā, pensionētā būvuzņēmēja Augusta Korneta (Adelaida, Austrālija) nivelieris, ar kuru viņš strādājis 30 gadus.
Dāvinājis A.Kabzems (Kanāda) 1994.gadā.
http://www.itl.rtu.lv/LVA/

Valdemārs Blankenburgs
15:59 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Surveyor at Kielder Forest, photographer. http://www.randpsystems.co.uk/blankenburgs/c20.htm
un
http://fca-today.com/FCA%20Today%20Spring%202014.pdf (11.-13. lpp.)

Roberts Blankenburgs
15:40 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

BLANKENBURGS ROBERTS Ernesta dēls
9. Rēzeknes kājn. pulka kareivis.

Ordenis piešķirts 1921. gadā

Dzimis 1900. g, 19. maijā Vecpils pag. Izglītojies Durbes proģimnāzijā. Zemkopis.

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 3. martā Durbē. Ieskaitīts 4. atsevišķajā bataljonā, pēc tam Saldus komandantūrā un beidzot 9. Rēzeknes kājn. pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā. Paaugst. par jaunāko rakstvedi.

1919. g. 15. okt. kaujā par Daugavgrīvas cietoksni B. zem spēcīgas ienaidnieka uguns pirmais metās pāri Lielupes tiltam uz Bolderāju, aizrāva citus sev līdzi un, neskatoties uz ievainojumu, palika ierindā līdz kaujas beigām.

Atvaļināts 1921. g. 10. martā. Jaunsaimnieks Tadaiķu pag., aizsargs. 1945. g. aizbraucis uz Vāciju, vēlāk pārcēlies uz dzīvi ASV, dažādu darbu strādnieks Kalamazū pilsētā. Miris turpat 1975. g. 8. janv. Apbedīts Riversaidas kapos.

Roberts Blankenburgs
15:38 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

BLANKENBURGS ROBERTS Ernesta dēls
Lāčplēša kara ordeņa kavalieris.
Kareivis 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.
* 1900. g. 10. maijā Vecpils pagastā.
+ 1975. g. 8. janvārī Kalamazoo, MI, ASV.
[Apbedīts Riversaidas kapos (Kalamazoo, MI, ASV)]
Apbalvots par 1919. g. 15. oktobra kauju pie Bolderājas.
http://lkok.com/detail1.asp?ID=192

Valdemārs Blankenburgs
16:17 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

LETONIKAS DOTUMI LATVIEŠU TRIMDAS 20. GADSIMTA OTRĀS PUSES PRESĒ
Vita Aišpure, Velga Kince

Vērību pelna Valdemāra Blankenburga “Seni stāsti par Lejaskurzemi” žurnālā “Treji Vārti”. Pateicoties skolotājas rosinājumam, autors jau skolas gados pierakstījis savas vecmāmiņas atmiņas pat par viņas vecmā¬miņas jaunību, tātad ap 1790. gadu. Notikumi risinās Vārves muižā, dokumentētas dažādas kungu zvērības, ir ziņas par Spranču kapsētu — kādos apstākļos masveidā apmiruši Napoleona karotāji. Pierakstīti amizanti stāsti par to, kā autora tēvs ir izpircies no kara¬ dienesta 19. gadsimta vidū, kā darbojušās zirgu pasta karietes līdz ar pasažieriem, par čigānu veiklajām atbildēm, kad pieķerti zādzībās (vezumā atrasts ganībās paņemtais jērs, bet vainīgais mierīgi tukšo .krogā alus krūzi un saka: ”Ak tavu ļaunu pasaulīti, ja viņi tev no ratiem ko neizņem, tad viņi tur ko ieliek.”). [4, 61]

4. Blankenburgs, V. Seni stāsti un nostāsti par Lejaskurzemi. Treji Vārti. 1988. 123:51-59; 124: 59-67.

Valdemārs Blankenburgs
16:18 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis
2006. gada 3.-4. numurs

LETONIKAS DOTUMI LATVIEŠU TRIMDAS 20. GADSIMTA OTRĀS PUSES PRESĒ
Vita Aišpure, Velga Kince

Valdemārs Blankenburgs
16:35 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Ievērojamam meža kopējam – 100 (2. turpinājums)
Dzīvodams Anglijā, V. Blankenburgs piedalījies latviešu un vietējo angļu sabiedriskajā dzīvē, interesējies par Anglijas vēsturi, bijis kaislīgs dabas fotogrāfs. Ziemeļanglijas rajonā Northumberlandes arhīvā ir ap 10000 foto negatīvu, vairāk nekā 100 viņš savulaik nodevis A. Švābes «Latvijas enciklopēdijai», «Meža Vēstīm» un citiem latviešu žurnāliem un grāmatām.
Par latviešu mežkopi, mērnieku un fotogrāfu daudz materiālu glabājas Anglijas arhīvā, par viņu uzņemta arī filma.
2006. gada septembrī, ciemojoties meitas Maijas mājās Anglijā, man bija iespēja noskatīties saistošu filmu, kā arī redzēt tēva arhīva materiālus.
1972. gadā darbīgais latvietis V. Blankenburgs aizgāja pensijā un gandrīz 20 gadus varēja baudīt sava darba augļus, priecāties par savā īpašumā sēto priežu mežu. Sēklas kāds draugs atsūtījis no Latvijas.

Valdemārs Blankenburgs
16:33 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Ievērojamam meža kopējam – 100 (1. turpinājums)
Šis darbs jaunajam meliorācijas speciālistam sagādās atzinību, viņa instrukcijas Latvijā izmantotas ilgus gadus. 1944. gadā V. Blankenburgs ar ģimeni – sievu un trijiem mazgadīgiem bērniem dodas bēgļu gaitās un nokļūst Vācijā. Tur viņš daudz domā ne tikai par savu, bet arī par citu latviešu bēgļu ģimenēm, organizē latviešu dievkalpojumus, kori un skolu, reģistrē meža darbiniekus.
1947. gadā viņš izceļo uz Angliju, kur strādā par mērnieku Valsts mežu pārvaldē.
Pēc gada nostrādāšanas valdības norādītajos darbos Valdemāram atļauj izsaukt ģimeni no Vācijas un pašam Anglijā izvēlēties dzīves un darba vietu. Blankenburga ģimene apmetās Ziemeļanglijā. Valdemārs strādāja pie kalnāju apmežošanas un apkārtnes izveidošanas. Tur bija iesaistīti apmēram 40 latviešu bēgļi. Vēlāk viņš ir ceļu mērnieks un ceļu inspektors.

Valdemārs Blankenburgs
16:29 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Ievērojamam meža kopējam – 100
Latvietim Valdemāram Blankenburgam, kurš sava mūža lielāko daļu dzīvoja un strādāja svešumā – Anglijā, š.g. 3. martā aprit 100 gadi.
Valdemāra Blankenburga dzimtā puse ir Liepāja. Viņš dzimis Durbes pagastā Raibā muižā, kur tēvs bijis muižas modernieks, kalējs un dārznieks. Skolas gaitas viņš sācis Tadaiķos, vēlāk mācījies Liepājas Valsts tehnikumā un Cīravas mežsaimniecības skolā. Studējis mežkopību Latvijas Universitātē, bijis mežkopju sabiedrības «Šalkone» biedrs.
1929. gadā V. Blankenburgs sācis darba gaitas Valsts mežu departamenta meliorācijas nodaļā, kur nostrādājis līdz 1944. gadam.
Viņš pievērsies mežu nosusināšanas pētījumiem. Pēc vairāku gadu nopietna darba, izmantojot literatūru krievu un vācu valodā, iepazīstoties ar Somijas un Zviedrijas mežu nosusināšanas paņēmieniem dabā, V. Blankenburgs Latvijas mežu departamenta uzdevumā saraksta grāmatu «Mežu nosusināšanas darbu tehniskā instrukcija».

Valdemārs Blankenburgs
16:42 | 19/11/16
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Ievērojamam meža kopējam – 100 (3. turpinājums)
Nodzīvojis garu mūžu, 1991. gada 18. februārī V. Blankenburgs aizgājis mūžībā. Viņa pelnu urna apglabāta dzimtajā zemē Liepājas Centrālajā kapsētā 1992. gada maijā.
Blakus viņam 2006. gada jūnijā apglabāta arī sievas Elfrīdas Amalijas pelnu urna. Atvadu brīdī piedalījusies meita Maija ar dēlu no Anglijas un Latvijā dzīvojošie radi.
Ja Latvijas Mežu muzejs vēlas saņemt materiālus par mežkopi, tas iespējams, sazinoties ar V. Blankenburga meitu Maiju vai dēlu Gunāru Anglijā, ar «Meža Avīzes» redakcijas un raksta autores starpniecību.
Mirdza Lībiete
Meža Avīze (www.mezaavize.lv), 2007. gada jūnijs

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki